Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'sti' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'sti' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1757)

acuplakstiņi

acuplakstiņi,

1) Augenlider;

2) Sonnentau (Drosera rotundifolia)
RKr. II, 70, Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 9


aizčakstināt

àizčakstinât, langsam fort-, hinfahren: ve̦cais ar savu zirdziņu aizčakstina Trik.

Avots: EH I, 15


aizčapstināties

àizčapstinâtiês, für eine kurze Weile zu jappen (schnappen) anfangen: viņš aizčapstinājās Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 15


aizčaukstināt

àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15


aizčīkstināt

àizčĩkstinât,

1) Knarren verursachend (z. B. mit einem knarrenden Wagen fahrend) sich entfernen
Heidenfeld, Lems.;

2) zum Weinen bringen:
nu tu atkal esi bē̦rnu aizčīkstinājis Bers., Schwanb., Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 16


aizčirkstināt

àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizcīsties

àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14


aizčuekstināt

àizčurkstinât, anfangen zu braten (tr.): saimniece jau gaļu aizčurkstināja Bauske.

Avots: EH I, 16


aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24


aizgausties

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23


aizgrausties

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļumā dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27



aizkustināt

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34


aizplēsties

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44


aizšausties

àizšaũstiês, sich verhüllen, -decken Rutzau. Zu li. siaũsti "umhüllen".

Avots: EH I, 55


aizskaisties

àizskàistiês Golg., ein wenig ergrimmen (zornig werden).

Avots: EH I, 48


aizšņakstināt

àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).

Avots: EH I, 56


aizstibāt

àizstibât, schwerfällig hin-, wegwandern U. (unter stibât ), mit grossen Schritten hin-, weggehen Jürg.

Avots: EH I, 52


aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52


aizstibīt

àizstibît, mit Mühe (etwas Schweres) irgend wohin hinschaffen: viņa aizstibīja ratu uz klēti Zeib.

Avots: ME I, 53


aizstibot

àizstibuôt Bauske, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52


aizstieņot

àizstiẽņuôt, mit einer Eisenstange verschliessen: aizstieņuo stalli Austr.

Avots: ME I, 53


aizstiept

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53


aizstierēt

àizstierêt Spr., hin-, wegspazieren.

Avots: EH I, 53


aizstigot

àizstiguôt, versperren, benehmen: aizst. vīram spēju glābties uz turieni MWM. II, 498.

Avots: ME I, 53


aizstiknīties

àizstiknîtiês, stagnieren: ūdens aizstiknījās Aps.

Avots: ME I, 53


aizstilbot

àizstil˜buôt Bauske, Lemsal, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52


aizstilpt

àizstilpt (?) "eilig hin-, weglaufen, -fliehen" Kalz., Stockm.

Avots: EH I, 52


aizstipināt

àizstiprinât,

1) hinter etwas befestigen
Bauske: a. kuo aiz spāres;

2) a. dūšu Bauske, das Herz (trinkend) kräftigen.

Avots: EH I, 52


aizstirāt

I àizstirât (?) Bauske "hin-, weggehen": kur nu aitas atkal aizstirājušas?

Avots: EH I, 52


aizstirāt

II àizstirât Festen, Wessen,

1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;

2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.

Avots: EH I, 53


aizviesties

àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64


akmenčakstis

akmenčakstis Karls., akmeņ- oder akminčaukstis, od. -čaukstiņš, auch -čaukste, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe).

Avots: ME I, 63


ākstiens

âkstiens 2 Wainsel n. FBR. XIV, 88 "?"

Avots: EH I, 193


akstināt

akstinât, hurtig machen, Depkin n. U.; Kinder zu ausgelassenen Streichen anleiten Sessw.

Avots: ME I, 65


ākstināt

ākstinât, narrieren: kungi ākstināja nabaga žīdiņu Sessw.

Avots: ME I, 237


akstins

[akstins (= li. ãkstinas), Stachel BB. VII, 275, s. aksts].

Avots: ME I, 65


apciesties

apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām kājām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.

Avots: ME I, 80


apkankstināt

apkankstinât Warkl., apkankstinêt ebenda, beklopfen: a. visas siênas. apkankstinājis riteņus, bet plīsis nav ne˙viens.

Avots: EH I, 89


apķesties

apķestiês, sich bespritzen, besudeln: a. ar dubļiem Bauske.

Avots: EH I, 96


appirsties

[appir̂stiês, einen Furz (unvermutet) von sich geben: apsapirda... ķēvīte BW. 34451, a. ve̦damā 34479, 3.]

Avots: ME I, 111


applēsties

applèstiês [li. apsiplė˜sti], sich ringsum ausbreiten, um sich etw. breiten, sich mit etw. bedecken, einhüllen: viņš bija applēties ar mēteli A. XII, 724.

Avots: ME I, 111


apskaisties

apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.

Avots: ME I, 121


apšļakstināt

apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.

Avots: EH I, 120


apsnausties

apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tikām dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.

Avots: ME I, 124


apstibīt

apstibît,

1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;

2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.

Avots: EH I, 117


apstieņot

apstieņuôt, mit einer Eisenstange abschliessen: atdarīja apstieņuotās durvis Veselis Dienas krusts 5.

Avots: EH I, 117


apstiept

apstìept, ‡ Refl. -tiês, sich herumwinden um: apinis apstiepies ap kārti.

Avots: EH I, 117


apstiept

apstìept, tr., ringsum ziehen, spannen: es apstiepu zaļu zīdu visapkārt nuovadam BW. 13588.

Avots: ME I, 127


apstigot

apstiguôt, tr., ringsum mit Pfählen bezeichnen, übertr., umgeben: pa maura apstiguotu taku Stari I, 205.

Avots: ME I, 126


apstigt

apstigt, einsinken (in einen Morast).

Avots: ME I, 126




apstiknīties

apstiknîtiês, (plötzlich) stehen bleiben auch Golg., Lis.

Avots: EH I, 117


apstiknīties

apstiknîtiês, aufhören: gaŗais lietus taču reiz apstiknījās. kaut jel nu reizi putenis apstiknītuos J. Kaln., Bers. [Auch: stehen bleiben, z. B. zirgs apstiknījās ceļā.]

Avots: ME I, 126


apstingrēt

apstiñgrêt Siuxt, fest (straff) werden: apsālīta gaļa vairāk apstingrē.

Avots: EH I, 117



apstingt

apstiñgt [li. apstìngti], erstarren L., U.

Avots: ME I, 126


apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126



apstipt

apstipt (li. apstìpti) Dunika, Kal., steif werden (perfektiv): apstipušas kājas.

Avots: EH I, 117


apstirpt

apstirpt, intr., inch., heranwachsen, gedeihen: sarus peŗ, kad bē̦rns jau apstierpst (= apstirpst) ste̦ngrāks JK. VI, 38.

Avots: ME I, 126


aptrausties

aptràustiês 2 KatrE., = aprāpât; langsam und mühsam um etwas herum gelangen: a. kam apkārt.

Avots: EH I, 122


apvensties

apveñstiês Stenden, sich mühsam unter etwas verkriechen: puika apvendies apakš gultas.

Avots: EH I, 126


apviesties

apviestiês Salis, sich unter etwas einfinden: skudras apviesušās apakš grīdas.

Avots: EH I, 127




astiņi

astiņ (i), tahm. und hochle. f. astuoņi, acht, im Anschluss an septiņi, deviņi.

Avots: ME I, 146



atastiene

atastiẽne Kaudz. M., Spr., Kreuzb., Entfernung.

Avots: ME I, 148


atastins

atastins, fern, entfernt: atastinākie radi Bers.

Avots: ME I, 148


atgāsties

*atgāsties (= li. arsigõsti "wieder zu sich kommen"?), prs. atgāduos (für atgādājuos?), sich erinnern: sava, kâ vēl atgāduos, mūža pavasarā Janš. Pag. pausm. 32. Auch in Sessw. gebe es ein prs. atgāduos "erinnere mich" (aber neben einem prt. atgādājuos und einem infin. atgādaties!).

Avots: EH I, 142


atklausties

atklàustiês 2 (li. atsikláusti) Oknist, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend hergelangen: viņš šurp atklausies.

Avots: EH I, 148


atmīkstināt

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. 2 1527.

Avots: ME I, 178



atpirsties

[atpir̂stiês, zur Genüge furzen: atsapirda kumeliņš, pretim kalnu te̦cē̦dams BW. 34452 var.]

Avots: ME I, 181


atrastins

atrastins, befindlich Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 161


atremsties

atremsties (atpakaļ), sich langsam (mühsam) zurückbewegen: Uciņš, nuoslīdējis līdz ve̦zuma malai, atremšas atkat atpakaļ J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 104.

Avots: EH I, 162


atsērsties

atsêrstiês 2 Dunika, Kal., genügend zum Besuch, zu Gast verweilen: nevar diezgan a. ("= nevar beigt sērst").

Avots: EH I, 164


atsēsties

atsêstiês [li. atsisė´sti], auch atsêdêt, sich hinsetzen: atsēduos bez darbiņa uz pelē̦ka akmentiņa BW. 9363. atsēsties! kas tev māju atduos? "Setze dich! Wer wird dir sein Haus abgeben", sagt man, indem einem eiligen Gast einen Stuhl reicht Tr.

Avots: ME I, 189


atskaisties

atskàistiês, sich satt ärgern: A. skaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 191


atsliesties

atslìegtiês 2 [Kreuzburg; atsliêgties 2 Salis, Wandsen], sich stützen, sich zurücklegen Smilt. kas tur atsliedzies aus. I, 22. sēdēja atsliedzamā krē̦slā, Lehnstuhl Lautb. [atsliegsies pie sava nama Hiob. 8, 15.]

Avots: ME I, 194


atsmosties

atsmuôstiês, für atmuosties, sehr verbreitet, auch in Gegenden, wo sonst das infigierte Reflexivpronomen nicht mehr gebräuchlich ist.

Avots: ME I, 194


atstibens

atstibens "?": bē̦rza a. BW. 14517, 2 und 12 (Var. II: atstiepējs).

Avots: EH I, 171


atstibīt

atstibît,

1) mühsam (etwas Schweres) herschleppen
C.: a. smagu maisu;

2) steif, aber recht schnell herkommen
Bauske.

Avots: EH I, 171


atstibot

atstibuôt, schwerfällig, lahmend herkommen: gan, padzīta, drīzi atstibuosi mājās R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 132.

Avots: EH I, 171


atstibt

atstibt, erstarren Domopol, Nautrēni: saltijā ūdinī ruokas, kājas atstiba.

Avots: EH I, 171


atstiept

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172


atstiept

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198


atstingt

atstiñgt [li. atstìngti], intr., inch., sich von Erstarrung, Starrheit befreien: sastingušie gabali atstingst Pūrs III, 94.

Avots: ME I, 198


atstiprināt

atstiprinât, mit neuer Kraft versellen, auffrischen: ve̦cu zemi vajag... ar labāku ... zemi a. Dārza kalend. v. J. 1796, S. 22.

Avots: EH I, 171


atstipt

atstipt, ‡

2) sich ausstrecken:
gul gultā atstipis Dond.; ‡

3) sich abheben:
atstipis lindruks Dunika, ein aus steifem, dickem Stoff gemachter, abstehender Rock;

4) sich zurückstrecken:
de̦guns bija nuosists uz vienu pusi, un atpakaļ agrākā taisnumā tas nebija vairs atstipis Janš. Līgava I 104.

Avots: EH I, 171


atstipt

atstipt Dond., intr., krepieren: ve̦cais zirgs nu reiz atstipis.

Avots: ME I, 198


atstirināt

atstirinât kājas, krepieren Duuika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, krepieren Dunika, Kal.: vai tu vēl neesi atstirinājies?

Avots: EH I, 171, 172


atstirkšt

atstir̃kšt, quarrend, plärrend antworten: "lai izduodas!"Virulis atstirkša Aps.

Avots: ME I, 198


attrausties

attràustiês, sich mühsam, unbeholfen herbewegen Oknist: nu reiz tas resnis attrausies arī pie mums.

Avots: EH I, 176


atvilstināt

atvilˆstinât 2 Seyershof, = atvilˆt 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181


augšstilbs

aûgšstilbs, Oberschenkel, ruokas a., Oberarm Vēr. I, 652.

Avots: ME I, 219


augstiena

aûgstiena, = aûgstiene 1: daļu nuo Limbažu -Vilandes augstienas A. Melnalksnis Mazsalaca 9.

Avots: EH I, 184


augstiene

aûgstiene, ‡

2) der obere Teil, die Oberflache eines Gegenstandes
Zvirgzdine: galda a. saziesta ai dubļiem;

3) die Decke, Oberlage einer Stube
Warkl.;

4) "istabas augšä PlKur. (vgl. augstenes).

Avots: EH I, 184


augstiene

aûgstiene, die Höhe, die Hochebene, das Plateau Zb. XVIII, 308; Siliņ.

Avots: ME I, 217


augstiens

[augstiens Werssen, eine Öffnung in der Oberlage (griesti); vgl. li. augštinis dass.]

Avots: ME I, 217



augstināt

aûgstinât [li. áugštinti], tr., erhöhen: tavā ruokā stāv visu aûgstināt un stiprināt I Chr. 30, 12; gew. dafür paaûgstinât.

Avots: ME I, 217


augstiņi

augstiņi, Tausendgüldenkraut (Erythraea Rich.) RKr. II, 71.

Avots: ME I, 217


austiņa

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229


austine

aûstine [Nerft, Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel; vgl. li. austínis "тканный"]; "diža drāna" in Ober-Bartau RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 229



balstiņas

bal˜stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.

Avots: ME I, 256



bauksti

bauksti, die kleinen Querbalken zwischen den Sparren, šķērši, kas spāres valda (Hug. Mag. III, 1, 109), Türbande (L.).

Avots: ME I, 267


bestis

bestis, ein altes Pferd Stürzenhof A. X, 2, 536. [Aus bestija "Bestie"?]

Avots: ME I, 281


bībeļstāsti

bĩbeļstâsti 2 Wainsel n. FBR. XIV, 87, biblische Geschichten.

Avots: EH I, 222


bikstis

bikstis, ein, der die Angewohnheit hat, beim Sprechen dem Nachbar Seitenstösse zu geben Burtn.; vgl. biksteklis.

Avots: ME I, 295



birkstis

[bìrkstis (Plur.) C., PS.], bir̂kstis (Plur.) [Muremois, Salisb., Bächhof u. a.], birkstes, bir̂kšķi 2 [Nabben], Adiamünde n. BD. 168, glimmende od. auch nur heisse Asche BW. I, 184 2 ; die Funken U. Zu li. kibirkštis od. žibirkštis "Funken", [die Būga Aist. ST. 153 zur Wurzel von bē̦rzs (s. dies) stellt; vgl. auch le. pìrkstis, die glühenden Funken in der Asche.]

Avots: ME I, 298




blakstiņi

blakstiņi, [blakstes Kurmin 161] (li. blakstíena od. blakstėnaĩ), die Augenlider Kand. Gew. plakstiņi. [Zu einem balt. blaska- "flach", wozu auch klr. блощиця "Wanze"; s. Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 308


blaukstiens

blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.

Avots: ME I, 310




bļinkstināt

bļiñkstinât Sassm., wiederholt klingeln (machen): puišelis bļinkstina ar pulksteniņu.

Avots: EH I, 233


bļinkstiņš

bļiñkstiņš Sassm., eine kleine Glocke: mēmais bļinkstina ar bļinkstiņu.

Avots: EH I, 233


blīstiķis

blìstiķis 2 Saikava, wer sich ohne Arbeit herumtreibt, ein Faulpelz.

Avots: EH I, 230


blorstiķis

blor̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88, (mit or̂ 2 ) Salis, ein Fasler, Schwatzer: b. ir tāds, kas pasaulīgi pulk[a] aplam runā un plorkš, kur nevajaga Salis. Vgl. blur̂kstêt.

Avots: EH I, 231


bļurkstināt

bļurkstinât "?": dziesmu tie ... bļurkstina, juo rīklēs dubļi, nespēj skaidri izrunāt.

Avots: EH I, 234



bostiķis

buostiķis Wainoden, ein Knüttel.

Avots: EH I, 259




brokastis

bruõkastis (Plur.): auch (mit ùo 2 ) Warkl., brùokasts 2 , -s Auleja, Oknist, bruõkaste Dunika, Kal., (mit ùo 2 ) Kaltenbr., bruõkastis, -šķa Grenzhof n. FBR. XII, 16, Siuxt, (mit ùo 2 ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 43: sviestarmaizi bruokastī (Var.: bruokastīs) BW. 8011 var. vai bruokasti paēdāt? 29394. līdz bruokastei gutē̦dami 30133 var. (aus Gr.-Buschh.). bruokaška nesildīju 15701.

Avots: EH I, 247


brokastis

bruõkastis (Plur.), bruõkastes [Ronneb., Smilt.], bruõkasts, das Morgenfrühstück: ēdiet, gani, bruokatiņas BW. 29406. es jums duošu bruokastiņu BW. 29381. bruokast -, - sta, - šu, - šķu laiks, die Früstückzeit: saule jau bruokastlaikā. [Nebst estn. wrōkost aus mnd. vrōkost.]

Avots: ME I, 342


budastis

bugastis, der Schwanzlose (der Hahn) Kav. [Zu buga.]

Avots: ME I, 345


bukstināt

bukstinât

2) mit der Faust stossen, schlagen
Stender Gramm. 26.

Avots: EH I, 250




burvesti

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355


čākstiņa

čãkstiņa AP., ein loses, weiches Kohlköpfchen.

Avots: EH I, 287


čakstināt

čakstinât: čakstiņi čakstina pa mežu Salis. kad mazus sivē̦nus sauc, tad ar muti čakstina Sonnaxt. iebeŗ pe̦liņus, lai cūka čakstina Iw. kad kuilis nejauks, tad viņš čakstina ("?") ebenda. ‡ Refl. -tiês, = čakât 2 AP.: kuo tu nu tur čakste̦nais! duod, lai es atrāk sagrūžu! - Zur Bed, vgl. auchàizčakstinât.

Avots: EH I, 283


čakstināt

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402




čakstiņš

čakstiņš, čakstītis, der Steinschmätzer (saxicola oenanthe) Natur. XXXVII, 144. [Zu čakstêt 3.]

Avots: ME I, 402


čakstis

čakstis, eine Taschenuhr; [zu čakstêt 2].

Avots: ME I, 402


čalkstināties

čalkstinâtiês, plätschern: nelieli viļņi čalkstinājās ap laivu.

Avots: ME I, 402


čamstināt

čamstinât, die Lippen auf- und zutun: čamstināja lūpas kâ aktieris bez balss Austriņš. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās čampstinādamās A. XII, 581.

Avots: ME I, 403


čapasti

čapasti, das Eingeweide geschlachteter Haustiere, daraus Seife gekocht wird Mar. n. RKr. XV, 110, [A. - Schwanb.]: nuo cūkas tika daudz čapastu Skuja.

Avots: ME I, 404


čāpstienis

čâpstienis Warkl. "der beim Jappen hörbare Laut".

Avots: EH I, 287



čapstināt

čapstinât A. IX, 1, 282, XI, 177, čâpstinât, čapstît Dond., čāpstît, -u, -īju, den Mund, die Lippen rasch und mit Geräusch öffnen und schliessen, jappen, schnappen: viņa čāpstināja muti kâ uz runāšanu taisīdamās A. XIII, 844. viņa čāpstina lūpām MWM. VIII, 242. kâ zivis sausā pēc e̦lpas čāpstīdami Blaum. Vgl. li. čapsė´ti "чмокать губами".]

Avots: ME I, 404


čāpstināt

čâpstinât: auch Druw., Saikava, Warkl., Zvirgzdine, (mit à 2 ) Grünw., Lems., Wainsel: č. lūpas Lems., Stom. ‡ Refl. -tiês, sich über etwas Geringfügiges beklagen Trik.

Avots: EH I, 287


čāpstināt

čâpstinât Stomersee, [A. - Schwanb.], čāpstīt, s. čapstinât.

Avots: ME I, 408



čarkstināt

čarkstinât, intr., schnattern, schwatzen: kuo žagatas čarkstināja BW. 13063.

Avots: ME I, 405


čarkstis

[čar̃kstis, kiesichte Erde Trik.]

Avots: ME I, 405


čauksti

čauksti,

1) dürre Blätter, trockene Reiser
Biel. n. U.;

2) die Eisschollen, die grösseren
(im Gegensatz zu vizas) Adsel;

3) das Rascheln:
lē̦ni plūda vēja čauksti ap lapām A. XVIII, 335.

Avots: ME I, 406


čaukstināt

čaũkstinât, Refl. -tiês: čaũkste̦nājas pa lapām Ramkau. - Zur Bed. vgl. auchàizčaũkstinât.

Avots: EH I, 286


čaukstināt

čaũkstinât,

1) fact., rascheln. rauschen, knistern machen:
uozuols čaukst; kas uozuolu čaukstināja BW. 1270; vējiņš čaukstināja niedr,u asās lapas A. XXI, 47;

2) intr., rascheln, rauschen, knistern:
kas tur, vilks, čaukstināja smalku bē̦rzu birztiņā BW. 1270. es klausuos, kas mežā čaukstināja BW. 9672. Refl. -tiês, rascheln, rauschen, knistern: kāds pa krūmiem čaukstinās Etn. II, 64.

Avots: ME I, 406




čausties

čàustiês 2 Nautrē̦ni, -šuôs, -suôs, beabsichtigen, sich vornehmen etw. zu tun, sich vorbereiten: trīs gadus čaušas sievu jimt. čaušas uz tirgu.

Avots: EH I, 286




čīčakstiņš

čīčakstiņš, der Steinschmätzer Sassm.; [vgl. čakstiņš].

Avots: ME I, 415


čiekstiņš

I čiekstiņš "?": č. beidzās A. v. J. 1891, S. 1182.

Avots: ME I, 417


čiekstiņš

[II čiekstiņš, ein magerer, kränklicher Mensch Bers.]

Avots: ME I, 417


čiekstiņš

[III čiẽkstiņš, ein verirrtes Keuchel Daiben, AP.]

Avots: ME I, 417


čiepstināt

čiepstinât, piepen machen PV.: č. cālē̦nus.

Avots: EH I, 293


cikstiens

cikstiens, eine Strecke Weges, die mit Strauchwerk bedeckt ist Janš., Katzd.

Avots: ME I, 380


čikstiens

čikstiens, = cikstiens (?): straignainā metā, kur ceļš gāja pa ... čikstieniem vien Janš. Mežv. ļ. Il, 252.

Avots: EH I, 290


čīkstiens

čĩkstiens, das einmalige Knarren: laikam viņš maldījies čīkstienu dzirduot Etn. II, 89.

Avots: ME I, 416


čikstiklis

čikstiklis,

[1) ein Gegenstand zum Stossen
od. Stochern AP.];

2) eine Schürstange, Ofenkrücke
Mar. n. RKr. XV, 110, [Stomersee, Oppek., A. - Schwanb.].

Avots: ME I, 412


cīkstināt

cĩkstinât: c. durvis Frauenb.; schlecht Violine spielen Frauenb.

Avots: EH I, 276


cīkstināt

cĩkstinât, fact., knarren, piepen machen: cīksti, cīksti, tu kuociņ, kas jel tevi cīkstināja. es neietu par nuovadu kārkla vīzes cīkstināt BW. 9733.

Avots: ME I, 390


čikstināt

čikstinât Linden (in Kurl.), durch Nagen ein gewisses Geräusch verursachen: sienās ķirpis čikstina visu nakti.

Avots: EH I, 290


čīkstināt

čĩkstinât, ‡ Refl. -tiês, knarren: vārtus, uz kuriem čīkstinājies vēja gailis Pas. IV, 95.

Avots: EH I, 292


čīkstināt

čĩkstinât, fact., knarren, piepen machen, kläglich ertönen lassen, spielen: durvis č. citi putni savus bē̦rnus pa kūliņu čīkstināja BW. 2127. putni čalina, čīkstina un vīteruo savu rīta dziesmu. čīkstināt pijuoli, plēšiņas. Vgl. cīkstinât.

Avots: ME I, 416



čīkstiņi

čĩkstiņi Salis, eine auf trockenen Flussufern wachsende Pflanze (= čīkstene 1 ?)

Avots: EH I, 292


cīkstiņš

cīkstiņš, der Kampf, der Ringkampf: cīkstiņā viņš nepārspējams.

Avots: ME I, 390



čikstis

čikstis Frauenb., die Taschenuhr (eigentlich: der Tickende).

Avots: EH I, 290


čīkstis

čīkstis Wolmarshof, ein weinerliches Kind.

Avots: EH I, 292


činkstināt

čiñkstinât, ‡ Refl. -tiês Frauenb., weinend um etwas bitten.

Avots: EH I, 291


činkstināt

čiñkstinât, klingen od. klirren machen: č. sīku naudu kabatā Degl.

Avots: ME I, 413


činkstis

čiñkstis,

1) etwas Klingendes, der Schmatz:
vienu činksti uz lūpām MWM. X, 590;

2) [auch činkšķis Wid.], wer flennt, piept, feilscht, mit Fragen und Bitten belästigt
Etn. I, 138, Blieden, Naud.;

3) ein junges Gänschen, das dadernd umhergeht
Kav.

Avots: ME I, 413



čīpstināt

čīpstinât piepen machen: č. cāli Bers.

Avots: EH I, 292



cipstiņš

cipstiņš, die Goldammer; sniega c., die Schneeammer Karls. [Zu cipstêt?]

Avots: ME I, 385


čipstiņš

čipstiņš, die Wiesenlerche (anthus pratensis L.) Sassm. [Vgl. cipstiņš.]

Avots: ME I, 414


čirkstiens

[čir̂kstiens Selb., Kreuzb., čir̂kstiens 2 Ruj., ein Milchstrahl beim Melken.]

Avots: ME I, 415


cirkstināt

cir̃kstinât, zirpen, Geräusch machen: circenis cirkstina. Vgl. cirkstêt.

Avots: ME I, 386


čirkstināt

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. 2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415


čirkstināt

I čir̃kstinât,

1): ceļmaļā čirkstinājusi žagata Pas. IX, 77; 2): auch (mit ir̂ 2 ) Katzd.: č. (mit ir̂) vijuoli Mar.; č. (mit ir̂) guovi Zvirgzdine, eine Kuh (hörbar) melken:
pirms pabaruo, tad... čirkstini! Pas. IX, 137. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = čirkstinât 1: cīrulis čir̃kstinās.

Avots: EH I, 291


čirkstināt

II čir̃kstinât sich in Krollen zusammendrehen machen Salis: č. dziju.

Avots: EH I, 291


čirkstine

čìrkstine 2 Warkl., eine Ritze (in der Wand).

Avots: EH I, 291




cirpstināt

cirpstinât, = cir̂pstêt: sisenis ... zālē ... cirpstina Janš. Dzimtene V, 101. circeņa cirpstināšana I 2 , 336.

Avots: EH I, 273



cīsties

cìstiês: lai cīšas vie[nj uz māju Orellen; c. rad(īb)ās "in Kindesnöten sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 276


cīsties

cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]

Avots: ME I, 392






cūkastiņa

cūkastiņa, ein Muster BW. piel, 2, 4760 1.

Avots: ME I, 398


cūkkāposti

cũkkàpuosti, eine Speise (Kohl mit Schweinefleisch) A. Melnaiksnis Mazsalaca 53.

Avots: EH I, 281



čukstin

čukstin, zur Verstärkung von čukstêt: čukstin čukst tē̦vs ar māti BW. 13823, 1.

Avots: ME I, 419


čukstināt

čukstinât, [flüstern]: ilgi vēl čukstināja, iekam aizmiga Janš.

Avots: ME I, 419


čūkstināt

čũkstinât, auf langsamem Feuer braten: meitene čūkstina gaļu pannā Ahs.

Avots: ME I, 425


čukstins

[čukstins Wessen "ne˙kas; tukšs".]

Avots: ME I, 419







čūpstināt

čūpstinât, čûpstît [Wolm., PS.], čûpstît 2 Salis, Ruj., -u, -īju, saugen: sukuru, kuo paši čūpsta ar gardu muti Seib.

Avots: ME I, 425


čurkstināt

čur̃kstinât,

1) zischen machen, mit Geräusch braten:
gaļu;

2) zwitschern:
cīrulis čurkstina Dünsberg. Refl. -tiês, zischen, mit Geräusch braten, schmoren: vistiņas pannā čurkstinājās Alm.

Avots: ME I, 423



čurkstis

čurkstis, die Mauerschwalbe BielU.

Avots: EH I, 297



dakšasti

dakšasti, acc. sg., cerura venula Mežuos un ārēs II, 94.

Avots: ME I, 434


dakšastis

[dakšastis,

1) ein aufdringlicher Mensch
Schujen;

2) "eine Art Käfer"
Widdrisch.]

Avots: ME I, 434




dasēsties

[dasêstiês Drsth., sich nebenan hinsetzen.]

Avots: ME I, 442


dasti

dasti: cilāt dastus Azand. 44.

Avots: EH I, 309


dasti

[dasti, s. dakša.]

Avots: ME I, 442


dastiept

[dastìept Drsth., heranschleppen.]

Avots: ME I, 442



devasti

de̦vasti (auch im Sing.?), Gaben (?): par muižas de̦vastiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 201, ar dažiem Avē̦nu de̦vastiem Daugava 1928, S. 3.

Avots: EH I, 317


dēvasti

dē̦vasti, Gaben, Geschenke Smilt.: kungs uz dē̦vastiem kārs LP. V, 21.

Avots: ME I, 465




dristins

dristins: wer hastig handelt (arbeitet) Bērzgale.

Avots: EH I, 334


dristins

[dristins Domopol "ein unruhiger Mensch".]

Avots: ME I, 500


drokstis

[druôkstis 2 Matthiae. plur. t.,

1) = bārkstis 1;

2) die von einem brennenden Pergel fallenden Kohlen
Bers. Zu apdruoksts.]

Avots: ME I, 507




dūkstijs

dūkstijs, sumpfig, einschiessend: pur vijuos apgabaluos ceļi ir dūkstiji FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 347






dzilstiņa

dzilstiņa (?) Karls., ein Teil des Spinnrades.

Avots: EH I, 358


dzinkstināt

dzinkstinât, einen Laut, ein Geräusch hervorbringen, klingen machen: bitīte spārnus dzinkstināja BW. 17763.

Avots: ME I, 552


džinkstināt

džinkstinât,

1) summen;

2) džiñkstinât Dond., klingen machen:
slēģus džinkstināt. [Vgl. dzinkstinât.]

Avots: ME I, 564


dzirkstināt

dzirkstinât, sprühen lassen (?): dzirkstina tādus asprātīgus juokus, ka katram jāsmejas

Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 359



dzirkstis

[dzìrkstis 2 (plur. tant.) Kl., Warkh., = birkstis,]

Avots: ME I, 554



dzīstiņa

dzîstiņa 2 [Ruj., Bers.], = dzìtiņa: cik dzīstiņu aude̦klā Karls.

Avots: ME I, 558


ēsti

ê̦sti, nagender Schmerz: sirdsapziņas ē̦sti, Gewissensbisse MWM. 1899, 478. Nach U. nur in der Verbindung sirdsē̦sti, sirdē̦sti, Herzenkummer gebräuchlich. Bei St. ēstes: ēstes sev darīt, sich selbst nagenden Kummer machen.

Avots: ME I, 577, 578



gaistin

gaistin, Adv. zur Verstärkung von gàist: g. gaist Celm.

Avots: EH I, 378


gangastis

[gañgastis, ein Unersättlicher, ein Nimmersatt: nevar vien paêst, kâ gangastis Trik.]

Avots: ME I, 600


garastis

gaŗastis, fem. - ste, Demin. dial. auch gaŗastiņš,

1) der (die) Langchwänzige (beliebter Beiname der Elster):
žagatīte, gaŗastīte, tā ir jūsu lakstīgala BW. 583. gaŗastes tē̦vs, gaŗastes māte, sīki mazi bērniņi (Rätsel). zaķītis, gaŗastītis. tu, suniņ, gaŗastiņ BW. 12795;

2) gaŗastīte, die Schwanzmeise (parus caudatus)
Natur. XXXVII, 83;

3) gaŗaste, garaška [mit hochle. šk aus šķ], die Eidechse
Aahof, Peb.

Kļūdu labojums:
zagatīte... 583 = žagatiņa.. 28161

Avots: ME I, 605


garkāposti

gaŗkâpuôsti 2, nicht gesäuerter, in lange Schnitten (zum Kochen) zerschnittener Kohlkopf Dond., Wandsen.

Avots: ME I, 606


gārkstiens

gãrkstiens Dunika, einmaliges Röcheln: nuo slimnieka rīkles atskanēja g.

Avots: EH I, 390



garpirkstis

gaŗpìrkstis, der Langfinger, der Dieb Selg.: kāds cits bij nousaukts par gaŗpirksti Aps.

Avots: ME I, 607


garstilbains

gaŗstil˜baîns, langschenkelig, langbeinig: gaŗstilbaini vīri JR. IV, 18.

Avots: ME I, 607


garstilbis

gaŗstil˜bis, der Langschenkelige, Langbeinige; - gaŗstil˜bu zābaki, Stiefel mit langen Stiefelschäften.

Avots: ME I, 607


ģesties

ģesties, scherzen Bers. n. A. XIII, 81.

Avots: ME I, 697


ģesties

I ģestiês U., missen, [nicht erreichen Wid. Aus li. (pasi)gesti].

Avots: ME I, 697


ģiesties

ģiêstiês 2 Gramsden, dünken, meinen tâ kâ ģiêžuos 2 (Wurzel ģied-?) tevi kur redzējis.

Avots: EH I, 428





glinkstināt

gliñkstinât Sassm., klingeln (intr.) machen: g. pulkstenīti.

Avots: EH I, 393


gļinkstināt

gļiñkstinât, klingen, läuten machen: mē̦mais nabags gļinkstina pulksteniņu Sassm.

Avots: ME I, 633


glumastis

glumastis (von Menschen) Planhof "?".

Avots: EH I, 394


gostiņa

guostiņa BW. 10569; 16471; 28901, Demin. von gùovs, Kuh.

Kļūdu labojums:
28901 = 28902, 3 var.

Avots: ME I, 692


grasti

grasti "?": neizciešami zem ikdienības grastiem Stari II, 454.

Avots: ME I, 638




griesti

grìesti: dēļu g. istabā BW. 14781. ze̦mi g. 24217, 1. tilta g. Saikava, = gruõdi 1.

Avots: EH I, 408


griesti

grìesti, [tahm. Plur. griests aus * griestis od. * griestes, s. Le. Leseb. 119], die Oberlage, Decke; [bei St. dafür der Sing. griests. - Zu griest].

Avots: ME I, 659


grīpstināt

grīpstinât, = grīpstêt (?): ar nagu gar luoga rūti grīpstina Dünsb. Trīs romant. gadīj. 87.

Avots: EH I, 407


grosti

grùosti 2 ,

1): auch sing. grùosts 2 Skaista;

2) grùosts 2 Warkl., die Brückenbohle.

Avots: EH I, 413


grosti

[grùosti 2 Warkh., Wessen, = gruodi 3.]

Avots: ME I, 671


grosties

gruosties Spr., [böse sein, sich ärgerg Wid.].

Avots: ME I, 671



grūstin

grûstin, zur Verstärkung von grûst: darbus grūstin nuogrūst.

Avots: ME I, 668


grūstiņi

grûstiņi (li. grūstìniai "Graupen") Oknist n. FBR. XV, 175, Kartoffelbrei.

Avots: EH I, 412



ieaukstināties

ìeaũkstinâtiês, sich erkalten: uz ganībām un pieguļām ieaukstinājušies ..., iekš smagām slimībām iekrīt Klefelda Padoms 97.

Avots: EH I, 502



iebliesties

ìebliestiês, sich hineinbegeben: Sveķītis pašā dienvidū pie viņa iebliedās Seibolt; vgl. bliezt II, 4.

Avots: ME II, 4


iebriesties

ìebriêst(iês),

1): iebriest, etwas quellen
St. 28; pēc zieda, kad mierīgs laiks, tad labība labi iebriest Saikava;

2) iebriest, = iebrist, in Wolken untergehen
Strasden, Wandsen: saule iebriest, rītā būs lietus. vakar saule iebrieda.

Avots: EH I, 505


iebriesties

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. 2 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5


iečapstināt

ìečapstinât, ein wenig essen (essend zu sich nehmen) Frauenb.: cik tur nu bija, tuo iečapstināja. - pietika.

Avots: EH I, 507



iečaukstināt

ìečaũkstinât,

1) aufrascheln, aufknistern lassen:
vējš iečaukstina salmus vai kuoka lapas Bers.;

2) "mit weichem od. raschelndem Schuhwerk hineingehen"
Lasd.: iečaukstināja pama˙zītēm;

3) etwas locker in ein Geschirr tun
Wend.; Kohl. ohne zu stampfen, ins Geschirr tun U.; Heu, Stroh und dergl. lose in einen Sack tun U.;

4) "viegli ieēst" Wend.

Avots: ME II, 7


iečīkstināt

ìečĩkstinât, knarrend (knarren machend) sich hineinbegeben: rati iečīkstināja palievenī. iečīkstējās... durvis... un iznāca... meitieša stàvs... tā nuospļāvās un... iečīkstināja... atkal iekšā Kaudz. Izjurieši 51.

Avots: EH I, 507


iedvesties

[ìedvestiês, leicht aufseufzen: viņš drusku iedvesās Ruj., Bers.]

Avots: ME II, 12


ieelsties

ìeèlstiês, aufkkeuchen: smagi ieelsās vecis Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 14


iegrausties

ìegraustiês: auch (mit ) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 514


iegrausties

ìegraustiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu donnern, rollen: iegraudās piepēži bargi pē̦rkuons Kaudz. M. 290. Auch von der menschlichen Stimme gebraucht: Uoliņš iegraudās ar pilnu muti ē̦zdams Kaudz. M. 21.

Avots: ME II, 18


iejusties

ìejustiês, sich (hin)einfühlen: ie. uotra sāpēs Druw. ie. luomā, apstākļuos Riga u. a. nevarējām svešā pusē ie. (uns wohl fühlen), Golg. es nevarēju tai lieta ie. Ramkau:

Avots: EH I, 517


iekārstināt

ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519


iekniesties

ìekniestiês, anfangen zu jucken N. - Peb.

Avots: ME II, 29



iekstins

[* iekstins (erschlossen aus ostle. īkstyns Welonen, Dricē̦ni u. a.) "nemierīgs, dzīvs, kas pulkā grūstās un dauzās apkārt" "namentlich von Kindern). Adjektiv?]

Avots: ME II, 30


iekustināt

ìekustinât,

1) in Bewegung bringen, anfangen zu bewegen:
šūpuoli;

2) * fig., anregen, bewegen:
jautājumu iekustināt. ìekustinâtãjs, wer anregt: jautājuma, atturības lietas iekustinātājs.

Avots: ME II, 33



iemelsties

ìemelstiês, sich verirren (?): vistas ieme̦lsušās runkuļuos Lubn.

Avots: EH I, 529


iepazīstināt

ìepazĩstinât, tr., bekannt machen: tevi iepazīstināt ar manām nāves cisām Vēr. II, 309.

Avots: ME II, 50


ieprasties

ìeprastiês, hinter etw. kommen, erlernen, Gewandheit erlangen: viņš iepraties kuoka darbu Janš. [iepratušies ar mācībām Janš. Dzimt. 2 444. ja zirgu mituošanā jau laikuus neiepruotuoties... 338.]

Avots: ME II, 53


iesirsties

[I ìesirtiês, - sirstuôs, - sīruôs Linden (Kurl.), zu grollen anfangen: tu esi iesīrusēs uz manām meitenēm Janš. Dzimtene I, 289.] kāpēc tu esi tāds iesīries? Apsk. I, 354.

Avots: ME II, 63


ieskaisties

ìeskàistiês, auch ìeskàist Spr., zornig, böse werden: par tuo zirnēklis ieskaities vēl vairāk Etn. II, 176.

Avots: ME II, 64


iešļakstināt

ìešļakstinât, tr., hinein -, einspritzen: ar airi laivā jaunu ūdeni Kaudz. M.

Avots: ME II, 77


iesnausties

ìesnaũstiês, einnicken, einschlummern: slimnieks bij iesnaudies Vēr. II, 313. Ungew. das Aktiv ìesnaust: es iesnaudīšu saldi MWM. X, 153.

Avots: ME II, 68


iestibāt

[I ìestibât, prügeln: saimnieks ganu krietni iestibāja Nigr.]

Avots: ME II, 73


iestibāt

II ìestibât, ìestibuôt, intr., herein -, hineinwackeln: viņš iestibuoja istabā.

Avots: ME II, 73



iestidzināt

ìestidzinât, versinken machen, versenken: mēs pasauli iestidzinam materiālismā MWM.

Avots: ME II, 73


iestiepiens

ìestìepiêns, die Spannung, der Zug; ar vienu iestiepienu od. vienā iestiepienā, in einem Zuge, unverwandt: skriet vienā iestiepienā. viņš gribēja pabraukt gaŗām vienā iestiepienā Kaudz. M. le̦dus gabali vienā iestiepienā steidzas gaŗām A. XII, 92. ar vienu pašu iestiepienu skatīties viņā A. XII, 814. izdzēra vienā iestiepienā šņabi Vīt. pūš vienā iestiepienā Vīt. 33. [zirgam bija tik viens iestiepiens, kad ve̦zums bij nuo dangas laukā Fest.]

Avots: ME II, 73


iestiept

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein -, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. - tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73


iestigāt

[ìestigât, (eine stiga herstellend) zumessen: katram savu gabalu meža iestigāt PS., Trik.]

Avots: ME II, 73


iestigt

ìestigt, intr.,

1) einschiessen, einsinken:
mežsargs iestieg tādā purvā JK. III, 75. atrada cirvi zemē iestigušu LP. VII, 953;

2) versinken, hineingeraten:
viņš iestidzis nabadzībā LP. VI, 237; ve̦lna naguos III, 46; aklā nelaimē IV, 140. viņš dziļās duomās iestidzis iet savu ceļu Liev.

Avots: ME II, 73


iestigums

ìestigums, das Versunkensein: stiprais ik uz sitiena cēlies nuo iestiguma ārā LP. VI, 547. [ìestiguôt C., = iestigât.]

Avots: ME II, 73


iestildzis

iestildzis "begierig, versessen auf etwas erpicht" Kronw.

Avots: ME II, 73


iestilēt

ìestilêt [mit ll ?]"?": katrs zvejas saimnieks duod savu (tīkla) gabalu - 9 1/2 asu gaŗu - iestilē̦tu Etn. II, 106.

Avots: ME II, 73


iestilpt

iestilpt, = ietilpt: kūtī ragi neiestilpa BW. 32416. [Das - s - ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.]

Avots: ME II, 73


iestingrināt

ìestingrinât, tr., befestigen: mācībniekus iestingrināt kristīgā dzīvē.

Avots: ME II, 73


iestingt

ìestiñgt, irgendwohin geraten bleiben: iestingt klizmā LA. smaids pārskrēja pār ģīmi, iestinga lūpās Saul.

Avots: ME II, 73


iestiprināt

ìestiprinât, ìestipruôt, tr., befestigen, stärken: sliecēs mietnes; spēku. viņš ar šiem vārdiem rauga savu iestiprināt. Refl. - tiês, sich befestigen, sich stärken: Dārtiņa iestipruojās tik tāli, ka iedruošinājās pārkāpt pār svieksni A. Up. duomas juo vairāk iesakņuojās un iestiprinājās A. XI, 693.

Avots: ME II, 73


iešvīkstināt

ìešvĩkstinât,

1) zum Knallen, Rauschen bringen:
pātagu;

2) einflüstern:
viņam ausīs iešvīkstina, kādas tās šķiņķības Liev.

Avots: ME II, 79


ietrausties

ìetràustiês,

[1) schwerfällig und mühsam hineinsteigen
Lettg., Erlaa, Bers. (hier mit àu 2 ), Schujen, Druw.]: tusnīdama un rauguodamās mamma nu bij ietraususēs gultā A. Up. [ietr. kuokā, ratuos Schujen, Sissegal;

2) sich allmählich hineinbewegen:
kuo tu ietrausies manā vietā? Heidenfeld.]

Avots: ME II, 83


ievensties

[ìeveñstiês, schwerfällig, halb kriechend hineingelangen: tâ piedzēries, ka nevarēja ne ratuos ievensties Stenden.]

Avots: ME II, 87


ievērsties

ìevḕrsties, - šuôs, - suôs, sich einfinden, sich einschleichen: nezāles labībā viegli ievēršas Kand.

Avots: ME II, 88


ievērsties

ìevērstiês, bemerken, wahrnehmen: ieveries, sveša māte, kur nāk mani bāleliņi BW. 18983.

Avots: ME II, 88


iezīsties

ìezĩtiês, = ìepazĩtiês, kennen lernen: mēs labāki iezīsimies viens uotru B. Vēstn. [Bei Für. I unter zīt auch iezīt, = pazīt, kennen.]

Avots: ME II, 92


īksti

ĩksti Siuxt, Adv., = ĩsti: bij jau ī. suķelis, - tāds, kas uz ruokām ī. kuo celt bij.

Avots: EH I, 500


īkstiņa

[* īkstiņa (> ostle. eikstiņa Wessen), eine kleine Stange, Rute. Vgl. jaikstiņa.]

Avots: ME I, 835


ikstins

ikstins, in der Verbind. skraida kâ i., von einem sehr lustigen; bewegllchen, unruhigen Kinde gesagt Lettg.

Avots: EH I, 429


īkstis

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis 2 Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835


ikustiņš

ikustiņš, ikustītis, ein bischen, ein Stückchen, mazs gabaliņš, kumuosiņš, kuo sakuot rāda pie pirksta gala (vgl. ikucis), cik liels: bē̦rnam es iedevu mazu ikustīti maizes Druw. n. A. XIV,1,409.

Avots: ME I, 704


īkustiņš

īkustiņš, eine kleine Quelle Hasenp. n. U., Dond. n. A. XIV, 1, 409; vgl. īkasts.

Avots: ME I, 835, 836


irsties

irstiês, prt. -suôs, -ĩjuôs, sich ärgern, zürnen (bes. in der Zstz. mit sa-): vai tad tu nu atkal irsies kâ dusmu pūce Naud. [Zu li. aršýtis "zornwütig toben"?]

Avots: ME I, 710


irstināt

[ir̃stinât Ruj., auftrennen (eine Naht).]

Avots: ME I, 710


īstin

ìstin 2 Kaltenbr., Adv., = ĩste̦n(i) eigentlich, recht, wirklich: treša (sc.: māsa) bija ī. sveša BWp. 552, 4. ī. labi rudzi Kaltenbr. nevar zināt ī. ebenda.

Avots: EH I, 501



īstins

ìstins 2 (unter ĩste̦ns): auch Strods Par. vōrdn. 74, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72: īstinu draugu Pas. X, 256 (aus Sakstagals). pa īstinam sakuot VIII, 491.

Avots: EH I, 501


izakstināt

[izakstinât Für. I "hurtig, flink machen."]

Avots: ME I, 712


izaukstināt

izaukstinât, abkühlen, kalt werden lassen Karls.

Avots: ME I, 713


izblensties

izblenstiês "aussehen" Für, I; eine Zeitlang spähend umherschauen (nach etwas) Rutzau (mit eñ); "izmeklēties" NB.

Avots: EH I, 435


izčakstināt

izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439



izčūpstināt

izčûpstinât 2 Salis u. a., mit den Lippen aussaugen (auslecken).

Avots: EH I, 440


izčurkstināt

izčur̃kstinât: "zu stark ausbraten (tr.)" Seyershof: izčurkstinājusi visu gaļu: tauki vien, un nuo gaļas ne˙kā!

Avots: EH I, 440




izelsties

izèlstiês, schwer atmen, keuchen längere Zeit: ķēve apstājas, izelšas labu laiku LP. IV, 60.

Avots: ME I, 734


izgausties

izgaustiês, lange wehklagen, jammern, fortwährend in den Ohren liegen: kuo es tad neizlūdzuos un neizgauduos Aps.

Avots: ME I, 737


izgremsties

izgremstiês, aufhören zu maulen Für. I. Vgl.izgrem̃ztiês.

Avots: EH I, 449


izklimsties

izklim̂stiês 2 Grühn., umherlaufen, umherirren, sich abquälen: e̦smu diezgan izklimtusies pa pasauli Alm. izklimties un izte̦kājies pa dienu Alm., Burtn.

Avots: ME I, 753



izkustināt

izkustinât, tr.,

1) bewegen, in Bewegung bringen, durch Bewegung gelenkig machen:
savas kājas A. XI, 146;

2) schwankend, wankend machen, von der Stelle bringen:
viņš satvēra stabu un mēģināja tuo izkustināt Poruk.

Avots: ME I, 757



izpausties

izpaustiês "?": katra (valsts) mazu brīdi stāv un izpaušas, drīz atkal iznīkst Manz. Post. I, 499.]

Avots: ME I, 778


izpļaukstināt

izpļaûkstinât 2 Frauenb. "mit der Hand schlagend (eine Flüssigkeit aus einem Gefäss) verspritzen".

Avots: EH I, 473


izplensties

izplenstiês, sich ver -, ausbreiten: tā izplendās pār visu tik bagātuo leišu un latviešu gara mantu RKr. X, 13. milzenim svārki izplendās, cēlās Wid. tie daudz tālāku izplenžas RKr. VIII, 11. drīz viņa (ķilda) izplensies pa visu zemi Lautb. [Vgl. li. išsplendu "werde breiter".]

Avots: ME I, 782


izrasties

izrastiês (li. išsiràsti),

1) herauskommen, sich einstellen
Frauenb.: vakarā atkal izruonies uz lauka!

2) entstehen:
kur tu tik svē̦ts izradies? Zaravič. citi sivē̦ni izruonas (sich erweisen?) taidi ar sausiem zuobiem Auleja.

Avots: EH I, 476


izsērsties

izsḕrstiês, zur Genüge, nach Herzenslust zu Gaste sein, gastieren: visu ziemu izsērsies Vāczemē LP. V, 101. diezgan izsērsies e̦smu LP. VI, 136.

Avots: ME I, 796


izskaisties

izskàistiês, zur Genüge, längere Zeit grollen: Antuons skaitās, izskaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 797


izskaistināt

izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479


izšķirstināt

izšķirstinât, auseinandersprefzen: pirkstus drausmīgi izšķirstināja Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 485


izšļakstināt

izšļakstinât, izšļakstît, tr., herausspritzen: krupji izšļakstina arī mīzalus, kad viņus vajā Konv. 2 2023. Refl. - tiês, intr., herausspritzen: siekalas straukā krītuot neizšļakstās Strautz.

Kļūdu labojums:
2023 = 2029

Avots: ME I, 812



izsnausties

izsnaũstiês, ausschlummern: nu brangi izsnauduos.

Avots: ME I, 801


izstiebrot

izstìebruôt, = izstiedzēt: rutki, [sīpuoli] izstiebruo [Bauske].

Kļūdu labojums:
= izstiedzēt = Blütenstengel entwickeln

Avots: ME I, 806


izstiedzēt

izstiêdzêt, intr., ins Kraut schiessen: lang und dünn auswachsen, in grossen Ranken ausschiessen: izstiedzējusi labība, kas izaugusi tieva un gaŗa. kartupeļu asni izstiedzējuši pagrabā. puķe izstiedz pakrēslī C., Smilt. tie īsti pagraba asni, bāli un izstiedzējuši A. XI, 470. sīkie bērziņi bij izstiedzējuši A. XVIII, 134. skuoluotājam tik jāstiepjas gaŗumā un tievumā, juo maizes kurvis stāv augsti un pēc tā stiepjuoties un staipuoties izstiedzē un izžūst kâ stāds, kam nav derīgas zemes DL.

Avots: ME I, 806


izstiegt

izstiegt Segew., in grossen Ranken ausschiessen.

Avots: EH I, 483



izstiepiens

izstìepiêns, einmaliges Ausstrecken: ar vienu ruokas izstiepienu.

Avots: EH I, 483



izstiept

izstìept (li. išstiẽpti), tr.,

1) ausspannen, ausdehnen, ausstrecken, ausrecken:
meitas aude̦klus izstiepj uz pļavu. izstiepj savu ruoku II Mos. 4, 4. sevišķi izstiepti tē̦luojis krustmātes viesmīlīguo namu A. XII, 39;

2) mit Mühe heraus -, hinausschleppen:
briedi nuo meža;

3) austrinken, ausstechen:
kannu alus U. Refl. - tiês, sich ausdehen, ausstrecken, ausrecken: cigārs pīpējuot izstiepjas vēl gaŗāks Kaudz. te piepēži izstiepjas gara ruoka LP. VII, 237. uz uotru nelaimi izstiepies, uz savu saraujies Kaudz. M. velc, vēzīti, izstiepies (Var.: izplēties), es turēšu atspēries BW. 28212. es pie viņa neiešu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptuos Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
izstiepj uz pļavu = izstiepj uz pļavas

Avots: ME I, 806


izstigāt

izstigât,

1) = izstiguôt: pirms ciršanas. mežs jāizstigā Stenden; "sadalīt, zemes gabalu" N.-Wohlfahrt;

2) (hoch gewachsenes Gras) austreten
AP.: i. pļavu.

Avots: EH I, 483


izstigot

izstiguôt, gerade Linien durchhauen, ziehen in: mežkuopis it labi zin, kāpēc mežu vajag izstīguot Vēr. II, 718.

Avots: ME I, 805


izstiknīt

izstiknît, tr., mit Mühe herausziehen (aus einer feuchten, zähen Masse): guovs nevarēja izstiknīt kāju nuo muklāja Bers. Refl. - tiês, sich mit grosser Mühe herauszuhelfen versuchen: tie izcēlās, izstiknījās, bet velti MWM. VIII, 247.

Avots: ME I, 805


izstilpēt

izstil˜pêt, ‡

2) ausrecken, -dehnen
Ekau, Grünw.: i. ādu (Leder).

Avots: EH I, 483



izstilt

izstìlt 2 , -stiļu (Līvāni) od. -stìlstu 2 (Pilda), -stilu, = iztilt, aushalten: nevaru tur ilgāk i. Jāsmuiža, Warkh. nevar savā ādā i. Bērzpils. viņš karstumu labi izstilst Ludsen.

Avots: EH I, 483



izstipt

izstipt,

1): tuo ... tur re̦dzē̦dams tâ izstipušu Dünsb. Vecie grieķi II, 107; ‡

2) izstipis Gramsden "nuosprādzis vai tiktāl pamiris, ka jau stīvs".

Avots: EH I, 483


izstipt

izstipt (li. išstìpti), sich ausstrecken beim Liegen: puisis visu svētdienu gulēja izstipis Dond., [Nigr.].

Avots: ME I, 806



izstirināties

[izstirinâtiês, zur Genüge zappeln: bē̦rns iztirinājies Dond., Nigr.]

Avots: ME I, 806


izstirkāties

izstir̃kâtiês, sich anstrengen, abmühen: visi mēs iztirkājāmies gar akmeni, bet akmeni pacelt nevarējām Kand.

Avots: ME I, 806


izsūkstināt

izsũkstinât Gramsden, allmählich (her)aussaugen AP., N.-Peb., Perkunen, Schwanb., Sessw.: i. me̦du nuo šūnām, smadzenes nuo kauliem. mēģina tuo (lūpu) arī i. Stabur. b. v. J. 1925, S. 211.

Avots: EH I, 484


izsūkstināties

izsūkstinâtiês (?) Schwitten, izsūkstîtiês Trik., zur Genüge sūkstîtiês 2: nevar vien i.

Avots: EH I, 484


izsvepstināt

izsvepstinât, intr., lispelnd hervorbringen: viņš beidzuot izsvepstināja Apsk.

Avots: ME I, 809


izšvipstināt

izšvipstinât, vergeuden, vertun, verschwenden Golg.: i. mantu.

Avots: EH I, 487



izvēmsties

izvēm̂stiês 2 (??), -šuôs, -suôs AP. "zur Genüge Unsinn schwatzen".

Avots: EH I, 494



izvensties

II izveñstiês, sich wozu entwickeln, werden: uz skatuves varuot it ve̦cas sievas par jaunām izvensties Lautb.

Avots: ME I, 827


izvilstināt

izvilˆstinât 2 Seyershof, (wiederholt) durch Betrug entlocken.

Avots: EH I, 496



jaikstiņa

jaikstiņa,

1) [jàiksts, - s (Schwungstange einer Wiege") Kreuzb., jàiksta Arrasch], eine dünne Stange; ["eine der Länge nach entzwei- geschnittene Rute" (ar jaikstiņām pārsien bē̦rza sluotas); "ein Pergel oder ein Stäbchen" Setzen, Sonnaxt;

2) "ein langes, dünnes Frauenzimmer
Nerft. [Wolh mit vorgesetztem j -, vgl. îksts "Rute". Das ai kan in Nerft auch auf altes ei zurückgehen; vgl. eikste od. eikstiņa Brucken "eine dünne Stange".]

Avots: ME II, 95


jesti

je̦sti, ‡

2) "gut"
PV.: tâ būs jest(i).

Avots: EH I, 563


jesti

[je̦sti, Adv., schlecht: man izgāja je̦sti Garossen, Trik., Mitau.]

Avots: ME II, 110


kaistin

kaistin, zur Verstärkung von kàist: tas pret savu sirds ķēniņieni kaistin kaist Lautb.

Avots: ME II, 135


kalstināt

kalstinât, hungern lassen Pāvīte, PV.: jūs tuo zirgu ilgi kalstinājāt.

Avots: EH I, 579


kankstināt

*kankstinât, *kankstinẽt, zu erschliessen ausapkankstinât,apkankstinêt.

Avots: EH I, 584




karstin

kar̂stin, zur Verstärkung von kar̂sts und kar̂st I: karstin karsta vēlēšanās Vēr. II, 1251. galva tam karstin karsa Poruk.

Avots: ME II, 164



karstine

I kar̂stine Pilda, Warkl., das Fieber.

Avots: EH I, 589


karstinis

kar̂stinis, das Fieber Warkl., [Wessen, Memelshof], Aknīste. [Vgl. li. kar̃štinis "лихорадочный", kar̃štinė "Nervenfieber".]

Avots: ME II, 164


karstins

[kar̂stins Bers., ein wenig heiss.]

Avots: ME II, 164


kastiks

kastiks, ein hakenartiges Instrument, mit Hilfe dessen Behältnisse aus Bäumrinde geflochten werden Pilda.

Avots: EH I, 592


kastiņš

kastiņš, ein Instrument zum Ausschaben der Teigreste aus dem Brottrog Stenden: ar kastiņu izkasa abru.

Avots: EH I, 592


kauķaustiņas

kaķàustiņas, ein Muster im Kleide: šuva bezpiedurkņus ar kaķaustiņām A. XIII, 228.

Avots: ME II, 139


kaulastiņa

kaũlastiņa, einen knochigen Schwanz habend, Epitheton des Hundes: kuo, sunīti, kaulastiņa, tukšu mežu lādināji BW. 12795.

Avots: ME II, 174


ķepasti

[ķe̦pasti, das Pfeifenöl Meselau; ķe̦pasts, ein Mischmasch Tirs.; vgl. ķe̦pe̦sti. In Sehlenhof und Ipiķi gebrauche man ķe̦pasts od. ķe̦pastiņa in der Bed. von šķipsnis.]

Avots: ME II, 366


ķepesti

ķe̦pe̦sti,

1) [ķe̦pē̦sti Grosdohn], eine klebrige Masse, z. B. das Pfeifenöl
[ķepasti N. - Schwanb., ķe̦pasts Sessw. (vielleicht mit hochle. a aus e̦)]: ķepe̦sti - me̦lnais šķidrums, kas sakrājas pīpē Lasd., Bers. [ķe̦pe̦sts Bers., eine klebrige Mischung verschiedener Stoffe], Sessw. ;

2) Schmutz, Kot:
kuo tu, bērniņ, tur rīkuojies pa ke̦pe̦stiem Bers. ;

[3) ķe̦pe̦sts Mar., Fleischabfälle, daraus man Seife kocht.
] Zu ķept.

Avots: ME II, 367


ķerstikla

ķerstikla Latv. Av. n. Diet. "ein Zwinger, Verliess".

Avots: EH I, 697


ķērstiņa

ķērstiņa,

1) eine Hexe:
kūtīs gājušas raganas burt vis˙vairāk pa naktīm; iedamas tās sacījušas: "dievs palīdz, guosniņas! vai gaidāt ķērstiņas?" LP. VII, 534;

2) ein Beiname des Eichörnchens:
vāverīt, ķerstiņa MWM. I, 125.

Avots: ME II, 376, 377



ķīkstine

‡ ķ ìkstine 2 , sedum purpureum Oknist, eine gewisse Pflanze Gr.- Buschh. Wohl mit hypernormalem ķ für č, vgl. čīkstene 1.

Avots: EH I, 705



klakstināt

klakstinât,

1) =klakstêt Warkl.;

2) "schimpfen"
Warkl.;

3) mit der Zunge schnalzen
Ahs.

Avots: EH I, 608



klapstiņš

klapstiņš, klapšķis, ein Schwätzen, eine Plappertasche: es ar tādu klapstiņu nerunāju Dond. klapšķis klapst vienā klapstēšanā Sassm.

Avots: ME II, 214



kliesti

[kliẽsti "böse Streiche, Untaten": bē̦rns kliestus nuodarījis Dunika.]

Avots: ME II, 232


klikstināt

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227


klikstis

I klikstis (nom. s.) Lubn., (nom. pl., i- St.) Warkl., = klikuči.

Avots: EH I, 617



klinkstināt

kliñkstinât, klinkšķinât, freqn., dem., klingeln, läuten: ar glāzi jeb pulksteniņu Ahs. skumīgi klinkšķināja zvaniņš Vēr. II, 422. zīle skanīgi klinkšķināja Egl.

Avots: ME II, 229


klinkstināt

klinkstinât, = klinkstinât, klingen, klappern, hämmern: mileniņu vien dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot BW. 22550.

Avots: ME II, 229


kliukstiņš

kliukstiņš: (der Grauspecht? mit ) Sassm.

Avots: EH I, 619


kliukstiņš

kliukstiņš, ein Vogel: kliukstiņš dzied pat janvāŗa mēneša siltākās dienās Sassm.

Avots: ME II, 230



kluksti

I kluksti: bē̦rnam piesitušies k. Tirsen.

Avots: EH I, 622


kluksti

II kluksti Mar., Schmarden, das Glukken einer Henne.

Avots: EH I, 622


klukstināt

klukstinât Pilda, (ein rohes Ei) schütteln: k. zaļu uolu.

Avots: EH I, 622





knakstiens

knakstiens, ein einmaliges Knakken: ... tikreiz rīklē tai kas ieknākstējās, tuos knakstienus Annele sāka skaitīt Brigadere Skarbos vējos 188.

Avots: EH I, 627


knakstināt

knakstinât, knacken (von den durch Eichhörnchen hervorgebracht Lauten): vāveres knakstinādamas lēca nuo vienas eglea uz uotru Egl. Zilā cietumā 148.

Avots: ME II, 242



knakstinēt

knakstinêt, knacken (knistern) machen Warkl.: briedis, pa mežu iedams, knakstinē. Diese Bed. hat wohl auch knakstinât ME. H, 242.

Avots: EH I, 627



kņikstināt

kņikstinât(iês), mit einem metalienen Werkzeug kleine Schläge versetzend, gewisse Laute erzeugen Stenden: dzirkalis visu dienu kņikstinās pie akmens.

Avots: EH I, 636


knikstināties

knikstinâtiês, = knakstîties: tu puisīti, knēvelīti, kuo gar mani knikstinies (Var.: knakstinies) BW. 12975 var.

Avots: ME II, 246


kņikstināties

kņikstinât(iês), mit einem metalienen Werkzeug kleine Schläge versetzend, gewisse Laute erzeugen Stenden: dzirkalis visu dienu kņikstinās pie akmens.

Avots: EH I, 636


knikstiņš

knikstiņš,

[1) etwas Winziges
AP.;

2) knikstiņi Erlaa, = kumēdiņi]: sāk rādīt kādus knikstiņus Poruk IV, 160;

[3) knikstiņus spēlēt Schujen in die Höhe werfen und wieder auffangen;

4) knikstiņā "niekuotājs, kas ar niekiem grib gūt ievērību vai peļņü Bers.].

Avots: ME II, 246



knipsti

knipsti "?": māku knipstus darināt Tdz. 39555.

Avots: EH I, 631



kostiņi

kuostiņi, in der Verbind. ve̦lna k., Teufelsabbiss Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 688


krakstināt

krakstinât Bērzgale, knacken machen: k. ruokas pirkstus.

Avots: EH I, 640


krastinieks

krastiniẽks, der Uferbewohner: ak upīte, cik laimīgs biju es tavs krastinieks St.

Avots: ME II, 260


krastiņš

krastiņš Berzgale, ein häufchen: izliek (sc.: naudu) pa galdu krastiņuos Pas. XI, 371 (aus Eglūna). Vgl. krasts2.

Avots: EH I, 642


krekstinēt

krekstinêt, laut grunzen Zvirgzdine: cūka krekstinē, kad kas aizkaŗ sivē̦nus.

Avots: EH I, 648


krekstis

krekstis,

2): auch Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 648


krekstis

krekstis Nigr., krekšķis,

1) ein Hüstelnder;
viņš jau tāds krekšķis: vienmē̦r krekst;

2) das Hüsteln, der Kratzer:
man tāds krekšķis kaklā Kand., Nigr.

Avots: ME II, 272


kresties

‡ *krestiês, zu erschliessen ausapkreties.

Avots: EH I, 650


kripstināt

kripstinât, kripš(ķ)ināt, knabbern, klauben, nagen: Incīt[i]s tavus smalkus kaulus pa vienam kripšķinās BW. 2110. es garuozas kripšināju 22124. zaķa kāju kripšināja. vāvere kripšina ciekuržus Nigr. Refl. -tiês, knabbern, knibbern: kuo tu te kripstinies? LP. VI, 491.

Avots: ME II, 280


kristiem

kristiem, auch in der Verbind. kristu k., k. šķē̦rsiem, Adv., = krustiẽm: k˙pārmîti gruoži Kaltenbr. zibsnis ve̦lk kristu k. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. krist[u] k. ze̦lta bōrda ap maseņas vainuceņ[u] BW. 5958. tik daudz ceļu k. šķē̦rsiem Sonnaxt.

Avots: EH I, 655, 656



kristinga

kristìnga 2, kreuzweise Mar. n. RKr. XV, 120: sasit kuokus kristinga.

Avots: ME II, 281


kristingi

kristingi, Adv., kreuzweise Pilda n. FBR. XIII, 54, Zvirgzdine n. FBR. X, 33: k. salikt kājas Zvirgzdine.

Avots: EH I, 655


kristiniski

kristiniski Auleja, Kaitenbr., Pas. VI, 477, = krustainiski: dvieli, kuŗu ... vajaguot apsiet k. ap sevi Pas. V, 293 (aus Welonen).

Avots: EH I, 655



krustiela

krustiela "?": uz krustielu (Querstrasse ? Kreuzweg?) vecenīte dabūja divus policejas vīrus Dünsb. Trīs romant. gad. 109.

Avots: EH I, 661


krustiem

krustiẽm: vienu kuoku ieliek tâ, uotru k. pāri Orellen, k. šķē̦rsām kauli Behnen n. FBR. XVI, 149.

Avots: EH I, 661


krustiem

krustiẽm, Instr. Pl. von krusts, auch krustãm, krustẽm, krustim, krustis (Instr. Pl.), kreuzweise: es savam kumeļam krustiem jūras sienu pļāvu BW. 28626. zaķim pārplīsuse lūpa krustim pušu LP. III, 98. mazs, mazs dīķītis, krustis pāri laipiņa RKr. VII, 978. krustiem (krustim, krustis), šķē̦rsām, kreuz und quer: muļķītis muldījās pa mežu krustiem (-im IV, 26), šķē̦rsām LP. V, 234. kur lai sagudruo, kad ne krustim, ne šķē̦rsām nezin. krustis kauli, šķē̦rsis kauli, pati miesa cauri spīd (Var.: krustim, šķē̦rsām kauli likti, pate miesa spīdēt spīd) RKr. VII, 647.

Avots: ME II, 289


krustim

krustim (unter krustiẽm): krustim (šķē̦rsim) Salis.

Avots: EH I, 661


krustim

krustim, s. krustiẽm; auch krustīm: pusvadmālu, kuŗai krustīm strīpas RKr. XVII, 28.

Avots: ME II, 289


krustiņa

krustiņa, die Taufe ("veraltet") U.

Avots: ME II, 289


krustinieks

krustiniẽks, eine Person, die immer über ihr Kreuz, Leid (krusts) klagt Alm.

Avots: ME II, 289


krustinis

krustinis: "6621" ME. II, 289 zu ersetzen durch "6621, 5".

Avots: EH I, 661


krustinis

krustinis, in der Verbindung mit krust(u), kreuz und quer: visi mani ruožu kuoki krust[u] krustinis salauzīti BW. 6502. krust[u] krustinis ruozes zied 6621.

Avots: ME II, 289



krustiņš

krustiņš, Demin. von krusts, das Kreuzchen; dižais (lielais Wid.] krustiņš, lychnis chalcedonica Mag. IV, 2, 46; mazais kr., dianthus barbatus Mag. IV, 2, 45.

Avots: ME II, 289


krustis

krustis: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dunika, OB.: (pastalu) aukla nāk k. uz kāju Frauenb. brīžam zibeņi me̦t k. un kādreiz gariskis Siuxt. žagari same̦sti k. šķē̦rsis Orellen. (kumeļš) k. ceļu vien tecēja BW. 28627.

Avots: EH I, 661




krustiskis

krustiskis (unter krustisks): auch Blieden n. FBR. XVI, 101, Orellen.

Avots: EH I, 661


krustisks

krustisks, kreuzförmig, kreuzweise: krustiskā plaisa MWM. X, 330. Gew. als Adv. krustiski, krustiskis, kreuzweise: kad bērns neiet kājām, jeb iedams kājas liek krustiski, tad viņam ir pinekļi BW. I, 184. zirgiem pārsēju krustiskis baltu dvieli LP. VII, 401.

Avots: ME II, 289




kulmastis

kul˜mastis, ein Zauberer: kulmastis - burvis, kas nāk gavēņa laikā, ce̦turtdienām izejuot, un cē̦rp aitas Wolm.

Avots: ME II, 307



kulstikla

kùlstikla 2 : die Flachsschwinge (mit ul˜ ) Irm.

Avots: EH I, 672


kulstikla

[kùlstikla 2 Fianden, Alt-Laitzen, kulstikle "linu tīrījamais rīks" Druw., Sessw., Kaizenau, Sinolen, Wessen]; kulstiklis Mar., s. unter kulstamnieks.]

Avots: ME II, 308




kulstivīca

kùlstivîca 2 (wohl mit iv aus uv) "rīks, ar kuo kulsta linus" Oknist, ("?") Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 672


kunkstiens

kuñkstiêns, das Gestöhne, Gewinsel: pamanījis kunkstienus aiz lielām dzelzs durvīm LP. III, 58.

Avots: ME II, 315



kuplastis

kuplastis, f. kuplaste, einen dichten, buschigen Schwanz habend, ein Dickschwanz, Beiname eines Wolfes, eines Hundes, Eichhörnchens, Hahnes, einer Elster: kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi? LP. VI, 260. sunītis mans kuplastītis BW. 10733. balts gailītis kuplastītis 30707. vāverīte kuplastīte 2347; 7780. ķēvīte kuplastīte 25863. žagatiņa kuplastīte Etn. II, 188.

Avots: ME II, 318


ķurkstināt

ķurkstinât, intr., krakeln, schreien: gailis pa miegam ķurkstina Etn. I, 34.

Avots: ME II, 392


kustiņa

kustiņa Liepna, eine dichte, wirre Schar von Insekten; kustiņai dūmi nepatīk.

Avots: EH I, 680


kustināt

kustinât: k. pirkstus Seyershof, arbeiten.

Avots: EH I, 680


kustināt

kustinât, tr., fakt. zu kustêt, bewegen, in Bewegung bringen, rühren: gruožus, lūpas, pirkstus. ausis vien kustināja BW. 1584. vilciņš asti kustināja 13572, 1. nevar pūru vešus vest, ne nuo vietas kustināt 7759. viņā vārdi kustināja klausītāju sirdis. Refl. -tiês, sich bewegen, sich rühren: kustinies, kustinies, ve̦cais bišu dravenieks BW. 30427, 1. Subst. kusti-nâtãjs, der Bewegende; kustinãjums, die Bewegung; kustinâšana, das Bewegen. [Vgl. ein li. sukuštinti bei Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 329


laistin

laîstin, zur Verstärkung von laîst: viņš laistin laiž uz mājām.

Avots: ME II, 413



lakstināt

[lakstinât Warkl. "tanzen mit": puiši visu nakti lakstināja meitas.]

Avots: ME II, 416



lakstiņš

lakstiņš, der zum Niederdrücken dienende Teil einer Türklinke Dond., [Bauske, Wandsen], A. VIII, 1, 404: meita sēdējuse uz durvju lakstiņa LP. VII, 1205.

Avots: ME II, 416


lākstis

lākstis (nom. pl., unter lāksts 1),

1): auch (mit ã ) Siuxt.

Avots: EH I, 727


lapiņkāposti

lapiņkāpuosti Ramkau, eine Speise aus frischen Kohlblättern.

Avots: EH I, 720



lāpstiķis

lãpstiķis, eine Lasche, ein anzustickender Streifen U. [Im zweiten Teil anscheinend das d. Stück enthaltend.]

Avots: ME II, 440


lāpstinieks

lâpstiniẽks,

1) der Schaufelmacher;

2) jemand, der mit der Schaufel arbeitet
Dr.

Avots: ME II, 440



ļarkstis

ļarkstis, ein durch Stimmen hervorgerufener Lärm: dzirdējis, ka... ir liels ļ. Pas. XIV, 184 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 768


lāstiņa

lâstiņa 2 [Janš. Dzimtene V, 103], Demin. von lāse.

Avots: ME II, 442


leisties

leistiês (li. léistis), = laîstiês 3: ķēneņš leidās braukāt Pas. VI, 102.

Avots: EH I, 731


lēksti

lē̦ksti, Moos, Filz, das man in Ermangelung von Stroh auf Dächer legt U. Zu lêkša?

Avots: ME II, 457


ļekstināt

[ļekstinât Dond., viel schtvatzen: viņš nu atkat ļekstina un vārās kâ putras katls.]

Avots: ME II, 535


ļekstiņš

ļekstiņš, der Schwabbler, Kläffer Dond.

Avots: ME II, 535


ļēkstis

ļê̦kstis 2 (sic!) Daugeln, Kegeln "nejauks brēciens".

Avots: EH I, 772


lemestiņa

lemestiņa (unter lemesis),

1): auch Seyershof, lemestiņš Salis.

Avots: EH I, 733


lemstiķis

lem̃stiķis, ein Stück, Fetzen: gaļas, pļavas lemstiķis Burtn., Lub., Sessw., Fest. (hier lèmstiķis 2).

Avots: ME II, 450



ļerkstis

[ler̂kstis PS.], ļerkšķis Etn. IV, 13l, ļerkšis U., ein Schwätzer; ein weinerliches Kind. ļerkšis, ein Geräusch: pie centrifugas nevienādā ļerkša Duomas III, 555.

Avots: ME II, 538


lestiķis

lestiķis, ein grosses Stück: paņēmu labu lestiķi gaļas, maizes uz ceļa līdz Naud.

Avots: ME II, 454



liestiņš

liẽstiņš, ein vierkantiges Schulterstück an Hemden AP.: ein kleines, längliches Stück Zeug (mit ìe 2 ) Sonnaxt; uz muguras bij tādi liestiņi uzšuti.

Avots: EH I, 757


ļikastis

ļikastis, ļikaste, der Fisch (in der Rätselsprache): ļikastis biksās - ein Fisch im Netz Naud. aizskrēja kâ ļikaste (ļika) Dobl., lief schnell davon.

Avots: ME II, 540


ļikstināt

ļikstinât Frauenb. "?": klausuos, kuo zirgs tur ļikstina ("klusu ē̦d"): kâ tad, gruožu!

Avots: EH I, 773


līkstinieks

lìkstinieks (unter lìksteniẽks),

2) ein Bogenschütze
Ausekļa raksti (1888) I, 70.

Avots: EH I, 749



līpstiķi

līpstiķi, Wams ohne Ärmel Lems. n. U.; Konv. 2 1874. [Aus nd. līvstück "Liebchen."]

Avots: ME II, 490


listināt

listinât Nigr., anfüllen: man nelistini (glāzi) tik liste̦nu! Janš. Mežv. ļ. I, 372.

Avots: EH I, 744


lopstiķis

lopstiķis Wainsel, ein von Kleidern herunterhangender Fetzen; ein kleiner Landstreifen.

Avots: EH I, 758


lumesti

lume̦sti: aus Orellen wird auch der Sing. lume̦sts angegeben.

Avots: EH I, 761


lumesti

lume̦sti [?] Smilt., für lumsti.

Avots: ME II, 512


lumsti

[lumsti (mit nicht gedehntem um)"zirdzinājiem līdzīgs stāds māju tuvumā" Wesselshof.]

Avots: ME II, 512


lumstiņas

lumstiņas (unter lùmsts I 1): aus Sonnaxt auch der Sing. lùmstiņa 2 belegt.

Avots: EH I, 761


ļurkstiņš

[ļur̂kstiņš 2 Dond., Bauske, ein geschwätziger Mensch.]

Avots: ME II, 545



lustināt

lustinât, tr., erfreuen, erheitern: es meiliņas lustināju BW. 797.

Avots: ME II, 516


mārkstis

mãrkstis (gespr. mar̃kstis) Siuxt, plur. t., die Wamme: citai guovij gaŗas m., citai īsas.

Avots: EH I, 792


mastiklis

[I mastiklis, in der Verbindung kaulu mastiklis, ein Skelett AP.]

Avots: ME II, 565


mastiklis

II mastiklis: eine Flachsbreche (mit -ik- ) Wessen.

Avots: EH I, 784


mastiklis

[II mastiklis (?) "linu (ruokām) maļamā mašīna" Lettin; ein Lesefehler für hochle. * meistiklis aus * mīstiklis?]

Avots: ME II, 565


melstiķis

melstiķis, der Lügner, (Faulenzer) Erlaa n. Etn. IV, 146, Wolm.

Avots: ME II, 600


mesti

mesti ("unbek.") U., = ķē̦mi; [vielleicht fehlerhaft für me̦sli.]

Avots: ME II, 606


miestiņas

[miẽstiņas (?) "kleine Zweige oder Ruten, mit denen man ein Blumenbeet umzäunt" Wirginalen.]

Avots: ME II, 655


miestinieki

miestinieki Janš. Bandavā I, 395, die Bewohner eines miẽsts I.

Avots: EH I, 825


miestiņš

I miestiņš: miêstiņš2 AP., zu Hause gebrautes Bier. m., alus kūmiņām BW. 1293, 4.

Avots: EH I, 825



miestiņš

II miestiņš, der Haufe: tur bija miestiņš cilvē̦ku, da war eine Anzahl Menschen zusammen Bergm. n. U. [Zu li. maĩštas "Aufrunhr", le. maisît zur Bed. vgl. and. gimang "Gemenge, Schar")?]

Avots: ME II, 655


mīkstienenes

mîkstiẽnenes, Gänsedistel (sonchus L.) RKr. II, 78.

Avots: ME II, 643


mīkstināt

mîkstinât, ‡ Refl. -tiês, sich erweichen: tuomē̦r sirds nemīkstinās Pas. VlI, 386.

Avots: EH I, 821


mīkstināt

mîkstinât [li. minkštinti], weich machen, erweichen: skaļais prieks, vakarā vējiņa mīkstināts RSk. I, 109. - mīkstināti līdzskaņi, mouillierte Konsonanten. - Zu mîksts.

Avots: ME II, 642



minstināt

miñstinât,

2): ilgi minstināja kas un kâ? Daugava 1934, S. 493. saimnieki savā starpā minstina, vai tas dienās būšuot viņu kungs Janš. Līgava II, 389. ļaudis melsa un minstināja (vermuteten),
ka Bierans miršuot nesirdzis I, 215. Refl. -tiês: viņš minstinās, minstinās, bet nevar atminēt Pas. VI, 20. es minstinuos gan, bet nevaru atminēt, kâ viņu sauca Stenden; wiederholt raten (zu erraten versuchen): uzduod mīklu: "kas ir pasaulē vis˙laimīgākais?" visi minas, minas, minstinās: kēniņš, bagātnieki... Pas. X, 325 (aus Selg.).

Avots: EH I, 816


minstināt

miñstinât,

[1) sich zu erinnern versuchen
Janš., Lautb., Wandsen; gedenken, sich erinnern: nebiji ne minstinā-jis par mani, un tâ uz reiz sastuop Janš. Dzimtene IV, 161;]

2) hin- und herfragen, raten:
dē̦lu māte minstināja, vai ir silta istabiņa BW. 14590;

3) sich unwissend stellend raten:
kuo nu minstini! labi zini, bet negribi sacīt! Naud. n. Etn. II, 1. Refl. -tiês, = minstīties I: atraikne minstinās cauru nakti LP. V, 62. [minstinās viens, uotrs, nevar atcerēties LP. VI, 416 (aus Setzen).) gan minstinās šā, gan tā V, 111. muļķītis aiziet, bieži vien tuos vārdus minstinādamies V, 265. ķēniņš minstinājies ve̦lna vārdu V, 572.

Avots: ME II, 630


mirkstināt

[mir̂kstinât Domopol, Warkl., Lautb. od. mir̂kstît 2 (acis, prs. -stu) Lautb., = mirkš(ķ)ināt.] Refl. mirkstinâtiês, blinzeln: acu plakstiņi sāk ātrāk mirkstināties Līguotnis Stāsti I, 36.

Avots: ME II, 633


mirkstiņi

mirkstiņi "?": putniem bez diviem plakstiņiem vēl ir trešie - m. šie nav īsti plakstiņi, bet caurspīdīgas plēves, kuŗas, slē̦dzuot acis, uzvirzās uz pēdējām nuo iekšējiem acu kaktiņiem Zundu P, (1898) II, 37.

Avots: EH I, 817



mulstiķis

mul˜stiķis,

1) das Mundstück (einer Pfeife)
Matk.;

2) der Maulaffe
Bers.;

3) der
Pl. stiķi, die Halfter mit eisernem Gebiss Grünh., Dobl., Līn., Katzd. In der Bed. 1 u. 3 jedenfalls auf d. Mundstück beruhend; [in der Bed. 2 wohl zu mulstīt II].

Avots: ME II, 665


mulstiķot

mulstiķuôt, intr., albern, Maulaffen feil haben Bers.

Avots: ME II, 665


mustika

mustika Seyershof, eine sehwarze Kuh. Aus estn. muśtik dass.

Avots: EH I, 835


mustis

I mustis,

1) ein schwarzer Hund
Etn. IV, 147; Name für einen Wolfshund, weil die Lippen schwarz sind: mustis ir suņa vārds, kam ap purnu tumšāka vilna ne˙kâ citur Freiz.;

2) eine verächtliche bezeichnung für Personen mit schmutzigem Gesicht
Smilt., [Serbigal], Wolm.; Scheltwort für Kinder mit schmutzigen Lippen RKr. III, 130: musti, musti, mazgā muti! BW. 2990. Aus estn. must resp. liv. mustā "schwarz", estn. muśt "ein schwarzer Hund".

Avots: ME II, 672


mustis

II mustis C., [Ronneb.], Smilt., ein Mundfauler, Einfältiger, Dummkopft: nuo tā musta (sonst: mušķa) jau ne˙viena vārda nevar izdabūt Lub., Laud. stāv kâ mustis: netiec ne vārda Lautb. lūk, musti, kâ puika, kas māk lasīt, dabūn, grāmatu! kuo tu? A. XI, 103. [Nach Mühlenbach zu li. mùšti "schlagen"(?).]

Avots: ME II, 672




neaugstiņ

neaugstiņ, Adv., nicht hoch, niedrig: saulīte jau bijuse neaugtiņ Jauns.

Avots: ME II, 708



ņerkstis

ņerkstis U., ņerkšķis, ņerkšis Lös. n. Etn. IV, 161, [ņerkša, comm., Vīt.], = ņe̦rka 1: [viņš jau nebija bāba, ne arī sentimentāls ņerkšķis Veselis Saules kapsē̦ta 190].

Avots: ME II, 901



nestiprs

nestiprs, kraftlos, schwach: nestiprs vīrs, cietuoksnis.

Avots: ME II, 734


nestiprums

nestiprums, die Kraftlosigkeit, Schwäche: nestipruma zâles LP. II, 52; [Pas. II, 108].

Avots: ME II, 734


nevēstie

nevèstie (loc. s.),

1) ungemein:
n. liels Grawendahl, Heidenfeld;

2) "buojā, panīkumā" Heidenfeld: aizies n. (= izputēs).

Avots: EH II, 22


ņirkstis

ņirkstis, einer, der immer winselt, weint U.

Avots: ME II, 903


nobirkstis

nuõbir̂kstis 2 (nom. plur.) Frauenb., die von einem brennenden Pergel abgestreiften Kohlestückchen Frauenb.

Avots: EH II, 32


nobīsties

nùobīstiês (vgl, unter nùobītiês

1): auch (> ostle. nūsabeist) Pas. XI, 120.

Avots: EH II, 32


nočakstināties

nùočakstinâtiês, eine (kurze) Weile mit Behagen schmatzen: cūka ēda un nuočakstinājās Frauenb.

Avots: EH II, 37


nočamstināt

[nùočamstinât Celm., eine Zeitlang čamstinât: n. muti.]

Avots: ME II, 769


nočapstināt

nùočapstinât [Autz, Kurs., nùočapstêt Warkl., nùocapstinâtiês Kurs., einigemal čapstinât]: n. ar muti Krišs Laksts 67; [muti nuočapstināt Autz, Grünh., Selsau, N. - Schwanb., MSil.; eine Zeitlang leise und undeutliche Laute von sich geben" Naud.].

Avots: ME II, 769


nočāpstināt

nùočâpstinât C., Mar., Lubn., die perfektive Form zu čâpstinât: glāzi gan˙drīz tukšu izdzēris, tas nuočāpstināja lūopas A. XIII, 2, 137. [ja mutē nav zuobu, tad nuočāpstina vien Grünwald, N. - Peb. muti vien nuočâpstināja 2 Autz. mācītājs sprediķi tikai nuočāpstināja Plm.] nuo lielām sirdssāpēm lūpas vien nuočāpstināja A. XIV 1, 302. "nuo Rīgas ne˙kā "ātri nuočāpstināja (sagte jappend) ar bezzuobainuo muti Aldiņš Vēr. II, 1201. So auch, aber intr., das Refl. - tiês, [mit den Lippen od. mit der Zunge(ab) - schnalzen (perfektivi)]: runātājs nuočāpstinājas vien Druva II, 14. [nuočāpstinājas parasti pēc garda kumuosa Mar., Serben, Peb., Burtn. citi ēda un dzēra, mumsatlika nuočāpstināties Jürg., Neu - Wohlfahrt, Vank. zivs sausumā nuočāpstinājās vien Mar.; "resultatlos arbeiten" Rönnen.]

Avots: ME II, 770


nočīkstināt

nùočĩkstinât, fakt. zu nùočĩkstēt, knarren, quietschen machen, knarrend abspinnen, eine Strecke Weges knarrend zurücklegen, ein Lied ableiern: pa dienu viņa var nuočīkstināt divas kuodeļas Jauns.

Avots: ME II, 770


nočipstināt

nùočipstinât,

[1) "sorgfältig und gründlich aufessen"
Kurs.: n. kaulus]; viņš nuočipstināja [leckte ab?] pirksta galus Stari II, 545; ["abschmecken" Serben;

2) (ab) zwitschern
(perfektiv): putniņš nuočipstināja savu dziesmiņu un iemiga Jürg.].

Avots: ME II, 770


nočīpstināt

[nùočĩpstinât "nuoņurcît: kuo nu čīpstini tuo cālīti? vēl nuočīpstināsi! Vank.]

Avots: ME II, 770


nocistināt

nùocistinât, intr., cst! sagen: "cst!" Mārtiņš nuocistimāja.

Avots: ME II, 768



nočūpstināt

[nùočūpstinât,

1) (auch: nùočūpstît Planhof) = nùosũkât 1: n. pirkstus Bers.;

2) "= nùočâpstinât" Bauske: lūpas vien viņš nuočūpstināja (indem er nichts zu sagen wusste).]

Avots: ME II, 771


nodrēksties

nùodrèkstiês 2 Auleja "pluosuoties vai nedarbus daruot nuomuocīties".

Avots: EH II, 41


nodvesties

[nùodvestiês Ruj., Bers., Warkl. "nuopūsties".]

Avots: ME II, 779


nodžirkstināt

nùodžirkstinât, fakt., knirschen machen: bēris nuodžirkstina zuobus Saul.

Avots: ME II, 782


nogansties

‡ *nuogañstiês, erschrecken (intr.) Preiļi (Kur. Nehrung; nuo-si-ganst), Rutzau ( nuo-sa-gañst ). Ein Lituanismus (vgl. li. nusigąsti) od. Kuronismus.

Avots: EH II, 45


noķikstināt

nuoķikstinât zarus Frauenb. "Äste abhauen".

Avots: EH II, 59


nokulstine

nùokùlstine 2 Kaltenbr., aus dem Flachsabfall gesponnenes Garn; n. drēbe ebenda, Zeug, das aus solchem Garn gewoben ist. S. auch ME. II, 803 unter nuokul˜stas.

Avots: EH II, 57


nokustināt

[nùokusnît(iês) "einen Seufzer ausstossen" Bers.]

Avots: ME II, 803


nokustināt

[nùokustinât,

1) fortbewegen:
ve̦zumu nevar nuo vietas nuokustināt. nuokustinājām gan lieluo akmeni nuo vietas;

2) eine Weile bewegen:
viņš ausis vien nuokustināja. zirgs beigdamies kājas vien nuokustināja. Refl. -tiês, sich eine Weile bewegen: kuoks (nuo vēja) nuokustinājās Warkl.]

Avots: ME II, 803, 804


nokustināt

nùokutinât "?": Niece puišus nuokautina Zalkt. I, 22.

Avots: ME II, 804



nopirsties

[nùopir̂stiês, (mit Behagen) einen Furz von sich geben: vedējiņi nuospirdās, nuo kumeļa nuolē̦kdami BW. 34479, 4.]

Avots: ME II, 829


nopisties

[nùopistiês, (mit Behagen) den Geschlechtsakt vollziehen: dē̦lam tīk nuopisties BW. 35586. vienu reizi nuopisās, - visi kauli nuotrīcēja 34435.]

Avots: ME II, 829



nosirsties

nùosirstiês, = nùosir̂ditiês: popi nuosirdās, kam jis atjēme juo drēbes Pas. XII, 211 (aus Preiļi).

Avots: EH II, 85


noskaisties

nùoskàistiês, in Hitze geraten, heftig erzürnen, sehr böse werden: nuoskaisties kâ žīda biezputra Grünh. viņš nuoskaities tīri zili me̦lns.

Avots: ME II, 847


nošķēsties

nùošķēstiês Bers. "= nùošķiêstiês": ka tik viņi tur nenuošķēžas ar dubļiem vai mē̦sliem!

Avots: EH II, 95


noskraukstināt

[nùoskraukstinât Alswig "schnell etwas Krachendes aufessen"]

Avots: ME II, 848



nošļakstināt

nùošļakstinât, tr., bespritzen Spr.: viņš braucuot nuošļakstinājis savas drēbes ar dubļiem Ahs., Kand. Refl. -tiês, sich bespritzen.

Avots: ME II, 867


nošļamstināt

[nùošļamstinât ar mēli Ar. "mit der Zunge (eine Welle) schnalzen."]

Avots: ME II, 868


nošļapstināt

nuošļapstinât AP., Frauenb., Meselau, N.-Peb., schmatzend abschlürfen (?): zirgs nuošļapstina visus miltus pa ūdens virsu silē; "ieē̦duot kuo, muti nuoplaukšķināt" Heidenfeld.

Avots: EH II, 96



nošmukstināties

nùošmustināties Gr.-Buschh., Sessw., = nùošmaũkstêtiês.

Avots: EH II, 97


nošmukstināties

nùošmùkstinâtiês 2 Meselau, =nùošmukstinâtiês.

Avots: EH II, 97


nostibāt

nùostibât, tr., abprügeln: es viņu krietni nuostibāju Lin.

Avots: ME II, 859


nostibet

nuostibet Stenden, = nùostibât.

Avots: EH II, 91


nostibīt

nùostibît, wegstibitzen Ermes: nuostibīja kaimiņam zirgu.

Avots: EH II, 91


nostibot

nùostibuôt Gr.-Jungfernhof, = nùostibât.

Avots: EH II, 91


nostiebrot

nùostìebruôt "ar stiebriem pienest": visa laukmale nuostiebruota Baldohn.

Avots: EH II, 91


nostiedzināt

nuostiedzinât Segew., beranken; überwuchern.

Avots: EH II, 91


nostiene

nuôstiene Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, die Entfernung, das Entferntsein.

Avots: EH II, 91


nostienēt

nùostiẽnêt, mit eisernen Stangen versperren, befestigen: dē̦ls uzgājis citas durvis, vēl vairāk nuostienē̦tas LP. III, 488.

Avots: ME II, 860


nostiept

nùostìept, Refl. -tiês: pajāja gaŗam, kai guns vien nuostiepēs Pas. VII, 95.

Avots: EH II, 91


nostiept

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene 2 II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860


nostigāt

nùostigât,

1): auch Erlaa, Lasd., Laud., Mar.; ‡

2) Perfektivum zu stigât 2: izcirst kuokus un krūmus, lai taisni var n. Nötk.

Avots: EH II, 91




nostigt

nùostigt, intr., versinken: dažs purvuos, ūdeņuos nuostieg GL. vietām pat stirnas varēja nuostigt Egl.

Avots: ME II, 859


nostikmīties

nùostikmîtiês Plm. n. RKr. XVII, 79, = nùostâtiês, aufhören.

Avots: EH II, 91


nostilpāt

nùostil˜pât,

1) (etwas Schweres) hin- od. hinabtragen
Frauenb.: vai tu varēsi viens pats n. maisu zemē?

2) fest zuschnüren
Burtn., Hasenp.: n. nastu, siena ve̦zumu;

3) (mit Mühe) etwas abstülpen, abziehen:
n. zābakus Schnehpeln.

Avots: EH II, 91


nostilpēt

nùostilpêt,

1) (mit Mühe) abziehen, abstreifen:
n. zābaku Mesoten;

2) abprügeln:
nuostilpēšu tevi ar smalkiem žagariem Baldohn.

Avots: EH II, 91


nostilpt

nùostilpt, = nùostãvêt 1: tu nevari n. Daugmale, Mar., Oger. tas vairs nevar istabā n. Ekau, Grünw. tas jau ne savā ādā nevar n. ebenda.

Avots: EH II, 91


nostilt

nùostil˜t: auch (mit ìl 2 ) Mar., Stom.

Avots: EH II, 91


nostilt

nùostil˜t [Nitau], intr., ruhig werden, sich beruhigen, Ruhe finden: tik tam stilt, tik tam rimt, cik nuostila straujupīte BW. 8966. saimnieks nevarēja nuostilt, neaizgājis uz mežu Schwanb.

Avots: ME II, 859


nostin

nuôstin (unter nuôst): auch Oknist n. FBR. XV, 184, Auleja, Pas. VII, 49 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 91



nostiņš

[nuostiņš "ein ungewandter Mensch" Vank.]

Avots: ME II, 859


nostiprināt

nùostiprinât, tr., befestigen, verstärken: kad viņš... debešus nuostiprināja... Spr. Sal. 8, 28. izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Refl. -tiês, sich befestigen, stark werden: valstis nuostiprinās.

Avots: ME II, 859


nostirāt

nùostirât Heidenfeld, bestreuen: n. ceļu ar salmiem.

Avots: EH II, 91


nostirināt

nùostirinât, tr.,

1) abschütteln:
ābuolus Sassm. dubļi tik lipīgi, ka nevar nuo kājām nuostirināt Dond.;

2) abzappeln, in zuckende Bewegung bringen:
cieši saņe̦m aiz dziesmas, lai nagus vien nuostirina Dok. A. [ķēve nuosprāga, ka kājas vien nuostirināja Pas. Il, 179.] Refl. -tiês, sich abzappeln, alle Viere von sich strecken: ve̦lns nuostirinājies un bijis pa˙galam LP. III, 19.

Avots: ME II, 859


nostirkšķēt

nùostir̃kšķêt: "Vīrulis" ME. 11, 860 zu verbessern in "Virulis".

Avots: EH II, 91


nostirkšķēt

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860


nostirkšķināt

nùostirkšķinât,

1) intr., erknarren (von der Uhr)
U.;

2) tr., mit Unrat besudeln
Mag. XIII, 3, 57.

Avots: ME II, 860


nostirkstēt

nùostir̃kstêt: auch Neuhausen, (mi ir̂ 2 ) Stenden.

Avots: EH II, 91



nostirt

‡ *nùostirt "?": māte, kas brida laidaru un gāja visuos darbuos, nuostirusi kâ kalpuone Jauns. Augšz. 51.

Avots: EH II, 91


nosūkstināt

nùosūkstinât, =nùosũkstît 1: n. šķidrumu, biezumu atstāt N.-Peb.

Avots: EH II, 93


nošukstināt

[nùošukstinât, abtrotzen Für. I, unter šukstēt.]

Avots: ME II, 870


nošvīkstiens

nuošvīkstiens, der Knall: sabiedē̦ti ar pātagas nošvīkstienu Janš. Bandavā II, 306.

Avots: EH II, 99



nošvīkstināt

nùošvĩkstinât, ‡

2) =nùošvitinât 2: gans ilgi naošvīkstināja, rīksti pa gaisu luocīdams Vank.

Avots: EH II, 99



nosvipstināt

nuosvipstinât, eine kurze Weile wedeln Frauenb.: lapsa asti nuosvipstināja, un mežā iekšā.

Avots: EH II, 94


notrausties

nùotraustiês,

1): uzkāpis kuokā, nevarēja vien n. lejā Druw.

Avots: EH II, 101


notrausties

nùotraustiês,

1) [mühsam und schwerfällig heruntersteigen
Vīt., Vank., Jürg.]: žīds lēni nuotrausās nuo bukas Purap. viņš nuotrausās nuo lāvas B. Vēstn., [(mit àu) Serben, Peb., Lös., Selsau;

2) "nuotīrīties"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 876, 877


noviesties

nuoviestiês Kaugurciems "nuoirt, nuoplîst": linums nuoviešas pa˙visam nuost.

Avots: EH II, 108


nožikstināt

nùožīkstinât Warkl. "?": n. ar rīksti gar ausi.

Avots: EH II, 111


nožļakstināt

nuožļakstinât Dunika, mit durchnässtem Schuhwerk gehend beschmutzen: n. grīdu.

Avots: EH II, 111


ņurkstis

ņur̂kstis, ņurkšis Sēl., ein schnurrendes, brummendes, knutrendes, weinerliches Wesen: mans ķēniņš kaķu nurkšķu krāšņu pilī tev tuos sūta LP. VI, 453.

Avots: ME II, 907


okstiņš

uokstiņš, ‡

2) "?": sajāja visi kâ septiņi uokstiņi ... muižā Janš. Līgava II, 496.

Avots: EH II, 743



osti

uõsti (li. uõstai in Kvėdarna u. a. n. Būga) PlKur. (auch der Sing. uõsts), Wain., der Schnurrbart. Vgl. apr. austo und slav. usta "Mund" und die Notiz zu ũstas. Li. uosnai "Schnurrbart" (bei Geitler Lit. Stud. lI8) aus *uost(i)nai?

Avots: ME IV, 422


osti

uôsti Alswig, die Spürbienen; vgl. uôstā iet.

Avots: ME IV, 422


ostiņa

uostiņa,

1): Demin. zu ùoss, -s, der Henkel
Golg., Kokn., Smilt.; "die Schnauze (Tülle?) eines Gefässes" Bers.

Avots: EH II, 744


ostiņā

uostiņa,

1) s. ùosa I;

2) ein kleines Gefäss mit einer Handhabe
Bers.: kruodzinieks ... lēja uostiņu pēc uostiņas Kaudz. Izjurieši 297. spēra . . , ar dūri pa stoiku, ka uostiņas vien lēca augšā 231. sasitīs ... visas uostiņas, visas kannas 254.

Avots: ME IV, 422


ostiņš

uostiņš,

1) der Abzug am Gewehr
St.;

2) der Dorn an der Schnalle
Ruj. n. U., Ermes. Wohl zu uosa I 1.

Avots: ME IV, 422


paakstināt

[paakstinât, hurtig, flink machen Für. I.]

Avots: ME III, 4


paaugstināt

paaûgstinât [li. paáugštinti], tr.,] erhöhen: nuomu, balsi, kādu guodā.] Refl. -tiês, sich erhöhen: cik paaugstināsies mans ienaidnieks pār manim? Psalm 13, 3. tam jāpaze̦muojas, kas nepatiesi paaugstinājies Blaum. Subst. paaûgstinãjums, die Erhöhung: līķi nuolika uz paaugstinājuma Balss; paaûgstinâšana, das Erhöhen: šie nuoziegumi ātri mazinās īs ar suodu paaugstināšanu Vēr. I, 1257; paaûgstinâtãjs, wer erhöht.

Avots: ME III, 4


pačakstināt

pačakstinât, intr., ein wenig rascheln, schnalzen: viņš pačākstināja ar mēli Latv.

Avots: ME III, 13


pačamstināt

pačamstinât, ein wenig čamstinât: pačamstināja lūpām Upītis Pirmā nakts 183.

Avots: EH II, 125


pačāpstināt

pačāpstinât, tr., intr., ein wenig bewegen (von den Lippen): māte pačāpstināja lūpām (lūpas A. XVI, 334) AU.

Avots: ME III, 13, 14


pačirkstināt

pačirkstinât,

1): auch (mit ir̂ 2 ) AP.;

5): auch (mit ir̃) Mesoten, Pampeln.

Avots: EH II, 125


pačirkstināt

[pačirkstinât,

1) ein wenig od. nachlässig melken
C., Lis., (mit ir̂ 2 Ruj.: kādas divas (scil. guovis) tur pačirkstinājusi Jaunie mērn. laiki I, 183;

2) auch pačirpstināt, ein wenig zirpen od. zwitschern;

3) "(mit einer Feder) hörbar kritzeln"
MSil.;

4) "pagrabinât" Mar. (mit ir̂), Sessw., Selsau, Lös., Lis., Segew., Sermus, A.-Peb.: pačir̃kstināt durvis, kurpes, sasalušas pastalas Grünh., Autz; p. zuobus N.-Peb.;

5) ein wenig (schlecht) fiedeln
Mar. (mit ir̂) u. a.]

Avots: ME III, 14


pačirkstināt

[pačirkšinât Bauske, ein wenig čir̃kstināt.]

Avots: ME III, 14


pacīsties

[pacìstiês, sich ein wenig anstrengen od. Mühe geben: pacīšaties, lai darbu drīz var nuobeigt!]

Avots: ME III, 12


pačūpstināt

pačūpstinât, pačūpstît, ein wenig čūpstinât resp. čūpstît: duod man kuo saldu drusku p˙!

Avots: EH II, 125


pačurkstināt

pačur̂kstinât: "schnell aufbraten od. aufkochen" (mit ur̃) Frauenb.

Avots: EH II, 125


pačurkstināt

pačur̂kstinât, fakt., ein wenig rieseln lassen; mit Geräusch braten: de̦sas līkumu varēs pačurkstināt vakariņām R. Sk. II, 133.

Avots: ME III, 14


padusties

[padustiês, sich ausruhen U.]

Avots: ME III, 19


pagausties

pagaust(iês), eine Weile jammern: kādu [aiku pagaudu, tad apmierinājuos N.-Peb. viņš pagaudās un atkal aprima C., Ermes, Meselau.

Avots: EH II, 133


pakņikstināt

pakņikstinât Stenden, pakņikšķinât ebenda, eine Weile kņikstinât resp. knikšķinât 2: kalējs ar āmaru pakņikstināja pa pakavu. puika pakņikšķināja durvju kliņķi.

Avots: EH II, 143


pakrēstiņas

pakrẽstiņas Smilt., = pakrejas, pakrējums.

Avots: ME III, 49


pakustināt

pakustinât, ‡ Refl. -tiês, sich regen, sich ein wenig bewegen: iesita reizi, bāba pakustinājās Pas. XII, 209 (aus Welonen).

Avots: EH II, 146


pakustināt

pakustinât, tr., ein wenig bewegen: pirkstu, akmeni; nevarēt pakustināt, nicht bewegen können: zirģelis ve̦zumu ne nuo vietas pakustināt LP. VII, 258.

Avots: ME III, 51


pamīkstināt

[pamîkstinât, ein wenig erweichen, lindern: p. suodu.]

Avots: ME III, 71


panāksti

panāksti (unter panãcnieki),

2) panàkstus 2 taisīt Linden in Kurl., die Verwandten des Gatten nach der Trauung beschenken.

Avots: EH II, 159


panākstiene

panākstiene Tdz. 57779, = panāksniece (unter panãcnieki).

Avots: EH II, 159


panakstis

panakstis, nom. pl., die Hochzeit im Hause der Eltern der Braut: panakstis = kāzas, skatuoties nuo līgavas puses Mar. n. RKr. XV, 129; s, auch unter panācnieki.

Avots: ME III, 74


panasti

panasti, panastnieki, s. panācnieki.

Avots: ME III, 75


papesties

[papestiês, ein wenig zanken: viņam tīk papesties Gr.-Buschhof.]

Avots: ME III, 81


papukstināt

papukstinât, pochen machen (?): pilsē̦tas mamzeles ... pikluojās, ka ... lauciniece ... sirdis varēja vairāk p. nekâ šās Mekons Debess valā (1873), S. 16.

Avots: EH XIII, 165


pārēsties

pãrêstiês, sich überessen, überfressen: rīstās kâ vilks, kas jē̦lu gaļu (od. jē̦las gaļas) pārēdies. ste̦n, kâ aknu pārēdies.

Avots: ME III, 155


pāriesties

pãrvìestiês, übersiedeln: smilts blusa pārviesusies uz Afriku Konv. 2 393.

Avots: ME III, 188


pārkrustis

pãrkrustis: prievītus salika p. Frauenb. kad izruok aku, tad katra stūrī p. ieme̦t sauju sāls ebenda.

Avots: EH XIII, 203


pārkrustis

pãrkrustis, pãrkrustiẽm, kreuzweise: abi viesu tē̦vi un abi jaunie ļaudis saduodas pārkrustis labās ruokas RKr. XVI, 93. nuocē̦rp suni pārkrustis (nuo kreisās auss uz labuo kāju, nuo labās auss uz kreisuo kāju) JK. VI, 43. diviem cilvē̦kiem jānuokrīt pie zemes vienam uz uotra pārkrustis LP. V, 23. šis cē̦rt pārkrustis ar pātagu LP. VII, 74.

Avots: ME III, 161, 162


pārmūsties

pārmūstiês (?), aufwachen: visi pārzamūda (gespr. mit ostle. -myu- < -mū-) Pas. XII, 401 (ähnlich XIII, 97; XV, 277, 489, aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 207


pārrasties

pā`rrastiês, sich einfinden, nach Hause kommen: vīrs pārradies mājā LP. VII, 1038. zirgi vien pārradās AU.

Avots: ME III, 172


pārsēsties

[pãrsêst(iês),

1) umsteigen, sich anderswo hinsetzen:
p. citā vietā;

2) sich setzen über:
p. pār diviem krē̦sliem; p. pār suolu.]

Avots: ME III, 174


pārskaisties

pãrskàistiês, über die Massen böse, zornig werden: kungs pa˙visam pārskaities LP. V, 287.

Avots: ME III, 175


pārstiept

pãrstìept,

1): p. virvi pāri upei, maisu pāri sē̦tsvidum Oknist; ‡

2) reckend überanstrengen
Dunika: p. ruoku (kuo smagu ceļuot).

Avots: EH XIII, 212


pārstiept

pā`rstìept, nach Hause schleppen, mit Anstrengung heimtragen: tuos pārstiepis mājā LP. IV, 209.

Avots: ME III, 179


pārstiept

pãrstìept, tr., hinüberspannen: aude̦klu pār ratu jamtu. Refl. -tiês,

1) sich hinüberspannen:
tilts pārstiepies pār platuo upi Aps.;

2) sich streckend überanstrengen, sich überrecken.

Avots: ME III, 179


pārstigot

pãrstiguôt,

1) intr., auf einem schmalen Stege hinübergehen:
sisenis varbūt, pie mieta turē̦damies, vārēja pārstiguot Por.;

[2) eine gerade Linie von neuem ziehen
od. durchhauen (von Feldmessern) Jürg.].

Avots: ME III, 179



paskaisties

[paskàistiês, sich ein wenig erbosen: lai nu paskaišas!]

Avots: ME III, 99


paskaistināt

paskaĩstinât,* tr., verschönern; paskaistîšana*, das Verschönern MWM. X, 296.

Avots: ME III, 99


pašķesties

pašķestiês, ein wenig zanken, keifen: tâ+pat pašķesties ar Grietu jau gan reizēm pašķetās ir viņš Vēr. II, 192.

Avots: ME III, 113


pašļakstināt

pašļakstinât, tr., intr., ein wenig schluckern, plätschern: viņš pašļakstināja pudeli Niedra. zivs pašļakstināja ar asti ūdenī.

Avots: ME III, 114


pašļankstināt

pašļan̂kstinât Lubn. n. Fil. mat. 28, wiederholt pašļankstīt: pašļankstini mucu, vai tur vēl daudz alus! Lub.

Avots: EH XIII, 179


pašļurkstināt

pašļurkstinât, fakt., den Laat šļurks hervorbringen lassen: viņš pašļurkstināja vēl reiz pīpi MWM. VI, 572.

Avots: ME III, 115


pašmakstināt

pašmakstinât: pašmakstinādams ar mēli Azand. 15.

Avots: EH XIII, 179


pašmakstināt

pašmakstinât, pašmakšķinât intr., ein wenig mit der Peitsche knallen, schmatzen: ziņnesis pavīcināja ar pātadziņu un pašmakstināja Vēr. I, 778.

Avots: ME III, 115


pašmaukstināt

pašmaukstinât, intr., ein wenig schmatzen: citai guotiņai pašmaukstināja ar lūpām Niedra.

Avots: ME III, 115


pašmīkstināt

pašmīkstinât, ein wenig šmīkstinât: guovs ... pašmīkstināja asti Upītis Pirmā nakts 411.

Avots: EH XIII, 179



pašņakstināties

pašņakstinâties, ein wenig schmatzen (?): nuoblākšķēja kaŗuote, meistars [ēšanā iztraucē̦ts] vēl pašņakstinājās un iznāca Sudrabkalns V. b. l. 2 67.

Avots: EH XIII, 180


pasnausties

[pasnaũst(iês), eine Weile schlummern: p. kādu laiciņu.]

Avots: ME III, 104


pāsti

pãsti [aus paasti], Schwanzriemen am Sattel St., Hr.

Avots: ME III, 190


pastibt

pastibt: "pasalt" (vor Kälte erstarren?) Bērzgale: c:k reižu es pastibu gaiduot jā ārā!

Avots: EH XIII, 177


pastibt

[pastibt "müde werden": kājas pastiba ilgi stāvuot Warkl.]

Avots: ME III, 108


pastiepiens

pastiepiens: vienā pastiepienā Wessen "vienā sākumā".

Avots: EH XIII, 177


pastiepiens

[pastiepiens "vienlaidu darījums" Wessen.]

Avots: ME III, 108


pastiept

pastìept,

1): galuotni -as teicēja pastiepa FBR. XIX, 208. Refl. -tiês: atļaun man pazastiept! Pas. IX, 260.

Avots: EH XIII, 177


pastiept

pastiept, tr.,

1) ein wenig recken, strecken:
aude̦klu, ruoku, kāju;

2) ein wenig, eine Strecke tragen, schleppen:
redzēs, vai varēs šuo maisu pastiept Kand. Refl. -tiês, sich ein wenig recken, strecken: cilvē̦ki savas debesis aizsniedz, pastiepdamies uz pirkstu galiem Vēr. I, 1231.

Avots: ME III, 108


pastilgt

pastil˜gt NB., ein Gelüste empfinden: e̦smu pastildzis (ich will essen). meita pastilgusi (will heiraten).

Avots: EH XIII, 177


pastingrs

pastingrs, ziemlich stramm (hart): tāda branga nūjiņa, paviegla un pastingra Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH XIII, 177


pastings

pastings, ziemlich starr: viņš pievērsa pastingu skatu meitai Jaun. Ziņas 1938, № '74.

Avots: EH XIII, 177


pāstinieks

pãstinieks Dunika, ein Fasttag; lielais p., der Freitag; mazais p., der Sonnabend: viņam šuodien p.

Avots: EH XIII, 217


pastiņš

pastiņš, der Postbote, Postknecht: viņš ierauga nākam pagasta pastiņu Janš. [viņš... lasīja avīzi, kuo muižas pastiņš bija pārvedis nuo stacijas Janš. Dzimtene V, 271.]

Avots: ME III, 108


pastiprināt

pastiprinât [li. pastìprinti], tr., verstärken: savu kreisuo spārnu... pa nakti bij pastiprinājuši A. XX, 537; pastiprināta apsardztba, verstärkter Schutz. [Refl. -tiês, sich verstärken: vēlāk sāpes pastiprinājās Jürg.] Subst. pastiprinãjums, die Verstärkung; pastiprinâšana, das Verstärken; pastiprinâtãjs, der Verstärker.

Avots: ME III, 108


pastiprs

pastiprs, ziemlich stark: pastiprs cilvē̦ks, zirgs.

Avots: ME III, 108


pastipt

pastipt: zeme jau pastipusi (sasalusi) Makašēni.

Avots: EH XIII, 177


pastipt

[pastipt (li. pastìpti), prs. pastīpu Nigr., erstarren Für. I, unter stipt: ve̦ctē̦vs slims, kad tik nepastipst! Dond. n. FBR. VI, 67., Wandsen.]

Avots: ME III, 108


pastirināt

pastirinât: divi ... tik kājas vien pastirina Dünsb. Temps 114.

Avots: EH XIII, 177


pastirināt

[pastirinât, ein wenig (zuckend, zappelnd) hin und her bewegen: p. kājas Lis. Refl. -tiês, = paspīrināties: aita nevar ne pastirināties.]

Avots: ME III, 108


pasūkstināt

pasũkstinât Dunika, = pasūkât: p. kaulu.

Avots: EH XIII, 178


pašvikstināt

pašvikstinât, eine Weile die durch švikstêt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen): (medņi) spārnus sablaukšinājuši drusku pašvikstinājuši Upīte Medn. laiki XXXVIII. p. rīksti, pātagu Trik. p. skalu Schwitten.

Avots: EH XIII, 180


pašvīkstināt

pašvĩkstinât AP., eine Weile švīkstinât Lubn.: (ar) rīksti p.

Avots: EH XIII, 180


pašvirkstināt

pašvirkstinât,

1) intr., etwas schwirren:
vārna pašvirkstina ar spārniem Saul.;

[2) das beim Gebratenwerden hörbare Geräusch hervorbringen lassen:
p. gaļu Jürg.].

Avots: ME III, 118



pausties

I paustiês: "puosties" (mit àu 2 ) Warkl.: p. ceļā Vank. bē̦rni pausēs uz skuolu Skolas dorzs 25.

Avots: EH XIII, 185


pausties

I paustiês, -šuôs, -suôs, sich anschicken Dricē̦ni, Biržgalis, Birsen, sich schmücken: baznīcā nācis paušas ar jauniem svārkiem Manz. Post. I, 70. Zu pušķis?

Avots: ME III, 129


pausties

II pàustiês 2 : auch Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 185


pavīpstināt

pavīpstinât, ein wenig höhnisch lächeln Fehteln.

Avots: EH XIII, 191


pazīstināt

pazīstinât, bekannt machen: vīra māte pazīstinādama teica Brīvā Zeme 1939, № 118, S. 2.

Avots: EH XIII, 193


pažļankstināt

pažļañkstinât Dunika "paskandināt": p. ar atslē̦gām.

Avots: EH XIII, 194



pekstiņi

pekstiņi: auch Dricēni, Rugāji, Saikava, Tilža: sācis dzīt visādus pekstiņus Azand. 74. Auch im Sing.: tur nevar bez draugiem ne˙kãda pekstiņa taisīt Azand. 91.

Avots: EH XIII, 219


pekstiņi

pekstiņi, Spass, "juoku gabali" Bilsteinshof n. Etn. IV, 164, Römershof, Kalz., Druw., Lös., Sessw., Gr.-Buschhof, Meiran, Laud., N.-Peb., Lettin; "nieki" Golg.; Nücken Geistershof: mēs gājām ruotaļās un Jānis pa starpbrīžiem stāstīja un taisīja, dažādus pekstiņus Tirsen, Kalz., Römershof; "den Anstand verletzende Worte oder Taten" Lettin: kas piemē̦ram dur uolram ar īksti sānuos, tam saka: "kas tie tev par pekstiņiem?" Memelshof.

Avots: ME III, 194


pēkstiņi

pēkstiņi: kuo tu taisi pēkstiņus? Karva.

Avots: EH XIII, 227



pekstinis

pekstinis "jem., der pekstiņi zu machen pflegt" Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 194


pēkstiņš

pēkstiņš, = pẽkste 2 Sissegal; eine Pfeife (svilpe) aus einem Gänsekiel.

Avots: EH XIII, 227


pelstiķi

pel˜stiķi Bers., Smilt., Drsth.,

1) kurzer Flachs;

2) kurze Oberkleider.

Avots: ME III, 198


pesties

pestiês: auch Lubn., ("придираться") Sauken, ("meklēt ieme̦slu") Wessen. - Zur Bed. vgl. auch sapestiês.

Avots: EH XIII, 225


pesties

pestiês, -šuôs, -suôs, über einen mit Worten herfallen Infl. n. U., Bers., Nerft, Meiran: kuo tu pesies man virsū? tu pats redzi, ka nevaru palīdzēt! Schwanb.; Anlass zum Streit suchen Gr.-Buschhof: viņš pesās un pesās, kamē̦r sāka bārties Wessen. Zu li. pèšti "rupfen, zausen", gr. πέχω "zupfe, rupfe, kämme", la. pectere "kämmen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 16 f.

Avots: ME III, 204


pestiņi

pestiņi, in dze̦guzes pestiņi "Stendelwurz" L.; "lathraea squamaria" Ronneb., "Knabenkraut" Ekau; vgl pešķene.

Avots: ME III, 203


pestis

I pestis, ein fauler Mensch, eine Schlafmütze Briņķi; zu korrigieren in *peslis (s. pese III)?

Avots: ME III, 203


pestis

II pestis, der Geier Kurmin 45 unter kania; zu korrigieren in *peslis (= li. peslỹs)?

Avots: ME III, 203


piečapstināt

pìečapstinât, dabei čapstināt: p. lūpām MWM. VIII, 606.

Avots: ME III, 242


piečaukstināt

pìečaukstinât, raschelnd hinzugehen: Jēcītis pirmais piečaukstina pie eglītes Apsīšu Jē̦k. IV, 71.

Avots: ME III, 242


pieēsties

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249


piekausties

pìekaustiês, grabend hinzugelangen: izrakuši alu tik dziļu, ka varējuši nuo apakšas piekausties kungam klāt LP. V, 150.

Avots: ME III, 256


pieklausties

pìeklaust(iês) Spr., in Erfahrung bringen, hinhorchen.

Avots: ME III, 257


piekļausties

pìekļaustiês (?): viņi nevar citiem piekļausties Apsk. 1903, 109 (auch von Vank. und aus Alt-Rahden mit der Bed. von piekļauties, pieglausties mitgeteilt); fehlerhaft für piekļauties?

Avots: ME III, 258


piekresties

pìekrestiês Wid., sich voll-, sattessen.

Avots: ME III, 259


pieplikstināt

pìeplikstinât, pìepļikšķinât Rutzau, pìeplikš(ķ)inât, anklatschen, klatschend, glättend anfügen: ērglis... pielika un pieplikšķināja tuo (=gaļas gabalu) Uluvirpuniķim tai izgrieztā vietā Pas. II, 181.

Avots: ME III, 280


piepļikstināt

pìepļikstinât, pìepļikšķinât Lennew.,

1) "?": pate māte plāniņu iedancuoja, neļāva tautām piepļikstināt BW. 24158;

2) oberflächlich (mit Lehm od. Kalk eine Ritze) anstreichen od. Vollschmeissen
Lennew.;

3) = pieplikstinåt Schibbenhof, Libau, Stenden, Frauenb.; "mit den Fingerspitzen leicht anschlagen" Lennew.;

4) piepļikšķinât, niedertretend glatt andrücken :
pīles labību piepļikšķinājušas pie zemes Wandsen.

Avots: ME III, 280


pierasties

pìerastiês, sich finden, einfinden, sich dazu-, hinzugesellen: man šī lieta pieradusēs, ich habe diese Sache gefunden Libek Pūķis 51. pieradās arī daži nuovada ļaudis, kam tika paklausīties Alm. Kaislību varā 127. mediniekam pieruonas jaunskungs LP. VII, 475. tam pieruodas biedrs I, 51. pieradās pilns (wurde voll von sich einfindenden Tänzern) plāns dancuotāju Rkr. XVI, 219. pieradies ve̦lns itin sadedzis LP. V, 131. cik nuodzeruot (nuo mucas), tik pieruonuoties V, 239.

Avots: ME III, 283


pieskaisties

pìeskàistiês,

1) etwas zornig werden:
viņš ir drusku pieskaities;

2) kuo nu tik daudz pieskaitīsies? was soll man so viel zürnen?

Avots: ME III, 290


piešļakstināties

pìešļakstinâtiês, spülend an etwas rühren: piešļakstināties pie mūŗiem Dr.

Avots: ME III, 301


piestibīt

pìestibît, (etwas Schweres) heran-, hinzuschleppen (PS., Wolm.) od. -tragen (Arrasch).

Avots: ME III, 297


piestiept

pìestìept,

1) hinzu-, herbeistrecken, -schleppen;

2) streckend anfüllen; vollschleppen.

Avots: ME III, 297


piestigt

pìestigt, sumpfig werden: gaŗkātaini ūdens augi ve̦lkas caur piestigušu muklāju Jansuona duomas 21.

Avots: ME III, 297


piestilpāt

pìestilpât Bauske, pìestilpêt Wid., vollstopfen: es izcepu baltu maizi,... piestilpāju kalpam kuli BW. 31061.

Avots: ME III, 297


piestiņa

piestiņa, eine Frühjahrsblume: jau ziedēja pirmās puķītes, piestiņas, mālainītes A. v. J. 1901, S. 710. - dze̦guzes piestiņi od. (Bauske) piêstiņas 2, Knaben- od. Ragwurz (orchis); balti dze̦guzes piestiņi, wilde Nachtviole (orchis bifolia) Mag. IV, 2, 90.

Avots: ME III, 297



piestiprināt

pìestiprinât, (an etwas) befestigen: silītes, kas... piestiprinātas pie vienas... ass Japana 37. Refl. -tiês, sich befestigen.

Avots: ME III, 297


pietrausties

pìetraustiês, mühsam und schwerfällig hinzu-, herangelangen: baruoklis pietrausās pie siles Wolmarshof.

Avots: ME III, 305


pieviesties

pìeviestiês,

1) (wachsend) sich stark vermehren:
tur pieviesušās žurkas;

2) (wachsend) sich hinzugesellen:
pieviesušies jauni prusaki klāt.

Avots: ME III, 312


piezīsties

pìezîstiês,

1) sich ansaugen:
pie mana pakauša viņa piezīdās kâ ērce R. Sk. I, 123;

2) sich vollsaugen:
se̦sks nuokuostu trusīti un, piezīdies viņa asinis, apgultuos alā JR. III, 30. tukšā tā (spīgana) skrējuse ļuoti ātri, bet kad bijuse piezīdusēs piena, ... tad skrējiens gājis lē̦nām Etn. II, 88. (izkapts) asmens me̦lni-brūns, piezīdies lipīgas zāļu sulas J. Kļaviņš. - Von einem Betrunkenen sagt man "piezīdies kâ dēle" Etn. II, 62; auch: p. kâ uods.

Avots: ME III, 312, 313


pikastiņš

pikastiņš, = pikaza: saucuot ķikulus tâ juocīgi: par pikastiņiem R. Ērglis Pel. bar. vect. 157.

Avots: EH XIII, 230


pikstināt

pikstinât, = pikšinât 1 (?): sienas pulkstens ir gaiļa vietnieks, kas, pie sienas pikstinādams un sizdams ..., laiku parāda Mekons Zelta mājas grm.3 159.

Avots: EH XIII, 231


pīkstināt

pikstinât,

1) zörgen, zum Zorne reizen
Biel. n. U.: kâ pelīti pīkstināja BW. 12501;

2) mit einem pīkstiņš pfeifen
Dond.;

3) die Kausativform zu pĩkstēt Wolmarshof, C., Jürg., Widdrisch, Adiamünde, Zögenhof; in Warkl. dafür "pikstinēt 2 ".

Avots: ME III, 231



pīkstiņš

pĩkstiņš,

1) ein Federkiel:
pīkstinā tur dzīvsudrabu Dond.;

2) eine Pfeife aus einem Gänsekiel
Dond.

Avots: ME III, 231


pīkstis

pĩkstis, ‡

2) eine Art Gepiepe
Mekons Zelta mājas grm. 3 309 (wo die mit einem p. verbundene Erscheinung folgendermassen beschrieben wird: siltu, mīkstu maizi un neatdzisušu kartupeļu biezputru ē̦duot. vistām nāsis aizķep ...: tām nu dvaša jāve̦lk caur muti ar svilpuošanu, pīkstēšanu, pie kam mēle tiek apme̦sta ar cietu ādu).

Avots: EH XIII, 240



pilstiesa

pìlstìesa, das Hofgericht MWM. X, 418.

Avots: ME III, 217


pinkstiņi

pinkstiņi, die Nücken: aikal kādi pinkstiņi uomā Vīt. 29. atkal savi pinkstiņi prātā Vīt. 50.

Avots: ME III, 220



pirkstināt

pirkstinât,

1) "тикать, чикать" Wid.;

2) "glühende Asche aufwühlen od. durch die Luft schleudern"
Trik., Serben, Selsau;

3) "birkstît" Nötk.;

4) "noch glühende Kohlen mit Wasser begiessen"
Sessw.

Avots: ME III, 223


pirkstiņi

pir̃kstiņi Rutzau, Handschuhe. Vgl. li. pirštinės dass.

Avots: EH XIII, 236



pirkstis

pìrkstis: auch AP., Erlaa, Ramkau, Warkl., (mit ir̂) Golg., (mit ir) N.-Peb.

Avots: EH XIII, 236


pirkstis

pìrkstis (nom. pl.) PS., C., Laud., N.-Schwanb., Annenb., pirkstes N.-Schwanb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411, pirksti U., die glühenden Funken in der Asche, die Glut in der Asche, die glühende Asche: aizbēršu karstas pirkstis aiz ādas Etn. IV, 160. pirkstis nuo sadedzināta lupata BW. I, S. 182. cept kuo pirkstês Etn. I, 18. viņš vairs nebāzīs pirkstus pirkstīs Jauna Raža IV, 86. kâ pirkstēs, wie in der heissen Asche, - in Verlegenheit U. Nach Leskien (mit ?) Abl. 339, J. Schmidt Voc. II, 28 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 14 nebst li. pir̃kšnys (nom. pl.) "glühende Asche" zu urslav. *pьrstь "Staub", le. pā`rsla (s. dies) usw., aber die Wörter der letztern Gruppe zeigen nicht den Begriff der Hitze. Eher daher nebst li. pir̃kšnys zu air. riches "Kohle", bret. regez "Kohlenglut' (nach Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 56 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 47); oder kontaminiert aus birkstis und *pirsti- (= urslav. *pьrstь) ?

Avots: ME III, 223


pirstiķis

pir̂stiķis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, ein unbeständiger Mensch.

Avots: EH XIII, 239


pirstines

pìrstines 2 (li. pirštinės) Warkl., Fingerhandschuhe.

Avots: EH XIII, 239


pirstinīca

pìrstinīca 2 BW. 7293, 2, ein Fingerhandschuh.

Avots: EH XIII, 239


pirstinieks

pìrstinieks 2 ,

1): auch Bērzgale, BW. 7301, 1 ;

2): auch Bērzgale.

Avots: EH XIII, 239


pirstinieks

pìrstinieks 2 Mar. n. RKr. XV, 130,

1) der Fingerhandschuh
Warkl.;

2) der Fingerhut
Infl. n. U.

Avots: ME III, 227


pļaukstināt

pļaũkstinât, tr., (in die Hände) klatschen: pēc patīkamas izrādes mēdz ruokas pļaukstināt Ahs.

Avots: ME III, 366



plekstiķis

plekstiķis, der Schmetterling Hasenp., Grob. n. Etn. III. 66; vgl. plestiķis.

Avots: ME III, 335


pļekstināt

pļekstinât,

1) auch pļekšķinât, tr. und intr., schmatzen:
kuo nu pļekstini muti! Ahs. n. RKr. XVII, 46. kuo pļekšķini muti (kuo pļekstini ar muti Ahs.)? svelpt vajaga! RKr. VI, 497;

2) plappern, schwatzen
Dond.

Avots: ME III, 368


plekstinieks

plekstiniẽks einer, der mit Butten (plekstes) handelt: ceļavīrs kruogā zuog plekstiniekam plekstes LP. VII, 179.

Avots: ME III, 335


pļekstis

pļekstis, ein Schwätzer PS., C.

Avots: ME III, 368


plestiķis

plestiķis,

1) plestiķe Rutzau, der Schmetterling
Dunika (hier vorzugsweise von kleinern Nachtschmetterlingen), Līn., Nigr., Kalleten, Ahswikken;

2) ein leichtsinniger; alberner Mensch
Līn. Aus li pleštėkė˜ "Schmetterling".

Avots: ME III, 337


plēstin

plêstin, zur Verstärkung von plêst: drēbes tika plēstin nuoplē̦stas BW. III, 3, S. 862.

Avots: ME III, 341



plikstiens

I plikstiens, in acu plikstiens Ahs. (od. acu plikstiņš Sassm.), das Augenlid; vgl. plaksts und pliksnis II.

Avots: ME III, 345


plikstiens

II plikstiens, das eininalige Klatschen: laiks aizskrien kâ vēveŗa spuole, kâ plaukstas plikstiens Lub.

Avots: ME III, 345


plikstilbis

plikstil˜bis "jem. mit nackten Beinen" Dond.

Avots: ME III, 345


plikstināt

plikstinât, mit den Augen zwinkern Für. I.

Avots: ME III, 345


pļikstināt

pļikstinât, pļikšķinât,

1) klatschen, plätsehern :
vienam aizsien acis - tas ķē̦rājs, citi pļikšķina ruokas un mūk Etn. III, 188. zivs pļikstina ar asti pa ūdeni Ahs. pļikšķinādams ar pātadziņu pa ūdeni Kaudz. M. 12;

2) pļikstinât, mit den Händen glätten
Ahs.: zirgu labinuot pļikstina ar ruoku kaklu;

3) pļikstinât blinzeln
Ahs.: viņš pļikstina ar acīm. Zur Bed. 1 vgl. plikš(ķ)inât 1, zur Bed. 2 pļicinât II, zur Bed. 3 - plikstinât

Avots: ME III, 370, 371


plikstiņš

plikstiņš, Hirtentasche, Hirtentäschel, Täschelkraut (thlaspi bursa pastoris) Fischer 263, Mag. IV, 2, 56; XX, 3, 223, U., capsella bursa pastoris RKr. II, 69, Konv. 53; druvu plikstiņš, Acker Täschelkraut (thlaspi arvense L.) RKr. II, 79, Konv.1 382. - vgl. plikšķis.

Avots: ME III, 345


pļinkstināt

pļiñkstinât, fakt. zu pļiñkstêt, tr., klingeln, klimpern: mē̦mais ubags pļinkstina pulksteniņu. skuolniece pļinkstina klavieres Ahs. Vgl. plinkš(ķ)inât.

Avots: ME III, 371


plinkstiņi

plinkstiņi Popen, plinkšķe̦ni Edw. n. U., Dond., Kalleten, Pussęn, Pfannkuchen; vgl. apr. plinxne "Fladen" und dazu Trautmann Apr. Spr. 401, sowie le. pliñcis.

Avots: ME III, 346


plīstiķi

plĩstiķi C., dünne Kleider Bers.: ja nuo plānas, šķidras drēbes iztaisa kādu drēbes gabalu, tad saka: tie tādi plīstiķi vien ir Druw. Wohl zu plîst.

Avots: ME III, 349


plīstiķis

plĩstiķis, jem., der nichts Gescheites zu tun versteht od. wünscht C., Arrasch.

Avots: ME III, 349


pļiukstināt

pļiûkstinât 2 , fakt. zu pļiukstêt, tr., klatschen (machen): kučieris pļiukstina pātagu. pēc izrādes skatītāji pļiukstina ruokas Ahs. Vgl. pliukš(ķ)inât.

Avots: ME III, 371



plūksti

plūksti U., plūkstis (nom. pl.) LP. VI, 167, Sing. plûkstis 2 PlKur., plûksts 2 Salis, Wid., plūkste Lasd., plûkste 2 Adiamünde, Schwimmer am Netz; vgl. plūksnas II.

Avots: ME III, 361


plukstis

plukstis, ein Schwätzer: klusi, pluksti, turi mutl! BW. piel. 2 100371.

Avots: ME III, 355


pļurkstināt

pļurkstinât,

1) gierig essen, beschnüffeln, durcheinanderwerfen"
Wid : ēdienus;

2) pļur̃kstinât Wandsen, = pļuršķinât.

Avots: ME III, 374



plūsti

plūsti U., Schwimmer am Netz.

Avots: ME III, 363


posti

puosti, verfallene Gebäude, Ruinen Nerft n. U.

Avots: ME III, 459


postiņi

puostiņi, Knabenkraut, Bisamkraut (orchis bifolia) Fischer 291.

Avots: ME III, 459


pstiprināt

pastiprinât, Refl. -tiês: lai jis drusku tur pazastiprinā (sich stärkt) Pas. IX, 501.

Avots: EH XIII, 177


pukstin

pukstin, zur Verstärkung von pukstêt: nuo izbailēm sirds pukstin pukst Ahs.

Avots: ME III, 404


pukstināt

‡ *pukstinât, zu erschliessen aus papukstinât.

Avots: EH II, 322


pūkstināt

‡ *pūkstinât, zu erschliessen aus uzpūkstinât.

Avots: EH II, 341


pulkstienis

pulkstienis (unter pùlkstenis),

2): mit ulˆ und 2 Iw.

Avots: EH II, 324


pulkstiens

pulkstiens (unter pùlkstenis),

1): auch BW. 8680, 1 var., Kal., NB.; vīra māmiņai p. mēles galiņā Tdz. 46677 (aus Felixberg). izdzirda pulkstiena skanēšanu Pas. XIV, 392 (aus NB.).

Avots: EH II, 324


pulkstiķišas

pulkstiķišas ( -us?) raudzĩt, den Puts fühlen Biel. n. U.

Avots: ME III, 408


pulkstinis

pùlkstinis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25, (mit ulˆ) Kaltenbr., Mahlup, = pùlkstenis 1 und 2: pulkstiņi iet Manz. Post. III, 148.

Avots: EH II, 324


pulkstins

pulkstins (unter pùlkstenis),

1): auch Lng., (mit ùl 2 ) Erlaa, Fest., Saikava, (mit ulˆ 2 ) Kl.-Roop, (mit ulˆ) Oknist n. FBR. XV, 174.

Avots: EH II, 324


pulkstiņš

pulkstiņš (unter pùlkstenis): mit ulˆ Aahof n. FBR. IV, 43.

Avots: EH II, 324



pupstiķis

pupstiķis NB., der Zapfen einer Tonne.

Avots: EH II, 326


pusšļaupsti

pusšļaupsti, nom. pl., gebrochener Giebel Bielenstein Holzb.

Avots: ME III, 435



pusstilbs

pusstil˜bs: "Bein" ME. III, 434 durch "Schienbein" zu ersetzen.

Avots: EH II, 334


pusstilbs

pusstil˜bs, pus˙stil˜ba, das halbe Bein, die Hälfte des Beines: viņa tūlīt līdz pus˙stilbiem iestiga sniegā Saul. I, 12. pusstilbs kails, pusstilbs apse̦gts Neuenb.

Avots: ME III, 434


pūsti

pūsti, verfallene Gebäude, Ruinen Nerft n. U., Mag. IV, 2, 163. Nebst li. pūstas "wüst" aus slav. pustъ "öde, wüst".

Avots: ME III, 451



pustik

pustik Dunika, Rutzau, halb soviel: ņem sauju miltu un p. putraimu!

Avots: EH II, 334


pustiks

I pustiks U., ein Schwein von haiber Grösse.

Avots: ME III, 435


pustiks

II pustiks Lems. n. U., rasch: pustiks suns, pustiks zē̦ns.

Avots: ME III, 435


raistis

raistis (li. raĩštis "eine Binde") Wid., ein grosses Tuch. Zu raisît.

Avots: ME III, 471


rakstiens

rakstiens,* das Schriftstück; Artikel einer Zeitung B. Vēstn. n. U.: šai rakstienā jau runāju par tuo Vēr. II, 879. tas ļuoti pievilcīgs rakstiens Seibolt. spriest bargu tiesu par visiem blēņu un briesmu rakstieniem B. Vēstn.

Avots: ME III, 474


rakstiklis

rakstiklis (unter rakstīklis): sīku rakstu rakstiklītis ("?") Tdz. 50878.

Avots: EH II, 352




rakstis

rakstis Segew., ein Hundename.

Avots: EH II, 352


ramsties

ram̂stiês 2 , -šuôs, -suôs, sich erheben; nach oben klettern Roop, Daugeln, "rausties" Bauske: "ramsies uz krāsni!" Pēteris ceļ un Andris ramšas Duomas IV, 348. Vgl. rem̃stiês.

Avots: ME III, 476


raustiklis

raûstiklis 2 Ramkau, = raûsteklis 1: raustikli pagatavuo vienruoces kātam piesienuot ve̦cas izkapts pē̦du.

Avots: EH II, 358



raustiņš

raûstiņš 2 Iw. "raušanās; daudz darba": nu viņam bij r.

Avots: EH II, 358


rekstinēt

rekstinêt Strods Par. vōrdn. 147 "?".

Avots: EH II, 365


remsties

rem̃stiês: "(uz augšu) rāpties" (mit em̂ 2 ) Misshof.

Avots: EH II, 365


remsties

remstiês, -šuôs, -suôs, sich langsam bewegen N.-Bergfried: juo tuvāk nāk mājam, juo biežāk Uciņam jāremšas atpakaļ uz ve̦zuma vidu J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 104. rem̃sies (= virzies) pruojām! Bauske. Vgl. ramstît.

Avots: ME III, 510



restiķis

restiķis, ein dicker Mensch N.-Bartau, f. -e, eine dicke Frau N.-Bartau n. RKr. XVI, 126.

Avots: ME III, 513


riekstināt

riekstinât

"?": zaķam labi riekstināt (Var.: riestu vest), teteŗam rubināt BW. 3824, 2 var. Gleichbed, mit riestu vest, rie(k)stuot(iês)?

Avots: ME III, 544


riesties

riestiês,

1) falzen, balzen:
kuŗā purvā būs medņiem riesties Upīte Medn. laiki;

2) "āvīties, dīdīties". Nebst riest(u)s, riestuot zu li. raĩstas "Brunstzeit" und (nach Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242) zur Wurzel von le. rikši (s. unter riksis); zur Bed. vgl. čech. tokati "balzen": le. tecêt "lauten" u. a.

Avots: ME III, 548


rīkstiņš

rīkstiņš,

1) der Ladestock
St.;

2) eine Stütze für Erbsen
Dond.;

3) rĩkstiņš, ein Stöckchen, woran man beim Krebsen den Froschköder befestigt
Dond. Wohl zu rĩkste.

Avots: ME III, 538


rīsties

rīsties (?), haften, dafür stehen Für. I: lai viņi rīstas, sie mögen dafür stehen od. haften.

Avots: ME III, 540


robežstiga

rùobežstiga, eine (durch einen Wald führende) Grenzlinie Br. Zeme 1939, № 173, S. 2.

Avots: EH II, 390


rosties

ruostiês, s. rùosîtiês.

Avots: ME III, 583




rūkstinēt

rūkstinêt: auch Bērzgale; = "rūkstēt" (mit û) Pilda.

Avots: EH II, 388


rūkstinēt

rūkstinêt, -ēju, still weinen Zaļmuiža.

Avots: ME III, 569



rupstiķis

rupstiķis Wid., der Knüttel, Stock.

Avots: ME III, 563


rusti

rusti (unter rasts): auch (Stammform?) Salis.

Avots: EH II, 386


saaukstināties

saaũkstinâtiês, = saaũkstêtiês: vilka svārkus mugurā, ka ... nesaaukstinātuos Stobe 1797, IV, 39.

Avots: EH II, 395


sabliesties

sabliestiês,

1) konfus, blode werden :
suns sabliêdies 2 Wandsen. stāvu sabliedusēs kâ jau kaunīga meita DL. Ciesa paņe̦m sabliedies atslē̦gu;

2) = sablīvēties Notk., Vank., (mit 2) Schibbenhof.

Avots: ME III, 595


sacensties

sacenstiês: kad pēc manis sacenties, tad suolījies iet pat nāvē par mani Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 3.

Avots: EH II, 399


sacensties

sacenstiês, wetteifern, konkurrieren: viņi viens ar uotru sacensās naudas krāšanā A. v. J. 1893, S. 29. mākslenieki, kuŗiem bij jasacenšas konkursā Vēr. I, 1271.

Avots: ME III, 601


sačīkstināt

sačìkstinât 2 Saikava, weinen machen (geringschätzig).

Avots: EH XVI, 401


sačirkstināt

sačirkstinât, tr., (die Zähne) zusammen beissend knarren machen: Holtens sačirkstina zuobus Krišs Laksts 47.

Avots: ME II, 605


sačirkstināt

II sačir̃kstinât Salis, = sacirtât: s. matus.

Avots: EH XVI, 401


sacīsties

sacìstiês, kämpfen, wetteifern, konkurrieren Wid.

Avots: ME III, 603


sačukstiens

sačukstiens, ein zeitlich begrenztes Einanderzuflüstern: nakts tumsa ... bija pilna savādu drausmīgu sačukstienu Veselis Netic. Toma mīlest. 129.

Avots: EH XVI, 401


sačūpstināt

sačûpstinât,

1) s. lūpas, mit den Lippen schnalzen
(perf.) MSil.;

2) auch sačûpstît, leckend und saugend aufessen: sačūpstīt sukura gabalu Mehrhof. āda tik mīksta, ka tuo var sačūpstināt Wolm.

Avots: ME II, 606


sadžirkstināt

sadžirkstinât, tr., zusammenpressend knirschen (džirkstêt) machen: Krišs sadžirkstināja zuobus Krišs Laksts 80.

Avots: ME III, 623


saģisties

saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.

Avots: ME II, 634


sagosties

saguostiês, saguozties "?": augšā debess me̦lls suguosās Diez, n. Plūd. Llv. II, 68. kad Vāraus saguozās pret... Diez.

Avots: ME II, 634


sairsties

sa-irsiês, Part. praet., verärgert: diez, kas nu saimniecei ; . . sairsusēs; sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31 (aus der Umgegend von Doblen).

Avots: ME II, 637


sakarstināt

sakarstinât, erhitzen, heiss machen Für. I (unter kārsts).

Avots: ME II, 645


sakustināt

sakustinât, ‡ Subst. sakustinājums, die Rührung: Kristīne ... pamanīja mātes sakustinājumu Blaum. Raksti III 6 (1939), 128.

Avots: EH XVI, 421


sakustināt

sakustinât, tr., in Bewegung setzen, plötzlich bewegen; (fig.) rühren: kas mani tâ sakustināja? Blaum.

Avots: ME II, 660


salustināt

salustinât Heniņ, tr., erfreuen, erheitern: salustinu svešus ļaudis BW. 17884. lai labi tīk dancuot un lai arī citas varat salustināt Janš. Dzimtene 2 III, 340.

Avots: ME II, 677



samīkstināt

samîkstinât, tr., erweichen: viņa asaras nespēja ne˙viena samīkstināt H. Eldgasts Vižņi 106.

Avots: ME II, 687


sanīsties

sanîstiês, sich verfeinden, in Streit geraten Spr., Wid.: brāļi sanīdās A. XXI, 598. saul[e] ar dievu sanīdās (Var.: ienaidā) BW. 33906 var. dē̦ls bijis sanīdies ar savu kaimiņu LP. VII, 912. cik viegli draudzenes, kuopā dzīvuojuot, varēja sanīsties A. v. J. 1902, S. 393.

Avots: ME II, 693


sapausties

sapàustiês, -žuôs, -duôs, sich aufblähen, aufdunsen, aufschwellen: maize ce̦puot labi sapaudusies Jürg.

Avots: ME II, 697


sapausties

sapaustiês,

1) bei Bezzenberger
Le. Di. - St. 26, sich anheischig machen: div[i] bagāt[i] sasapausa (Var.: sasateice, sadzīrās, lielījās, saderēja) garu ziemu pārdzīvuot BW. 27957, 4 var.;

2) "sapuosties" Welonen; sich bereit machen: nevari vien sapaustîes ceļā! Vank.

Avots: ME II, 697


sapazīstināt

sapazīstinât Duomas II, 101, tr., (miteinander) bekannt machen.

Avots: ME II, 697



sapirsties

sapir̂stiês, einen (starken) Furz von sich geben BW. 35133: sapirdās tautu dē̦ls, manu pūru pace̦ldams 35563.

Avots: ME II, 700


sapisties

sapistiês, den Geschlechtsakt vollziehen: sasapisa divas mušas BW. 35081, 3 var.

Avots: ME II, 700



sapļekstināt

sapļekstinât Wolmarshof, = saplekšinât 2: s. mīklu, mālus.

Avots: EH XVI, 437


sarkanastis

sar̂kanastis, eine Art Schmetterling (dasychira pudibunda L.); sar̂kanastiņš 2 , das Garten - Rotschwänzchen (lusciola phoenicurus L.) Sassm.

Avots: ME II, 719


sasēsties

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729


saskaisties

saskàistiês: lai ar tuo cilvē̦ku ... nebūtu jāsaskaistas Lttic. 196.

Avots: EH XVI, 447


saskaisties

saskàistiês, zornig, ärgerlich werden, sich ereifern U.: kungs vēl vairāk saskaišas LP. V, 288. ļaunie gari saskaitušies VI, 197. lielkungs par puiku saskaistas un grūda tuo pie zuosīm VI, 276. Pē̦rkuonis bij ļuoti saskaities uz ļaudĩm VII, 356. Sprw.: saskaitìes kâ spunde. - Subst. saskaitums, der Zorn V.

Avots: ME III, 730



sašmaukstināties

sašmàukstinâtiês 2, gewisse, dem Eichhörnchen eigene Töne von sich geben: vāvere pa zariem bē̦gdama sašmaukstinājās Saikava.

Avots: ME III, 758


sašņakstināt

sašņakstinât,

1) = sašņakât l Golg., Saikava;

2) s. zuobus (Dond.) od. zuobiem (Mesoten, hier ingressiv), die Zähne laut zusammenschlagen.
Refl. -tiês, laut einander küssen: sadzē̦rušies sašņakstījās Jürg.

Avots: ME III, 758


sasprensties

sasprenstiês, sich (dat.) stemmen: saspre̦ndusēs ruokas sānuos Janš. Līgava I, 388. Vgl. saspriêst.

Avots: EH XVI, 450



sastibot

sastibuôt, verprügeln: par maz tevi kruogā sastibuoju R. Ērglis Pel. bar. vect. 119.

Avots: EH XVI, 451


sastibt

sastibt, sterbend erstarren Warkl.

Avots: ME III, 747


sastidzināt

I sastidzinât, aufmuntern, antreiben: s. uotru, lai veiklāk strādā Golg.

Avots: ME III, 747


sastidzināt

II sastidzinât, (viele) einsinken machen C., Meiran, Schwanb., Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 747


sastiebrot

sastiebruôt,

1) Halme treiben (perfektiv):
labība jau sastiebruojusi Ekau, Grünw.;

2) mit Binsen vollwachsen:
pārtīrīja grāvjus, kas bija sastiebruojuši Sārts Str. 243.

Avots: EH XVI, 451


sastiedzēt

sastiedzêt,

1) "?": vai tās bargās salna (sic!) ruokas tavas lapas sastiedzēja? Treulands SDP. VIlI, 20;

2) = izstiedzêt Nötk. Mar., Sessw., A.-Schwanb., Allendorf, Salisb. u. a.;

3) Keime treiben machen:
s. sē̦klas Allendorf.

Avots: ME III, 748


sastiept

sastìept, ‡

3) erreichen:
ce̦turtā klasē braukdami, varbūt abi sastiepjam mājas Jauns. Mana dzīve 3 73. Refl. -tiês,

2) sich recken:
kakli sastiepās un galvas pieliecās A. Upītis Laikmetu griežos II, 78. (zirgs) palēcās, tad sastiepās lēkšuot Sm. lapa 29.

Avots: EH XVI, 451


sastiept

sastìept, tr.,

1) stark recken, strecken:
kaklu sastiepuse viņa skatījās Upītis Sieviete 143. platuo... smaidu ap sastieptajām lūpām A. XX, 47;

2) zusammenschleppen.
Refl. -tiês, schleppend sich überanstrengen: viņš par daudz sastiepies maisus.

Avots: ME III, 748


sastigāt

sastigât PS., C., mit durchgehauenen Linien (stigas) messend zerteilen (einen Wald): s. mežu.

Avots: ME III, 747



sastigt

I sastigt, intr., einschiessen, einsinken: sastigt kâ rati purvā Celm. tautu meita sastiguse (Var.: iegrimuse, iemukusi, samukusi) dzērvenīšu purviņā BW. 16159, 3. man sastiga kumeliņš laucenieku griķājā 1014. stiprais līdz pus˙lielam sastidzis zemē LP. VI, 546.

Avots: ME III, 747


sastigt

II sastigt: stīvajiem kauliem un sastigušajām asinīm Jauns. J. un v. 53.

Avots: EH XVI, 451


sastigt

II sastigt "gerinnen, erstarren" Sessau.

Avots: ME III, 747


sastiķēt

sastiķêt, zusammensticken, aus einzelnen Stücken, Flicken zusammenstellen.

Avots: ME III, 747


sastiklot

sastikluôt, mit Fensterscheiben versehen, beglasen: s. luogus.

Avots: ME III, 747


sastiknīt

sastiknît, zusammenstopfen Warkl., Saikava. Refl. -tiês,

1) plötzlich stehen bleiben
Golg.;

2) sich anstauen:
ūdens sastiknījies Lis.;

3) = saspē̦kuoties 2 C.

Avots: ME III, 747


sastilt

sastilt, intr., still, ruhig werden: tik sastilt, tik sarimt man[a] auguma pē̦lājam, cik sastila straujupīte, dienu. nakti te̦cē̦âama BW. 8966.

Avots: ME III, 747


sastindzība

sastindzĩba,* die Erstarrung, das Erstarren: tvaika sastindzības īpašība Konv.2 1374. audu sastindzība 1391.

Avots: ME III, 747


sastindzināt

sastiñdzinât, tr., fakt., erstarren machen, steif werden lassen: sals bij sastindzinājis visas dūņupes un purvus Jauns. lai gan es aukstuma un le̦dus sastindzināts MWM. tava aukstā dvaša sastindzināja katru stādiņu Vēr. II, 453. viņai likās, ka tuo sastindzinātu tāds smags vē̦sums Saul. III, 17. nedrīkst ne˙kas dzīvs tuvuoties, kuo tūdaļ nesastindzinātu nāves dvaša Stari III, 201. acis tādas, kuras sastindzina kādu, uz kuŗu viņas skatās Etn. I, 91. straujuo dabu sastindzināt B. Vēstn. spē̦ks, kuŗš sastindzināja liesmu Stari II, 681.

Avots: ME III, 747


sastingrēties

sastingrêtiês, erstarken, sich erholen (auch in Vermögensumständen) Biel. n. U.

Avots: ME III, 747


sastingrināt

sastingrinât 2 , straffer machen Gr.-Buschhof: salīdzinuot ar Rīgas sastingrinātiem, izstīdzējušiem stāviem V. Eglītis Zilā cietumā 186. Refl. -tiês,

1) stramm werden:
s. pēc slimības Golg.;

2) = iemest 4 Jürg.

Avots: ME III, 747


sastingt

sastiñgt: mit in̂ 2 Dunika, Rutzau.

Avots: EH XVI, 451


sastingt

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748


sastiprināt

sastiprinât, Refl. -tiês, (essend) sich stärken: paņēmis maizi, aizgāja uz pagrabu s. Ciema spīg. 121.

Avots: EH XVI, 451


sastiprināt

sastiprinât, befestigen: Dāvids sakrāja daudz dzelzs sastiprināšanas pēc I Chron. 23, 3. Refl. -tiês, sich (be)festigen; (fig.) sich tüchtig erholen: sastiprinājaties vēl kādu nedēļu! Upītis Sieviete 243.

Avots: ME III, 748


sastipt

sastipt: auch (prs. -stîpu 2 ) Gramsden, (prs. -stipstu) Amboten, Dunika, Funkenhof, Nigr., Rutzau; s. var nuo ve̦cuma un gŗūtiem darbiem NB.

Avots: EH XVI, 451


sastipt

sastipt (prs. -stìpu) Hasenpot, Grob. n. Etn. IIl, 67, = sastingt, erstarren: zvelšu tam ar vāli tâ, ka tas uz vietas sastips Janš. Bandavā I, 174; Part. sastipis, starr V., Brasche.

Avots: ME III, 748


sastirināt

sastirinât zappeln (intr.) machen: s. kājas Golg. Refl. -tiês,, eine kurze Zeit zappeln Bauske.

Avots: ME III, 748


sastirkāties

sastir̃kâtiês Stenden, etwas Schweres tragend, ziehend od. hebend sich überanstrengen.

Avots: EH XVI, 451


sastirot

sastirpuôt sienu, Heu in Haufen (stirpas) zusammenlegen D. 116, 68.

Avots: ME III, 748


sastirpot

sastirpuôt: auch Baldohn, Ekau, Grünw., Salgaln.

Avots: EH XVI, 451


sastirpt

sastir̃pt Dunika, erstarken (von Tierjungen): cãlis (teļš) jau sastirpis.

Avots: EH XVI, 451


sastirstīt

sastirstît (?), = sastẽrstêt (?): saplīst pakaļritenis ...; [arājs] nuogriêž bērzes vici un ar tuo satin un sastirsta riteni Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 85.

Avots: EH XVI, 451


satrausties

satràustiês 2 ,

1) (schwerfällig) wohin steigen, sich hineinbemühen (von mehrern Subjekten)
Peb., Vank. Druw., Fehsen: s. kamanās Gr. - Buschhof, Fehteln. ļaudis satrausās uz skuju gultām, apsedzās,.. un gulēja Veselis Saules kapsē̦ta 97;

2) "saiet": satrausušies vienā stūrī Gr. - Buschhof; zusammenrücken (intr.): satraũšaties, lai es ar varu apsēsties! Erwalen;

3) "sich (langsam) ankleiden":
nevar vien satrausties Peb., Geistershof; "sich langsam und zögernd vorbereiten" (mit àu) Jürg.;

4) = saêstiês 1: tâ satrausies, ka vairs ne pakustēt nevar Serben.

Avots: ME III, 765


šausti

šaûsti 2 : šausti Strods Par. vōrdn. 169 "?".

Avots: EH II, 623



šausties

šaustiês L. (li. šiáuštis "sich sträuben"), sich die Haare zu Berge stehen lassen. Zu šausmas.

Avots: ME IV, 8


savīsti

savīsti (nom. pl.), Windeln: pādīte, negul[i] ilgi savīstuos! BW. 1858, 2 var.

Avots: ME III, 790



sažļekstināt

sažļekstinât, tr., (nur mit dem Gaumen) zerkauen: guovs nuorāva nuo žuoga zeķi un sažļekstināja Wain.

Avots: ME III, 799


sekstinieks

sekstinieks A. Brigader Vizb. 4, ein junger Hahn.

Avots: ME III, 814


sērsti

sē̦rsti: sē̦rstuos (od. Supinum?) iet BW. 2951, 1 var.

Avots: EH II, 483


sērsti

sē̦rsti (nom. pl.), der Aufenthalt als Gast Wid.

Avots: ME III, 831


sestika

se̦stika (sic!) Seyershof, = se̦stala.

Avots: EH XVI, 479


sēstin

sêstin, Adv., zur Verstärkung von sêst: mūziķi tirgus placi bij sēstin apsē̦duši A. XI, 452.

Avots: ME III, 832


sīkstināt

sīkstinât,

1) zäh werden lassen:
pauti (Eier) ir ... laba ... lieta, kas ... sīkstina laksinus (mit -ņ- zu lesen?) Mekons Trīsreiz par velti 21. kâ zuosu spalvas sīkstināmas, lai tās de̦rē̦tu rakstam Jaun. Ziņas 1938, No 247, S. 7;

2) "geizig sein"
Grünh. Refl. -tiês, geizen: s. ar bēršanu A-Schwanb.

Avots: EH II, 492


šipirkstis

šipirkstis Wid., soviel man mit zwei Fingerspitzen fassen kann. Etwa dissimiliert aus *šķipirkstis (gen. s. *šķipirkšķa; vgl. šķipsnis)?

Avots: ME IV, 18



sirdēsti

sir̂dê̦sti 2 (nom. pl.) Iw., sirdē̦sti U., Spr., sirdsē̦sti U., sirdsē̦das St., Dr., selten der Singular, ein loc. s. sirdēstī BW. 13250, 42, Herzenskümmernis, nagender Kummer; Gewissensbisse U.: puisīšam brālīšam div[i] sirdsē̦sti (Var.: sirdē̦sti) gadiņā: ņe̦m līgavu, tā nenāca, sēj miezīšus, tie neauga BW. 12916. pie māmiņas uzaugdama sirdsēstiņus neredzēju 23997. bij man vienas meitas dēļ turēt lielu sirdēstiņu (Var.: sirdsēstiņu, sirgastīti) 11068. gaŗa bija tam naksniņa, kas gulēja sirdē̦stuos (Var.: sirdsē̦stuos) 24937. nedari jel man sirdsē̦das! St. tu esi man palīdzēj[i]s nuo muokām un sirdsē̦dām Gesangbuch. Rebeka daudz sirdē̦stu piecieš Glück I Mos, 27. viņš izdalīs tiem sirdē̦stus Hiob 21, 17. sirdsē̦du asaras Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 17. aiz sirdsē̦dām prāts samulsis Kaudz. M. 109.

Avots: ME III, 842


sirdēsties

sirdēsties: "Apsk." ME. lII, 842 zu ersetzen durch "Apsk. 1903, S. 52".

Avots: EH II, 487


sirdsgrausti

sir̂dsgrausti (nōm. pl.) Celm., = sir̂dê̦sti.

Avots: ME III, 844


sirsties

‡ *sir̂st(iês), zu erschliessen aus iesir̂st(iês) undnùosirstiês.

Avots: EH II, 489


širstiņš

širstiņš (?), in der Verbind. gliemeta širstiņš Für. I, Muschelschale; für šķirstiņš?

Avots: ME IV, 18


sistin

sistin, zur Verstärkung von sist: skāpis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Stari I, 290.

Avots: ME III, 850


skaisties

skàistiês: prs. -šuôs AP., Kegeln, Orellen, Ruj., -stuôs AP., Lieven-Bersen, Meselau, N: Laitzen, Ramkau, Serbig., Siuxt; unbek. in Dunika, Talsen (wo dafür dusmuoties), Kortenhof, Zvirgzdine (wo dafür sirdīties); es tur ne˙kā nevaru darīt, ja viņš skaistas Blaum. Raksti III 6 (1939), 58.

Avots: EH II, 498


skaisties

skàistiês Neuenb. (in der Zstz. mit sa-), Wolm., skàistiês 2 Kl., Meselau, skaîstiês 2 Līn. (in der Zstz. mit sa-), Iw., skàišuôs Wolm. od. skaistuôs Glück (in der Zstz. mit ap-), U., skaituôs, bei St. und Bergm. n. U. auch skaist, sich ärgern U.; zürnen St., Bergm. n. U.; schelten, schmälen, sich zanken Ruj. n. Bergm.: kuo nu skaisties (skaities)? was ärgerst du dich U.? Zu kàist; aus den reflexiven Komposita ap-s-kaisties, nuo-s-kaisties u. a. ist ein Simplex skaist(ies) abstrahiert, indem man das -s- als zur Wurzel gehörig auffasste.

Avots: ME III, 866


skaistin

skaistin, zur Verstärkung von skaists: skaistin skaistus drēbju gabalus Konv. 2 1390. skaistin skaistām nuodaļām MWM. IX, 149.

Avots: ME III, 865


skaistināt

skaistinât: vainaciņš ... munu galvu skaistinā Tdz. 47678. kas juo (= viņu) skaistu skaistināja? 57694. ‡ Subst. skaistinātājs (f. s-ja ), der (die) Verschönernde: visas malas skaistinātāja A. Brigadere Dievs, daba, darbs 268.

Avots: EH II, 498



skaistiņš

skaistiņš, Demin. zu skaists, schmuck, schön Dr., hreili n. FBR. VIII, 15.

Avots: ME III, 865



škapstiņš

škapstiņš, ein Bücherregal Oppek. n. Mag. XIII, 24.

Avots: ME IV, 20


skastiņš

skastiņš "jumta kārtiņa, ar kuo salmus pieve̦lk pie lielajām kārtīm" Nerft. Anscheinend zu šķeste.

Avots: ME III, 874


šķērstijs

šķḕ̦rstijs 2 (sic!) Auleja, quer vor etwas gelegen.

Avots: EH II, 635


šķērstine

šķērstine Strods Par. vōrdn. 170, eine Strohdachrute Lettg.

Avots: EH II, 635



šķirstināt

‡ *šķirstinât, zu erschliessen ausizšķirstinât.

Avots: EH II, 637


šķistin

šķistin, zur Verstärkung von šķist: viss tas man šķistin šķiet kâ gabals nuo pasakas Janš. Bandavā I, 233.

Avots: ME IV, 47


sklaisties

sklaistiês (?), auseinanderlaufen Wid.

Avots: ME II, 881


skostiņi

skuostiņi Lubn. n. BielU., wilder Spargel.

Avots: EH II, 518



skrapstiņš

skrapstiņš, ein Schrapeisen zum Aushöhlen von Löffeln Bielenstein Holzb. 340 (mit Abbild.) Wenn mit altem p, zu ahd. screvōn u. a. (s. unter skrapâtiês); wenn mit p aus b, zu skrabt u. a.

Avots: ME II, 887, 888



skraukstināt

skraũkstinât, Hartes hörbar beissen: s. sukura graudus Jürg.

Avots: ME II, 888


skraukstins

skraukstins Bērzgale "cilvē̦ks, kas mē̦dz kuo skraukstināt".

Avots: EH II, 507




skrievistiņš

*skrievistiņš (erschl. aus infl. gen. s skrīvisteņa), = skriemelis 2, der Spinnwirtel nete̦k vārpstiņa bez skrievistiņa (Var.: skriẽ melīša, skriementiņa, skriemistiņa) BW. 24610, 5

Avots: ME III, 897


skrimstināt

skrim̃stinât Wandsen, (mit ìm 2) Schwanb., (einen Knochen) nagen Wessen.

Avots: ME III, 893



skrīpsti

skrìpsti 2, knorpeliges Fleisch Schwanb.; nebst skripsts I zu skripstêt?

Avots: ME III, 896

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (35)

apglaustīt

apglaũstit, (wiederholt ringsherum) streicheln, beglätten: a. matus.

Avots: EH I, 82



pačapsināt

pačapstinât, ein wenig čapstinât: es pačapstinu ar mēli Jauns. Raksti VIII, 25.

Avots: EH II, 125


plirktiķis

plir̃stiķis, leichtes, leicht reissendes (intr.) Zeug Wolmarshof.

Avots: ME III, 346


prauties

praũstiês, -šuôs, -suôs, dicker, grösser, kräftiger werden (von Tieren) Līn.

Avots: ME III, 379


sašļacināt

sašļakstinât,

1) bespritzend beschmutzen:
s. drēbes Gr.-Buschhof;

2) (viel) hineinspritzen:
airējuot sašļakstināt ūdeni laivā Saikava.

Avots: ME III, 757


sirdēties

sirdēsties, sirdē̦stuoties L., Herzeleid haben, sich mühen, kümmern, grämen Für. I: nuo tās lielās bļaušanas un sirdē̦stuošanās Apsk.

Avots: ME III, 842






spruksi

spruksti (unter sprukstis): auch (heisse Asche) Dunika, Okte.

Avots: EH II, 561


strikšēt

stirkšêt: auch (mit ir̃ ) Orellen, Sermus, Wainsel; zirgi piebrauc un stir̃kš ("?") vien pie durīm Seyershof.

Avots: EH II, 581


strikšināt

stirkšinât: "2" ME. III, 1073 zu ersetzen durch "2)";

3) von verschiedenen Lauten:
ar ruokām appļauj malas, lai var ar mašīnu s. (mit ir̃ ) Orellen. puika tik min paminu un stir̃kšina ratiņu Seyershof. spārnuots ... mākuonis (von Schwalben) stirkšinādams paņirb gaisā A. Upītis Pirmā nakts 24. ar koleru saslimušie sēdēja uz puodeļiem un tik stirkšināja (entleerten sich hörbar) Frauenb.

Avots: EH II, 581


strikšis

stirkšis,

1) "priekšme̦ts, kas stirkš" (mit ir̃ ) Orellen; "ein hölzernes Gerät, das von Jägern zum Heraustreiben der Hasen aus einem Wald gebraucht wird"
(mit ir̃ ) Frauenb.;

2) ein sich leicht aufregender, ungeduldiger Mensch
(mit ir̃ 2 ) Kolberg.

Avots: EH II, 581


strikšķēt

stirkšķêt,

1): auch (mit ir̃ ) Gr.-Würzau.

Avots: EH II, 581


strikšt

‡ *stir̃kšt, zu erschliessen aus atstir̃kšt.

Avots: EH II, 581



strināzis

stir̃nāzis, der Rehbock Pas. XIV, 392, Saul. Stāsts par divi draugi 12.

Avots: EH II, 581


strine

stirne (unter stirna): stirnītei gaŗas kājas BW. 2686, 10.

Avots: EH II, 581


strinele

stir̃nele Strasden, Demin. zu stir̃na.

Avots: EH II, 581


strinīties

stirnîtiês "?": vilki gauduo, kasīdamies un stirnīdamies gar ... kapu Janš. Mežv. 1. II, 163.

Avots: EH II, 581


stripa

stirpa: auch ("?") Pampeln, Salisb., ("?"; mit "ir̂ 2 ") A.-Bergfried, Bornsmünde, Neugut; ein länglicher Heuhaufen (mit ĩ ) Treiden, (mit ìr̂ 2 ) Kokn., Tauerkaln, (mit ir̂ 2 ) Allendorf, Kolberg, Seyershof, (mit ir̂ ) Linden in Kurl.; labības s. (mit ir̃ ) Schrunden, (mit ìr 2 ) Fehteln, Sinolen, ("kaudze"; mit ir̂ 2 ) Schwitten; salmu s. (mit ir̂ 2 ) Frauenb.; ābuoliņa s. Schrunden; "kaudze" Alschw.; tukšu šķīvju stirpu ar kaŗuotēm vienā padusē Janš. Dzimtene III, 298; eine grabenartige Grube auf dem Felde, in der man im Winter Kartoffeln aufbewahrt (mit ir̂ 2 ) Strasden.

Avots: EH II, 581


stristes

stirstes Essern n. BielU., Zaunstangen.

Avots: EH II, 581


strita

stir̃ta: auch (mit ìr 2 ) Weissensee; "skārsts" (mit ir ) Wessen; siena s. (mit ìr 2 ) Ascheraden, Tauerkaln, (mit ir̂ ) Daudsewas; "labības zārds" (mit ir̂ ) Līvāni; stir̂tās lika labību un ābuoliņu, re̦tumis arī sienu KatrE.

Avots: EH II, 581


šuksināt

II šukstinât, ‡

2) sich flüsternd unterhalten
Bers.

Avots: EH II, 657


šviksināt

‡ *I švikstinât, zu erschliessen ausnuošvikstinât.

Avots: EH II, 661


šviksināt

‡ *II švikstinât, zu erschliessen auspašvikstinât.

Avots: EH II, 661


švipsināt

švipstinât,

1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;

2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.

Avots: EH II, 661


ursiķis

ur̃stiķis Wainsel n. FBR. XIV, 88 "urbulis, urķis". Vgl. ùrbstiķis 2 I.

Avots: EH II, 715


uzpļirksināt

II uzpļirkstitât Frauenb., fein regnen auf etwas.

Avots: EH II, 730


vīrestība

vĩrestiba, die Männlichkeit, Mannhaftigkeit; der Mut: viņa bij atļāvusies tā vīrestībai A.v. J. 1900, S. 491. spē̦ks un vīrestība Stari I, 355. ar vīrestību spēkuojies! Lautb. Lomi 64.

Avots: ME IV, 641


zentiķis

zestiķis: s. dazu Sehwers Unters. 163.

Avots: EH II, 805


Šķirkļa skaidrojumā (8188)

abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


abrakasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


abrkasis

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6


acains

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


aceknis

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7


ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4



ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


airis

aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]

Avots: ME I, 13


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizadi

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizart

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17


aizaudiņi

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17


aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18


aizbalsot

àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7


aizbalss

àizbàlss, -s, eine vertretende Stimme (beim Abstimmen). Swaigsnit n. U.

Avots: ME I, 18


aizbarot

àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbikstīt

àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizblāvēt

I àizblãvêt Wandsen, matt werden (perfektiv): stikls aizblāvējis.

Avots: EH I, 10


aizblīžģēt

àizblìžģêt 2 Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbode

àizbùode 2 : auch Heidenfeld und Sessw. (eine Flusskrümmung mit stillem Wasser).

Avots: EH I, 13


aizbrākšēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrākšķēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbūkšķēt

àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās 2 , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13


aizčiepstēties

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21


aizčiept

II àizčiept,

1) stehlen und fortbringen; fortstibitzen:
nez kas man tuo kuli aizčiepis? Lubn., Prl., Trik., (mit iẽ ) Dunika;

2) "anfangen zu stibitzen":
kas man tuos miltus aizčiepis? Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčubināt

àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16



aizdalsāt

àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17


aizdaņģināt

àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17


aizdiekt

àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19


aizdipāt

àizdipât "(mit unelastischen oder kleinen Schritten) fort-, hingehen": bē̦rns aizdipāja līdz galdam O. - Bartau.

Avots: EH I, 19


aizdūcīt

àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21


aizdūkt

II aîzdûkt 2 Dond., schwer, stickig werden (von der Luft): nevēdinātā istabā gaiss aizdūcis Dond. pagrabs aizdūcis ebenda. klēts aizdūkuse ebenda.

Avots: EH I, 21


aizduļķēt

àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23


aizdusa

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. 2

Avots: ME I, 23


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25


aizgalot

àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23


aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26


aizglūnēt

àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgrust

àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizgulēt

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";


6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26


aizgulēt

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28


aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aizgūtnīgs

àizgũtnîgs, eifrig, feurig, hastig, zu übertreffen bestrebt: aizgūtnīga censība Kronw. aizgūtnīgiem vārdiem tas runā par latviešu tautas likteni Aps. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618.

Avots: ME I, 28, 29


aizgūtnis

àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.

Avots: ME I, 28


aizīdzis

àizîdzis (Part. praet. act.), ein wenig verstimmt.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizjumt

àizjùmt,

1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;

2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;

3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).

Avots: EH I, 27


aizkaist

àizkàist,

1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;

2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 28


aizkalēties

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30


aizkalst

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30


aizkāriens

àizkâriêns, die Berührung: tā aizkāriens bij it kâ maigi glāsti Asp. VIII, 225.

Avots: EH I, 30


aizkarināt

I àizkarinât, ‡

2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.

Avots: EH I, 29


aizkars

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31


aizkaustīt

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizķemmēt

àizķem̃mêt,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.

Avots: EH I, 34




aizklūgot

àizklũguôt, -ât, mit einem aus Birken oder Weidenzweigen gedrehten Bande (klūga) befestigen: vārtus Grünh., K.

Kļūdu labojums:
Birken = Birken-

Avots: ME I, 33


aizkniepēt

àizkniẽpêt, zuknöpfen, eigentl.: mit Stecknadeln befestigen U.

Avots: ME I, 33


aizkopt

àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34


aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkost

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35


aizkrebināt

àizkrebinât, leichthin befestigen, lose anbinden RKr. VI, 5.

Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88

Avots: ME I, 33


aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33


aizkurst

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34


aizkust

àizkust, ermüden, ermatten: viņš apstājās, juo bija stipri aizkusis Vēr. II, 906. aizkūst dūša MWM. X, 577. aizkusis vējiņš Skalbe. krietni aizkusu MWM. VIII, 745.

Avots: ME I, 34


aizkustēt

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizleja

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
kāds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizmaitāt

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38


aizmakšķerēt

àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizmākt

àizmàkt Trik., = nùomàkt, unterdrücken, ersticken (fig.): kuoki tur cits citu aizmāc.

Avots: EH I, 38


aizmaulīt

àizmaulît, s. unter maule III; "stipri aizplêst (aizlauzt)" Ludsen: a. nagu, pirkstu.

Avots: EH I, 38


aizmedīt

àizmedît,

1) jagend hingelangen:
a. līdz kādai vietai;

2) wegstibitzen
Trik.

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmeteklis

àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39


aizmetināt

àizmetinât, tr.,

1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;

2) vor dem Essen einen Imbiss machen.

Avots: ME I, 40


aizmiglot

àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,

2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.

Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)

Avots: ME I, 40


aizmirkšt

àizmir̂kšt (: auch C., Golg.): II pl. imper. aizmirkšķiet acis! III p. prt. aizmirkšķa, part. prt. aizmirkšķis Kaudz. Izjurieši 267; acīm jāstāvuot... stipri aizmirkstām (für aizmirkštām?) Jaunie mērn. laiki IV, 115.

Avots: EH I, 39


aizmudīt

àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.

Avots: EH I, 40


aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aizorēt

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58


aizpļerkt

aîzpļêrkt 2 Dunika, garstig schreiend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 43


aizpraulot

àizprauluôt,

1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;

2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;

3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.

Avots: EH I, 43


aizpriecināt

àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43


aizpuļķot

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45


aizpūst

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44


aizputis

àizputis (Part˙praet˙act.), zugeschwollen Rutzau: aizputušas acis. Zu li. sti "schwellen".

Avots: EH I, 44


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizrisināties

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46


aizrīstīties

[aizrīstīties L., "durch hastiges Schlucken etwas in die Luftröhre bekommen"].

Avots: ME I, 47


aizrīt

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47


aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48


aizsaule

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizsitināt

àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47



aizskūpstīt

àizskûpstît, wegküssen: bē̦das Jan. tu aizskūpsti viņa miegu Vēr. II, 262.

Avots: ME I, 50


aizšļakstēt

àizšļakstêt, ‡

2) schallend hin-, wegspritzen
(intr.): kâ zē̦ns sita ar rīksti, tâ ūdens tālu aizšļakslēja Oknist.

Avots: EH I, 56


aizslāpēt

àizslâpêt,

1) dursten machen
Spr.;

2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).

Avots: EH I, 49


aizslāpt

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50


aizslēpt

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50


aizsmacēt

àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49


aizsmakt

àizsmakt, ‡

2) ein wenig verschimmeln (einen Stich bekommen)
Ewers: gaja aizsmakusi.

Avots: EH I, 49


aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizsmakums

àizsmakums, ‡

2) "Dampf auf der Brust, Engbrüstigkeit"
U. (unter smakums).

Avots: EH I, 49


aizsmelt

àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50


aizsmirdēt

àizsmir̂dêt,

1) zu stinken anfangen
Stenden: viss gaiss aizsmirdēja;

2) stinkend sich entfernen:
smirdelis aizsmirdēja gaŗām.

Avots: EH I, 50


aizspaidīt

àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50


aizspert

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês,

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50


aizspieds

àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.

Avots: ME I, 51


aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51


aizspīlēt

àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.

Avots: EH I, 50


aizspļaudīt

àizspļaũdît,

1) (wiederholt) hin-, wegspeien:
sacensties, kas var tālāk aizspļaudīt;

2) vollspeien, speiend verdecken:
a. kam acis;

3) hinter etwas speien:
tam vajag a. aiz auss (sage man, wenn jem. Unsinn oder Ungehöriges spricht) Lemsal.

Avots: EH I, 50, 51


aizspraust

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren;

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizstutēt

àizstutêt, stützend befestigen: a. duris, žuogu (lai negâžas).

Avots: EH I, 53


aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54


aizsvētīt

àizsvètît,

1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;

2) schimpfend wegtreiben.

Avots: EH I, 54


aiztiekties

àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58


aiztrallāt

àiztral˜lât, lustig singend (trallierend) hin-, weggehen Rutzau: meita aiztrallāja pa kalnu pruojām.

Avots: EH I, 58


aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57


aizvagāt

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61


aizvāks

‡ *àizvāks (oder *àizvāka?), ein Deckel (?): aizvāku uzlikt Für. I (unter stilpuot).

Avots: EH I, 61


aizvara

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58


aizvārstīt

àizvãrstît: aizvārsti durvis! U. (unter vārstît), mache die Tür zu!

Avots: EH I, 62


aizvārtē

àizvā`rtê, hinter der Pforte: jau tautiņu kumeliņi dūksti mina aizvārtē BW. 1943, 1.

Avots: ME I, 59


aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62


aizvīkstīt

àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64


aizviļņot

àizviļˆņuôt,

1) intr., wegströmen;

2) tr., hinbringen, verbreiten:
lielgabali var tāļu aizviļņuot savās skaņās bē̦du vēsti Vēr. II, 343. Refl. -tiês, hin-, wegströmen, sich verbreiten: līguošana aizviļņuojas tāļi Laps.

Avots: ME I, 60



aizvīt

àizvît,

1) bis zu einer bestimmten Stelle flechten:
sāka (pātagu) vīt... un aizvija līdz pirmajam mazgam Jauns. B. gr. I, 128;

2) zuflechten:
caurumu vijā. Refl. -tiês, sich wegwinden, sich wegbewegen: pa ceļu aizvijās gaŗa rinda braucēju Pur.

Avots: ME I, 60, 61


aizvižņot

àizvižņuôt = àizvizēt: gaiss aizvižņuo tik mīksti un viegli Latv.

Avots: ME I, 60


aizvurvēt

àizvur̂vêt, sich womit überziehen (bedecken) Wessen: ziemu istabas luogu stikli nuo sala aizvurv.

Avots: EH I, 64


aizzmaugt

àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.

Avots: ME I, 61


aizžņaugt

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


aizzust

àizzust, hinter etwas verschwinden: meža gabali stiepās, cits aiz cita aizzuzdami Stari II, 530.

Avots: ME I, 61


akačājs

akačājs Warkl., eine morastige Stelle, wo es viele mit Wasser gefüllte Gruben gibt.

Avots: EH I, 65


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63



akmenīgs

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens: akminis Zvirgzdine, akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akminā BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


aknains

aknaîns, bröckelig, nach der charakteristischen Eigenschaft der Leber: aknains akmens Etn. III, 145.

Avots: ME I, 65


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


āksts

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237


akts

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65


aldāt

al˜dât NB. "bļaustīties": bē̦rns aldā cauras dienas. Refl. -tiês "bļaustīties" NB., lärmen, "plêsties" Ahsw., Wain., Zirau: meitas aldājas ar kaimiņiem NB. Zunächst aus li. áldoti šáukoti".

Avots: EH I, 67


āleišu

āleišu zvejuot sage man,"wenn zwei Böte, jedes mit seinem Netz, zusammen fischen" (?) Mag. II, I, 127; fischen mit dem Treibenlasser der Netze U. [In der letzten Bed. scheint āleišu aus * āl-leišu entstanden zu sein, mit -leišu zu li. léisti, le. laist "lassen"; zu -šu s. Le. Gr. 483, und āl- gehört dann zu āle.]

Avots: ME I, 238


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


āliņģis

ãliņ̃ģis, auch [ãliņš Dond., Salis], ãleņ̃ģis BW. 18885 und U. (li. [ólingis bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 928], ólinge+),

1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;

2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]

Avots: ME I, 238


ālis

ãlis Burtn., ein lustiger Mensch [zu ãļa].

Avots: ME I, 238


alksna

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna 2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67


alkt

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst 2 PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68


alpa

àlpa 2 (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69


alūksnējs

alūksnējs (mit ostle, ũ aus uo ?) Nerft, morastig, sumpfig: alūksnēja vieta.

Avots: EH I, 68


alus

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. 2 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69


amilka

amiļka, ein Tölpel: kuo te rīsties kā amiļka JR. V, 64; Mar. RKr. XV, 105 [aus wr. омылка "Fehler"?].

Avots: ME I, 70


āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239


ampelēties

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70


anka

añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.

Avots: EH I, 70


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


apaļniski

apaļniski (s), rund, ohne Ecken, daher leicht rollend, wie eine runde Kugel wegschnellend, rasch: apsien platu linti apaļniskis ap galviņu JK. VI, 27. pamāte apaļniski vien ievē̦lusies upē LP. IV, 218. stiprs sitiens iztriecis apaļniski šuo nuo alas LP. VI, 959.

Avots: ME I, 74


apaudas

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75


apaust

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75


apbēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73


apbiedēt

apbiedêt, tr., bedrohen, beängstigen L.

Avots: ME I, 77


apbirst

[apbrist (li. apbrìsti), umwaten, herumwaten um: apbridu tai vietai apkārt Wolm. u. a.].

Avots: ME I, 77


apbruņot

apbruņuôt, tr., ausrüsten, bewaffnen: apse̦gluoju, apbruņuoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. stiklu apbruņuotas acis. Refl. -tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: mežsargs bijis apbruņuojies ar plinti Etn. III, 142. ar ļaunā varu apbruņuojušies LP. I, 162.

Avots: ME I, 78


apbungāt

apbuñgât, = apziņuôt 1: visu pagastu nevar a. Trik. Refl. -tiês Pas. VI, 476, euphemistisch für appir̂stiês.

Avots: EH I, 75


apcelēt

apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79


apciemot

apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atkārtuot A. XX, 104.

Avots: ME I, 80


apciest

apcìest (li. apkę̃sti), überstehen Für. I (unter ciets). Refl. -tiês: auch in Seyershof: kad nuo Ģurģiem sēj stādu lecektē, tad vairs nav jāse̦dz stāds: tas tū˙liņ aug un apciešas.

Avots: EH I, 76


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79


apcirst

apcìrst:

3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡

5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡

6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês,

4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties;

5) = sti%C3%AAs">ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.

Avots: EH I, 75, 76


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79


apčužināt

apčužinât, einhüllen Ahs.: kad stipri salst, tad mē̦dz ausis a. ar drānu, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 76


apdēstīt

apdēstît, tr., bepflanzen: duobes kāpuostiem.

Avots: ME I, 81


apdiegt

apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.

Avots: ME I, 81



apdūcīt

apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79


apdūklajs

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83


apdūmot

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83


apdunis

apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.

Avots: EH I, 79


apdurstīt

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82


apdusa

apdusa Spr., Engbrüstigkeit, Asthma.

Avots: EH I, 79


apduzējis

apduzējis (unter apduzis),

2) dunstig
Ahs.: a. laiks.

Avots: EH I, 79


apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85


apdzievāt

apdziêvât 2 ,

1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;

2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;

3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,

1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;

3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 80


apdziras

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. 1 apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84


apdzist

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84


apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apērmot

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


apglābt

apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apgraizelēt

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87


apgrieziens

apgrìeziens, ein Strick, mit welchem man die Femerstange an die Stütze auf der Schlittensohle (mietne) befestigt Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 88


apgriezinis

apgrìezinis 2 Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgriêzt, tr., beschneiden: kuokam zarus, matus; zirgam asti apgr. Etn. II, 121.

Avots: ME I, 88


apgrīst

apgrīst (u. apgrįsti), bedielen: viņš visas istabas jau apgrīdis Bauske.

Avots: EH I, 84


apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84


apgrūst

apgrûst [= li. apgrústi], tr., umstossen, umstürzen: bē̦rnu, žuogu.

Avots: ME I, 88


apgrūtināt

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89


apgumt

apgumt: izkapts apgumusi Warkl., die Sense hat sich an den Stiel herangeneigt.

Avots: EH I, 85


apiet

apiet,

3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡

5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡

6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡

7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡

8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,

1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;

2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90


apiņots

apiņuôts (unter apīņuôts): nuo stiprā apiņuotā alus Janš. Līgava I, 16.

Avots: EH I, 86


apjausma

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91


apjaust

apjàust (li. apjaũsti),

2) sich erkundigen ("освѣдомиться")
Spr. ‡ Refl. -tiês, sich besinnen: nepaspēja ne apjausties Bauske, Fest.

Avots: EH I, 87


apjozt

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92


apjucība

apjucība, Verlegenheit, Verstimmung W.

Avots: ME I, 91


apjust

apjust, = atģist Vīt., "сознать" Spr., "sajust" Bers. Refl. -tiês, = sti%C3%AAs">atģistiês Vīt., "сознать" Spr.: pēc bezsamaņas skrējiena sāku a., ka esmu neceļā ieskrējis Vīt., Wessen.

Avots: EH I, 88


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkaist

apkàist (li. apkaĩsti),

1) ringsum glühend (rot) werden:
dzelzs ātri apkaist AP.;

2) sich ringsum entzünden:
vâts apkaitusi Trik. acs apkaitusi (apkaisusi) Fest.

Avots: EH I, 88


apkala

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89


apkampt

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


apkārtīgi

apkā`rtîgi: Adv., auf Umwegen: ar gaŗu valuodu viņa apkārtīgi gribēja izdabūt zināt ... J. Zvaigznīte Kop. raksti 110.

Avots: EH I, 91


apkārtīt

apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91


apkašāt

apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90


apkast

apkast [li. apkàsti], tr.,

1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;

2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.

Avots: ME I, 93


apķirināt

apķirinât,

1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;

2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96


apklaust

apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91


apklusināt

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95


apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkost

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97



apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96


apkrēst

apkrēst [li. apkrė˜sti], auch apkrest, tr., besudeln, beschmutzen, bescheissen.

Avots: ME I, 95


apkrimst

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95


apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96


apkubekls

apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!

Avots: EH I, 94



apkult

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96


apkušināt

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97


aplādēt

aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].

Avots: ME I, 100


aplāgs

I aplãgs, Ablager: uz aplāgu dzīvuot, auf Ablager leben; uz aplāgu nuomesties.

Avots: ME I, 100


aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99


aplīcējs

aplīcējs: aplīcejs Pilda, (mit ì 2 ) Warkl.: aplīcejie pagasti Warkl. aplīcejie ciemi Pilda. aplīcejie cilvē̦ki ebenda. aplīcēji laudis Pas. IV, 517 (aus Dricsni).

Avots: EH I, 99


aplīk

aplìk: auch (mit ì 2 ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene 2 III, 126.

Avots: EH I, 99


aplinki

*aplinki, Umwege, Umschweife (s. unter aplinkām): bez kādiem aplinkiem B. Vēstn. viņa steigdamās meta aplinkus (machte Umwege) ebenda. pastāsti man bez aplinku! A. Brigadere Daugava I, 701.

Avots: EH I, 98


apmale

apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104


apmaukt

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104


apmaut

apmaût [li. apmáuti],

1) = apmàukt, zäumen:
apaušus;

2) verblüffen, verblenden:
stāv kā apmauts. vai tad dievs tevi apmāvis? Hat dir denn Gott ein Brett vor die Stirn gelegt? Mag. III, 1, 90. tuop apmauts it pazīstamā vietā LP. VI, 84, er wird verblendet, so dass er an einem sehr bekannten Ort sich nicht zurecht zu finden weiss;

3) herumschwimmen.

Avots: ME I, 104, 105


apmelot

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106


apmest

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem;

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;


9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmīcīt

apmîcît [li. apmìnkyti], tr., umkneten: maizi apmīcuot, jāuzve̦lk uz mīklas trīs krusti Etn. II, 61.

Avots: ME I, 108


apmirdīt

apmirdît,

1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;

2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.

Avots: EH I, 102


apmīstīt

apmīstît,

1) perfektive Form zu stit I: lini jau apmīstīti;

2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.

Avots: EH I, 102


apmukt

apmukt, versinken, abgestreift werden abfallen (vom Stiefel) Spr.

Avots: ME I, 108


apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110


apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109


apnikt

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103


apost

apuôst [li. apúosti], tr., beriechen: ve̦lns apuoda šuo avuotu LP. V, 258.

Avots: ME I, 133


apostīt

apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.

Avots: ME I, 133


appaisīt

appàisît,

1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;

2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.

Avots: EH I, 104


apperkšķēt

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110


applūst

applûst [li. apiplústi], intr., überschwemmt werden: pļavas, lauki applūduši; applūduši ģīmja panti, verschwommene Gesichtszüge MWM. VIII, 651.

Avots: ME I, 112


appogāt

appuõgât,

1) mit Knöpfen ringsum befestigen (anknöpfen):
a. palagu apkārt siltajai se̦gai. apvalkus a. ap instrūmentiem;

2) a. mēteli KatrE., sich einen Mantel umnehmen (ohne die Arme in die Ärmel zu stecken) und zuknöpfen.
Refl. -tiês, sich viele Knöpfe aufs Kleid nähen (lassen).

Avots: EH I, 107


appūst

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112


apradi

apradi, ferner stehende Verwandte: pie īstiem radiem viņa neiet sērst, tikai pie tādiem apradiem Gold. brūte izdala apradiem... BW. III, 1, 80; Druva I, 910.

Avots: ME I, 113


aprakstīt

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113


apraksts

apraksts,

1) Verzierung, Muster:
visi bija linu kre̦kli rakstītiem aprakstiem BW. 6651;

2) die Beschreibung, Schilderung:
dažādu slimību apraksti RKr. XII, 5; apraksti par Balkanu pussalas tautiņām Etn. IV, 140;

3) das Verzeichnis, die Aufnahme:
mantu apraksts.

Avots: ME I, 113


aprāms

aprãms, aprãmîgs, ruhig, still Spr.

Avots: ME I, 114


apraust

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114


aprāvējis

apràvējis ūdens, stehendes, stinkendes, eisenhaltiges, mit einem farbigen Häutchen (rāva) bedecktes Wasser Mitau, Grünh., JKaln.

Avots: ME I, 115


apriebt

aprìebt, ‡

4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz apkārt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡

5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai apkārt).

Avots: EH I, 110


apriest

aprìest [li. apriẽsti], das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen Bers.

Avots: ME I, 116


apriest

apriest [li. aprẽ̦sti], abhauen, kürzen U. [Hierher wohl auch in der Bedeutung "besäumen" Mag. XVII, 1, 80.]

Avots: ME I, 116


apritināt

apritinât, tr., umringeln, umwinden: suņu asti ap kaklu BW. 20641. Refl. -tiês, sich umwinden: čūska viņam apritinājās ap augumu.

Avots: ME I, 116


aproce

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. 1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117


apsāpēt

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118


apsaust

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117


apšaust

apšaust, ‡

2) bedecken ("apsegt") Rutzau (mit aũ).Refl. -tiês, sich bedecken Rutzau. Der Intonation wegen wohl auf li. apsiaũsti "ringsum einhüllen" beruhend.

Avots: EH I, 119



apsērt

apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119


apsēst

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119


apsiekalot

apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.

Avots: ME I, 120


apsirdīties

apsir̂dîtiês Warkl., zornig werden, apskàistiês.

Avots: EH I, 112


apskaut

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122


apšķibīt

apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.

Avots: EH I, 119


apšķīt

apšķĩt [li. apskìnti], tr., zu Ende abblatten, abstreifen, abpflücken: visi ābuoļi, rieksti, apiņi jau apsķīti.

Avots: ME I, 129


apskleist

apskleĩst (wohl aus li. apskleĩsti) Kal., Rutzau, apskliẽst Dunika, mit einer dünnen Sthichf bedecken: a. pļavu ar liniem, galdu ar papīriem.

Avots: EH I, 113


apskrambāt

apskram̃bât, tr., leichthin, od. ringsum abschrammen: drusku pirkstiem ādu Alm.

Avots: ME I, 122


apskretis

apskretis (Part. von apskrest = li. apskrèsti), beschmutzt: apskre̦tušā uzvalkā A. Up.

Avots: ME I, 122


apskrūvēt

apskrũvêt, schraubend ringsum befestigen.

Avots: EH I, 113


apskurināt

apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav kādi rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114


apskust

I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114



apšļacināt

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129


apslāgt

apslāgt (mit hochle. ā aus ē, ?) "ersticken (tr.), auslöschen (tr.); zu verstum, zwingen".

Avots: EH I, 114


apslāpēt

apslâpêt, tr., ersticken, dämpfen, lindern, stillen: uguni, sāpes, nemierus, dzirksti Vēr. II, 743.

Avots: ME I, 123


apslāpt

apslâpt, ‡

3) ersticken
(tr.; prs. -pju) BielU.

Avots: EH I, 114


apslāpt

apslâpt [li. apslópti], intr.,

1) verschmachten (vor Durst), ersticken:
tev sirdī apslāpa visdaiļie dīgļi Aps.;

2) zusammenfallen, weich werden (von Geschwürden).

Avots: ME I, 123


apslīpēt

apslīpêt, ringsum abschleifen: a. stiklu. Refl. -tiês, sich die Umgangsformen einigermassen aneignen.

Avots: EH I, 114


apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apšļukt

apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120


apsmacēt

apsmacêt, tr., ersticken: ugunsgrē̦ku var apsmacēt ar ūdeni J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apsmacināt

apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115


apsmakoties

apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115


apsmakt

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123


apsmirdināt

apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115


apsmirst

apsmir̂st: stinkend werden: lai tā varē̦tu labi a. un appūt Janš. Līgava II, 130; ‡

2) widerlich werden; verärgern
Planhof.

Avots: EH I, 115


apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124


apsmulēt

apsmulêt, tr., beschmutzen: apsmulē̦ti pirksti JR. V, 9; XX, 780.Sissegal, Laud.

Avots: ME I, 124


apšņākt

apšņâkt, durch Zischen unterbrechen oder zum Stillschweigen nötigen: kad pārdruošnieki bija apšņākti..., tie bija spiesti apklust Latvis № 3443, S. 5.

Avots: EH I, 120


apspert

apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116


apspiest

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124


apspraust

apspraûst [li. apspriáusti], tr., bestecken: tad es būtu tuo celiņu adatām apsprauduse BW. 15688; meijām ē̦kas

Avots: ME I, 125


apspriest

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);


5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116


apspriest

apspriêst (li. apspré̦sti), tr.,

1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;

2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.

Avots: ME I, 125


apstaipīt

apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.

Avots: ME I, 125


apstāstīt

apstâstît, tr., erzählen, mitteilen (weitläufig): apstāsti, kā iet tavā pusē. apstāsta nabadziņš savu nelaimi MWM, X, 106.

Avots: ME I, 126


apstāsts

apstâsts, die Erzählung: visiem tīri kā par apstāstiem, allen dient er als Gegenstand des Gespräches, alle machen sich (über ihn) lustig. JU.

Avots: ME I, 126


apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês,

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117


apstatīt

apstatît (li. apstatýti), etw. womit umstellen: kāpuostiņus apstatīju ar ve̦cām sieviņām BW. 28360.

Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen

Avots: ME I, 125


apstāvēt

apstãvêt, umstehen: miruoni, līķi apstāvêt, Leichenrede halten, beerdigen A. XVI, 295; līķa apstāvēšanas runa, die Grabrede; apstãvê̦tãjs, der Grabredner: tad atnāk apstāvē̦tājs, izdara apbēŗuošanu Stari I, 317. apstāvējusi gaļa, Fleisch, das stinkend geworden ist (Hug.). Refl. -tiês, durch langes Stehen ungelenke Beine bekommen Hug.

Avots: ME I, 126


apšūdināt

apšũdinât Bauske, = ìešũdinât. Refl. -tiês, sich alle nStigen Kleider nähen lassen: e̦sat jau agrāk apšūdinājušies Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH I, 120


apsusēt

apsusêt, apsust [li. apsùsti], intr., betrocknen, trocken werden: ceļi apsusējuši Aps. III, 3. jau zemīte apsususi St.

Avots: ME I, 127


apsust

apsust [li. apšùsti],

1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;

2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.

Avots: ME I, 127


apšust

apšust [li. apsiùsti], intr., böse, unwillig werden, in Raserei geraten: bet šķimelis kā apšutis zviedz pārgalvīgi JR. V, 168.

Avots: ME I, 129


apšutains

apšutains, tückisch (?): vējš... stiprs un apšutains K. Jakobson.

Avots: ME I, 129


apsviest

apsviêst, tr., umwerfen, bewerfen, beschmieren, besprengen: neapsviedi bē̦rnu. māte apsvieda... kūkiņu uz uotru pusi R. Sk. II, 136; durvis, luogus ar jē̦ra asinīm Tr. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert sich in seinem Verhalten, ändert seine Aussage. Refl. -tiês,

1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;

2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.

Avots: ME I, 128, 129


apsvilināt

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118


apsvīst

apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.

Avots: ME I, 128


aptecināt

aptecinât (li. aptẽkinti), caus.,

1) um etw. laufen od. fliessen lassen:
lapuotu rīksti ar skudrām Etn. I, 114;

2) sirdi, Übligkeit, Ekel erregen.

Avots: ME I, 130


apteikt

aptèikt: ‡ Subst. aptèicẽjs, wer über etwas zu verfügen (zu bestimmen) hat: Jūs e̦sat . . . īsta apzinātāja un apteicēja . . . pa visu nuovadu Janš. Līgava I, 225 (ähnlich II, 392).

Avots: EH I, 121


aptekāt

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130


aptēst

aptèst, auch aptest, ringsum behauen, berappen, glatt machen: baļķi jau aptē̦sti LP. IV, 155. Übertr., viņš paliek stūrains un neaptē̦sts, er bleibt eckig und unbehauen Vēr. I, 1408.

Avots: ME I, 131


aptikt

aptikt, ‡

2) = sti%C3%AAs">aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121


aptīt

aptît, Refl. -tiês,

2) sich
(dat.) umwinden, -wickeln: savu bārzdu apstinies gar vē̦de̦ru Pas. II, 178.

Avots: EH I, 122


apturēt

apturêt (li. apturė´ti), tr., anhalten, abhalten, nicht weiter lassen, sistieren: pilnuos rikšuos ejuošu zirgu Kaudz. M.; e̦lpu. pretlikumīgus spriedumus Apsk. I, 434. līdz kuo P. gribēja sist trešuo reizi, te Š. apturēja viņa ruoku Kaudz. M. apturē̦ts vē̦de̦rs, verstopft A. XV, 460. Refl. -tiês, sich abhalten, sich beherrschen: e̦smu pilns bardzības, ka nevaru apturēties (valdīties) Jer. 6, 11.

Avots: ME I, 132


apurs

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132




apvade

apvade, ein Streifen um Stickereien: strīpiņa apkārt rakstam; izšķiŗ rakstus ar apvadēm, bez apvadēm. RKr. XVI, 233 1 aus Rutzau.

Avots: ME I, 133


apvāļāt

apvãļât, freqn. zu apvelt, tr., wälzend, schleifend: kam tas manas villainītes dūkstiņā apvāļāja BW. 18420, 1.

Avots: ME I, 134


apvalkāt

apval˜kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).

Avots: ME I, 133


apvalnis

apval˜nis, der Wall, auch apvaļ˜ņuõjums: nuo izkaltušiem mē̦sliem apme̦sti apvaļņuojumi R. A.

Avots: ME I, 133


apvāras

apvāras Warkl., der Schaum: nuosmalsti tās apvāras!

Avots: EH I, 125


apvārdot

apvā`rduôt, ‡

2) im Wortwechsel bewältigend zum Stillschweigen nötigen
(perfektiv) Oknist: es juo (= viņu) tâ apvārdavu, ka jis i[r] mutes neplēte.

Avots: EH I, 125


apvēris

apvēris, der Umkreis, die Umgegend: stiprākais saimniehs ne vien visā nuovadā, bet arī tālākā apvērī Janš. Dzimtene II, 21 (ähnlich Čāp. 17).

Avots: EH I, 126


apvērst

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135


apvest

apvest [li. apvèsti], tr., herumführen: apve̦duši zirgu uozuolam apkārt LP. VII, 342.

Avots: ME I, 135


apvilkt

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126


apvirst

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta apkārt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126


apvīst

apvĩst [li. apvýsti], intr., ringsum von oben welk werden, etw. betrocknen: viņš sakŗāva jau apvītušuo pļāvumu A. XV, 2, 123.

Avots: ME I, 136


apžāžināt

apžãžinât, mit Worten bedrohen, ermahnen, zurecht weisen (cf. li. žosti, Worte machen): bē̦rni, kas pavēli neklausa, ir apsaukta pasaule, vai apžāžināti Etn. II, 30. ganu zē̦ns ar tuo muti tik apžāžināts, - viņš kā neklausa, tā neklausa, jāņe̦m tik kuoks ruokā Siuxt.

Avots: ME I, 138



apzīdīt

apzîdît [li. apžìndyti], caus. zu apzîst "besaugen" (li. apží,sti): apzīdīts [bei Glück dafür: apzīdis] jē̦rs, ein Lamm, das man als ziemlich fett schon von der Mutter (vom Saugen) trennen kann U., eig. ein ziemlich gesäugtes Lamm. [apzīdīts ist nach Zb. XV, 207 ein Kind, das, schon entwöhnt, noch an der Brust zu saugen und dadurch"unglückliche Augen"bekommen hat.]

Avots: ME I, 138


apzīmēt

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138


apzīst

apzîst (unter apzîdît): mūsu kaķei laikam bē̦rni: apzīsti pupi Siuxt.

Avots: EH I, 128


apžņaugt

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139


apžurgt

apžur̃gt Frauenb., erkranken (von den Augen): tam acis apžurgušas (plakstiņi sarkani).

Avots: EH I, 129


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


āra

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240


arājs

arãjs, arẽjs,

1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;

2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;

3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]

Avots: ME I, 140


aras

aras, das Aufpflügen eines bestimmten Stückes Ackers zur Gehorchszeit Naud., Etn. II, 129. [U. gibt auch ara und are "Ackerland": tīrumus ietaisīt uz četri arēm "das Ackerland in vier Felder teilen".]

Avots: ME I, 140



āre

âre (s. unter âra),

1): urbares, waldloses Land
Kalz. n. BielU.; āres pļava, eine trockene (nicht morastige) Wiese, wo gutes Gras wächst AP.;

2): loc. ārē Kaltenbr., = ārā: es iešu ārē.

Avots: EH I, 194


ārine

ārine,

1) = âriẽne: lien tik ārinē...! (krieche nur hinaus!) Pas. IV, 490 (aus Lixna);

2) = âra 1: pa purviem diegu stiepu, pa ārini (Var.: ãriem) dzīpureņu BW. 20989, 2 var.

Avots: EH I, 194


arķis

I ar̂ķis Golg., ein verstimmter, zorniger Mensch.

Avots: EH I, 130


ārķis

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243


arkls

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141


arkls

[ãrkls Widdrisch, für sonstiges ar̂kls; zur Intonation vgl. ar̃t (für ar̂t) in Salis und Lemsal.]

Avots: ME I, 243


arnakāja

ar̂nakàja 2 Sonnaxt, eine auf trockenen Wiesen wachsende langstielige Pflanze mit gelben Blüten, als Heilmittel gebraucht. Vielleicht aus d. Arnika.

Avots: EH I, 130


ārstniecība

ãrstniecĩba ,* die medizinische Wissenschaft; ãrstniecisks *, medizinisch: ārstnieciski raksti, jautājumi. ãrstnieks, der Arzt, der Kurpfuscher Etn. II, 165.

Avots: ME I, 244



asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


asins

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


āslaka

āslaka, verachtl. Bezeichnung für eine Frauensperson: ja nevajadzẽ̦tu sviestiņa.... tad tādas āslakas vis māti neatminē̦ta (von den in der Stadt wohnhaften Töchtern gesagt) Daugava 1933, S. 1.

Avots: EH I, 195


asmēlis

asmèlis, f. -le, ein Mensch mit scharfer (ass) Zunge, ein sarkastischer Mensch.

Avots: ME I, 144


asmīte

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144


astaši

astaši Bērzgale (gespr.: ostoši), Zvirgzdine, Wasserstiefel.

Avots: EH I, 131


aste

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146



astīts

I astīts: ar lielu, starainu, astitu zvaigzni Stobe 1797 I, 116.

Avots: EH I, 132


astoņi

astuôņi, dial. astuņi, tahm. u. hochle. astiņ (i) (li. aštuonì) [s. Le. Gr.? 331 e], acht; dekliniert nach der jo-Deklin. oder indekl. bē̦rns astuoņus gadus od. astuoņi gadi ve̦cs, das Kind ist 8 Jahre alt. vakar viņš viens pats mani sadauzījis, kur nu vēl tagad, kad tie astuoņuos LP. VI, 61.

Avots: ME I, 146


astotais

astuôtaĩs: auch die unbestimmte Form astuôts 2 Dunika, Kal. u. a. ostle. ostoîtais Borchow n. FBR. XIII, 29; s. Le. Gr. 369.

Avots: EH I, 132


astūtais

astûtais: auch Oknist (hier auch die unbestimmte Form astûts); s. Le. Gr. 368.

Avots: EH I, 132


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atasnieki

atasnieki Warkh. (gesprochen: atosnìki 2 ), Warkl. "Eisenstücke, die auf Wagenachsen aufgestülpl werden, um daran die "Femerstrange" (Deichselstangenstrange) zu befestigen". Beruht auf r. "веревка от конца переднеи́ оси к концу оглобли, для оборота передка".

Avots: EH I, 133


atastu

atastu (li. atstù), auch atasti, atasten Spr., in einiger Entfernung, entfernt (seitabwärts in Oppek., n. Mag. XIII, 26) SF., A. - Peb.: tas būs mans arājiņš, kas atastu lūkuojas BW. 11341. [Zu -stu s. Bezzenberger BB. XXVII. 157 1. Dazu der Komparativ atastâk in A. - Peb.]

Avots: ME I, 148


ataudze

ataûdze, ataûga, ataugs G., ataûgs, eig. der Wiederwuchs,

1) ein wiedergewachsener neuer Wald, Hain, Hegewald:
rīksti griezu bē̦rzataugas maliņā BW. 15449; 1015; 13389, 4;

2) der Sprössling:
ķirši sit ataugas, die Kirschen treiben Schösslinge Grünh. man tie mieži, man tie rudzi, tev mīkstās ataudzītes BW. 28228. Lizetet līdz ar savu ataudzi, L. mit ihrem Sprössling, Kinde B. Vēstn.

Avots: ME I, 148


ataugu

ataûgu priêde Dunika, eine sehr ästige, auf freiem Feld gewachsene Kiefer.

Avots: EH I, 133



atausēt

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149


ataust

ataûst (li. atáusti),

1) den Einschlag einwirken:
zīdu vien apme̦tusi, sudrabiņu ataudusi BW. 7474 (Var.: ieaudusi);

2) das Gewebte auflösen, entweben;

3) wenn die eine Seite des Gewebes länger geworden ist, so muss der Weber durch stärkeren Anschlag der Kammlade diese vorgesprundene Seite mit der anderen ausgleichen, was
ataûst "zurückweben"heisst.

Avots: ME I, 149


atbāst

atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134


atbrist

atbrist (li. atbrìsti),

1) zurückwaten:
atbr. atpakaļ;

2) herwaten:
šurp.

Avots: ME I, 151


atbuknīt

atbuknît Frauenb.,

1) losstossen:
a. duru kliņķi;

2) weg-, zurückstossen:
stiprākā guovs atbuknīja vājākuo nuo siles.

Avots: EH I, 136


atčiept

atčiẽpt Dunika, wegstibitzen: vārna atčiepa uotrai vārnai kaulu.

Avots: EH I, 138


atcirst

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153


atdabūt

atdabût, tr.,

1) zurückbekommen:
gre̦dze̦nu LP. IV, 87, savu spē̦ku VII, 31, valsti IV, 68. valuoda atdabūta, abi bē̦rni atdabūti IV, 105. ķēniņš atdabū ausis LP. VI, 951, der König bekommt wieder sein Gehör. par cilvē̦kiem tuos varuot atdabūt LP. VII, 908, in Menschen kann man sie wieder zurückverwandeln;

2) wegbekommen:
mēģinājis tuo nuo sevim atdabūt Etn. I, 7, er habe sich von ihm befreien wollen.

Avots: ME I, 153


atdalīt

atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.

Avots: ME I, 153


atdauzīt

atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,

1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;

2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.

Avots: ME I, 153, 154


atdieņi

atdieņi, atdiêviņi 2 Dond., adiņi, in Sackenhausen auch d. Sing. adienis n. U., der Sommerroggen RKr. II, 78. Zu at- und diena, der Tag. EOr. I, 55. [Eher hat man wohl von adiņi auszugehen und dies zu la. ador "eine Art Getreide" und got. acc. s. atisk "Saat (feld)"zu stellen; a (t) dieņi ist eine Umbildung wie z. B. dial. rudien (i) s für rudens "Herbst" oder pulkstienis für pulkstenis "Uhr".]

Avots: ME I, 154



atdrēģis

atdrēģis, atdrēgnis M., Tauwetter nach gewesenem Frost, atlaide̦ns laiks pēc stipras salas A. X, 1, 529, Lasd., Nerft. Cf. li. ãtdrèkis, Tauwetter und le. drê̦gns, drē̦gs.

Avots: ME I, 154


atdūkt

atdùkt,

1) summend herfliegen:
vabale atdūca Oknist;

2) mit einer dumpfen (hohlen) Stimme erwidern
Jürg.: nikni kam a. pretī.

Avots: EH I, 140


atdzirst

atdzìrst 2 (li. atgir̃sti) Oknist "=izdzirst, zu hören bekommen: es tik nuo ļaudīm atdzirdu, ka tavs brālis miris.

Avots: EH I, 140


atdzīvāt

atdzîvât,

1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;

2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.

Avots: EH I, 140


atelst

atèlst, intr., Atem schöpfen: visur, kur es sē̦stuos atelst ceļmalā Rain. es atelst nācu Stari II, 339. Gew. refl. -tiês, Atem schöpfen, wieder zu Atem kommen: nevarēja labu brīdi atelsties Kaudz. M. pagasta vietnieki gaŗi atelsās.

Avots: ME I, 157


atēnot

atẽ̦nuôt, tr., wiederspiegeln: portreja atē̦nuoja gle̦znuotāja īpašības Stari I, 368. Refl. -tiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln: ūdens līmenis, kur atē̦nuojās stāvie klinšu krasti JR. V, 7.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 157


atēst

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157


atganīt

atganît,

1): abwehren
Segew.;

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141


atganīt

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158


atģist

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161


atgriezt

atgrìezt [li. atgrę̃žti], tr.,

1) zurückwenden, umwenden:
ir tad vēl meitu māte ne galviņas neatgrieza BW. 14443;

2) zurückkehren, nach dem Ausgangspunkt hinkehren, treiben, zurücktreiben, auf den früheren Standpunkt zurückführen:
luopus atgr., das zu weit gegangene oder einem Kornfelde sich nähernde Vieh zurücktreiben LP. VI, 315; sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgriezīs;

3) abwenden:
atgriez, dieviņ, manu prātu nuo dzērāja arājiņa BW. 8004; atgr. nuo grē̦kiem, von Sünden abwenden, bekehren;

4) bekehren:
mēs atgriezām daudz ļaudis A. XX, 215. Refl. -tiês,

1) sich umwenden nach der entgegengesetzten Richtung, zurückkehren:
atgriezies uz meža pusi, drehe dich dem Walde zu, sagt man zu einem, der seine Hosen zuzuknöpfen vergessen hat. sirds atgriežas uz labuo pusi LP. V, 181, das Herz wird freundlich gestimmt. atgriežas auksts ziemeļu vējš, es tritt kalter Nordwind ein. jāja tautas, atgriezās;

2) sich bekehren:
nuo grē̦kiem, pie Dieva; atgriešanās nuo grē̦kiem, die Bekehrung, das sich Abkehren von den Sünden; atgriešana dagegen die zon einem andern bewirkte Bekehrung, das Abkehren, Abwenden; atgriezẽjs, der Bekehrer.

Avots: ME I, 159, 160


atgrūst

atgrûst (li. atgrústi), tr.,

1) zurückstossen:
ce̦puri uz pakausi Dok. A. vējš atgrūž (aufreissen) pievē̦rtuon luogu Pur.;

[2) herstossen:
ve̦lns atgrūda sarkanbulli BW. 34458, 1]. Refl. -tiês, sich zurück-, abstossen: bumbas viena otru atgrūdīsies Pūrs III, 114.

Avots: ME I, 160


atgundums

atgundums, der Überdruss: vēl viņš nav līdz atgundumam zemes bē̦rnu asnis lacis Izglītība 1910, S. 654. [Wohl aus dem Litauischen oder Kurischen; vgl. li. atgùsti "отвыкнуть" (Prs. atgundu) und le. gudrs].

Avots: ME I, 160


atiest

atìest, 2 -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161


atiet

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162


atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162


atjaust

II atjàust (li. atjaũsti): tad tik atjautu, ka e̦smu nuogājis neceļā Festen. Refl. -tiês: auch Baltinov: nu es arī atjausuos, uz kuo zīmējas priekšnieces vārdi Janš. Mežv. ļ. I, 306 (ähnlich Dzimtene V, 99 und 486, Bandavā I, 349).

Avots: EH I, 144


atjauta

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162


atjautīgs

atjaũtîgs, witzig, schlagfertig, erfinderisch: senuo grieķu teikās ir uzglabājušies divi tipi: stiprais un atjautīgais A. XX, 320; atjautīgi atbildēt, sinnreich, witzig, schlagfertig antworten BW. III, 1, 13.

Avots: ME I, 162


atjozt

atjuôzt [li. atjúosti],

1) tr., ab-, los-, entgürten:
juostu, zuobinu;

2) intr., eiligst ankommen:
sumpurnis atjuozis LP. VI, 485. Refl. -tiês, sich abgürten.

Avots: ME I, 163


atjust

atjust (li. atjùsti), Refl. -tiês,

1) = atjẽgtiês, atžirgt Baltinov, Šķilbēni: pamuodies atjutuos, kur atruoduos Bers. vajadzēja labas dukas, lai atjustuos nuo raudām Festen. nevarēju tik viegli a., vai e̦smu kājās, vai murguoju ebenda.

Avots: EH I, 144, 145


atkaist

atkàist 2 (li. atkaĩsti) Oknist, sich erwärmen: nu tu esi diezgan atkaitusi pie plīts.

Avots: EH I, 145


atkait

[atkait, wieder: infl. jis otkait soka Zb. XVIII, 277; ähnlich 283 u. a. Zu li. ãtkaitas "перемѣна", keĩsti "wechseln", le. sits.]

Avots: ME I, 163


atkal

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163


atkara

atkara, das Anhängsel, das Zweiglein; der Vorwand, Grund (Spr.); kalna atkara, der Abhang A. XII, 507. atkarā stāvēt, būt nuo kam, sich von etw. in Abhängigkeit befinden Kundz. Kr. 105. izkapts iesieta atkarā, atkaru, ar atkaru, atkarus, die Sense ist in stumpfen Winkel an den Sensenstiel befestigt. atkarus (viens nuo uotra) iet oder dzīvuot, abgesondert (jeder für sich) gehen resp. leben 8 Sesswegen). [atkaru galvu, mit zurückgebogenem Kopf Weinsch., Nerft, C., Ruj.]; vgl. atkaru.

Avots: ME I, 165


atkare

II atkare, die pē̦da (s. pê̦da 6) einer in stumpfem Winkel an den Stiel befestigten Sense Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: EH I, 146



atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146


atkārtīt

atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.

Avots: EH I, 147


atkaru

atkaru (s. unter atkara) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, Heidenfeld, Ramkau u. a., Adv.,

1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo kāta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡

2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.

Avots: EH I, 146


atkast

atkast (li. atkàsti),

1) loskratzen, -scharren
Dunika, Kal., OB., Rutzau: suns atkasis apkastuo maizi Bērzgale, Meselau, Prl. ziemā zaķi atkaš rudzus. a. ... kapu Pas. III, 77;

2) wegharken
Kaltenbr.: a. sienu, lai ruodas brīvs ceļš.

Avots: EH I, 146


atkaut

atkaût,

1): kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od. verloren hat
Dobl. n. BielU.; ‡

2) abspenstig machen:
viņai izdevtes pre̦cē̦tai sievai a. vīru Janš. Dzimtene V, 140.

Avots: EH I, 147


atkaut

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165


atkeiriski

atķeĩriski adīt, knöteln W., atķeiriski vīt valgu, t. i. vīt uotrādi nekā pa parastam; viena nuo grīstēm tiek likta uz kreisās ruokas īksti Wind., Schlehk.

Avots: ME I, 170


atklausīt

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167


atklīst

atklîst (li. atklýsti) intr.,

1) irrend ankommen, herirren:
nelaime zin, nuo kādas elles viņš ir šurp atklīdis Kaudz. M.; nuo līča atklīst lakstīgalas skaņas MWM. X, 440;

2) ver-, wegirren, sich trennen:
guovs atklīdusi nuo bara, die Kuh ist von der Herde verirrt. gudrie atklīst nuo muļķīša LP. IV, 213. migliņā es atklīdu nuo labiem cilvē̦kiem BW. 29301.

Avots: ME I, 167


atklupt

atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149


atkņopēt

atkņuopêt, tr., losknöpfen: visas puogas, vesti, svārkus. Refl. -tiês, sich losknöpfen, bis zum Überdruss knöpfen.

Avots: ME I, 168


atkost

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170



atkript

atkript "?": pirsti jam atkripa (poln. palce mu skołczały) Zb. XVIII, 489; vgI. dazu KZ. XLIII, 9.

Avots: EH I, 150


atkrist

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168


atkurst

atkùrst 2 (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169


atkusināt

atkusinât, wie atkausēt, schmelzen, wieder zum Schmelzen bringen, fact. von atkust, intr., inch.,

1) ab-, auf-, lostauen:
smilgas stiebriņš atkusis luokās RSk. II, 140. Übertr.: šai sirds atkususe LP. VII, 1200.

Avots: ME I, 169


atkust

atkust (li. atkùsti) Jan., intr., sich affüttern, zunehmen, besser werden: gan luopi atkal atkutīs, kad tiks ganuos Nigr. Juris bij labi atkutis Apsk. I, 282. Dazu atkutinât (li. atkutìnti), auffüttern Nigr.

Avots: ME I, 169


atkustēt

atkustêt, sich fortbewegen: var piesiet zagli, ka ne nuo vietas neatkustēt LP. VII, 679. Refl. -tiês: lai nuo kuģa neatkustē̦tuos LP. III, 76. Fact., atkustinât, fortbewegen, wegrücken, heranrücken.

Kļūdu labojums:
neatkustēt = atkustēt

Avots: ME I, 169


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atļaut

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175


atlēcība

atlècĩba, die Elastizität: juo dziļāki nuoliec zaļuoksnēju kuoku, juo ar lielāku atlēcības sparu tas uzšaujas augšā savā brīvā stāvuoklī B. Vēstn. *

Avots: ME I, 172


atlēcīgs

atlècîgs,

1) sich leichtablösend:
atlēcīga miza, Rinde, die sich leicht ablöst Etn. III, 148;

2) elastisch *:
pret likteņa sluogiem atlēcīga daba B. Vēstn.

Avots: ME I, 172



atlikt

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām;

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika;

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês,

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154


atlīst

atlìst [li. atlį̃sti], intr., heran-, zurückkriechen, heran-, zurückschleichen: uz reizi atlīdis liels luops LP. III, 30.

Avots: ME I, 174


atloks

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175


atlustēties

atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154


atmaigt

atmaigt, tr., inch., wieder zart, frisch werden: atmaiga, sāka zaļuot zariņš MWM. XI, 149. atlaidies, atmaigsti, kļusti kā bē̦rns Egl. [cilvē̦ks atmaigst nuo nuoguruma Warkland.]

Avots: ME I, 175


atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176


atmiegs

atmìegs: auch Ramkau, (mit ìe 2 ) Golg., Kaltenbr. (sagula visi atmiegā), Mahlup (stiepuos uz pada atmiegā), (mit 2 ) Salis; plur. atmiegi auch Mahlup (izkūlām riju, bij vēl atmiegi), BielU. (biju atmieguos).

Avots: EH I, 156


atmiekšķēt

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179


atmiņa

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177


atminināt

atmininât, stin%C3%A2t">atmiñstinât Kand., fact., erinnern: tas atminstina se̦nuo prūšu dievu Lautb. Refl. -tiês, sich erinnern: minstinuos, minstinuos, bet nevaru atminstināties.

Avots: ME I, 177


atmist

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178


atmost

atmuôst, gew. refl. atmuôstiês, intr., inch., erwachen: liec mums arī atdzimt un atmuost Līg. strazds atmuožas kā nuo miega LP. V, 173.

Avots: ME I, 179


atmulst

atmulst Duomas II, 310 und refl. atmulstiês, zu sich kommen: gars... atmulstas MWM. X, 68.

Avots: ME I, 179


atnasāt

atnasât, eine bestimmte Zeit hindurch tragen Oknist: tie bija stipri svārki: trīs gadus tuos atnasāju.

Avots: EH I, 157


atpakaļ

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.:

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157


atpakaļ

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181


atpazīt

atpazĩt, tr., wiedererkennen: vai tu mani atpazīsti? Vēr. I, 1208; 1213.

Avots: ME I, 181


atpelt

atpelˆt, tr., durch Tadel abspenstig machen: tu atpēli dieveŗam sance̦rē̦tu ļaudaviņu BW. 8770.

Avots: ME I, 181


atpīkstēt

atpīkstêt pretī (kam kuo). weinerlich und mit einer schwachen Stimme antworten Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 158


atpīpēt

atpĩpêt, eine bestimmte Zeit hindurch rauchen: atpīpēja dienu un nakti Pas. Vl, 366 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 158


atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182


atplātīt

atplātît ar ruokām, abweisend mit den Handen gestikulieren Oppek.

Avots: EH I, 159


atplaukt

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182


atplūkāt

atplūkât,

1) = ‡ atplucinât I: a. bārkstis Wolm.;

2) zupfend öffnen:
a. pumpuru (vaļā).

Avots: EH I, 159


atprast

atprast [li. atpràsti], wieder zur Einsicht kommen, erkennen, begreifen: gan tagad Skaistīte atprata labi, ka nu tai laiks būtu atpakaļ griezties Lautb. Refl. -tiês, inne werden, sich erinnern: atpraties par savu lieluo spē̦ku Lautb.

Avots: ME I, 183


atpriecāties

atpriêcâtiês, sich zur Genüge belustigen: kamē̦r viņš gar tevi atpriecājas Janš. Mežv. ļ. 11, 170 (ähnlich Līgava II, 274).

Avots: EH I, 159


atpūst

atpùst (li. atpũsti), tr.,

1) herwehen, herblasen:
kāds vējš od. ve̦lns tevi atpūtis šurp?

2) wegblasen:
pienu atpūst, die Sahne von der Milch wegblasen;

3) blasend abkühlen:
putru, vārītu pienu atpūst. Refl. -tiês,

1) sich erholen:
apsēduos, atpūtuos BW. 13270;

2) Atem schöpfen:
spēju tik knapi vēl atpūsties Dünsb. 254. atpùšanâs, die Erholung.

Avots: ME I, 183


atpūta

atpũta C., atpûta 2 Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183


atpūtes

atpūtes (unter atpũta 2).

1): klistīru ... būs duot, kamē̦r zirgam atpūtes Slobe 1797 IV, 73;

2) Exkremente
Celm.: kur neve̦se̦lu cilvē̦ku sūdi (atpūtes) tuop izme̦sti Ageluts 4 (v. J. 1817), S. 127.

Avots: EH I, 160


atraitnīte

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184


atrast

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden";

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161


atrast

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184


atrastām

atrastãm, Adv. von atrasties, sich weiter weg befindend, in, aus der Ferne: atrastām var labāki nuoskatīt, nekā tur klāt PS.

Avots: ME I, 184


atraugojs

atraûguojs, Adj., wer rülpst: atrauguojs vēl ēdīs, wer rülpst, wird noch essen (stirbt nicht) U.

Avots: ME I, 185


atraust

atràust (li. atraũsti), tr., wieder aufwühlen, aufscharren, wegscharren: atraust vakarējuo ugunskuru LP. VI, 231; pe̦lnus nuo uoglēm.

Avots: ME I, 185


atraustīt

atraustît,

1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;

2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.

Avots: EH I, 161



atrēzēt

atrēzêt, tr., zurückwerfen (?): vilks iet galvu atrēzējis = iet un skatās atpakaļ. suns stāv zuobus atrēzējis = atriezis. iet galvu atrēzējis = le̦pni augsti pacēlis Lös. n. Etn. III, 146

Avots: ME I, 185


atriest

atrìest [li. atriẽsti], tr., auftrennen: drusciņ nepareizi sašuvies, jāatrieš AP. [Refl. -tiês, sich auftrennen: piešuvs atriesies Lisohn.]

Avots: ME I, 186


atriezt

atriêzt

2) zurückwerfeud emporheben:
a. galvu Auleja, (mit ) Oknist. asti vien atrieze Pas. I, 343. Refl. -tiês Okuist, den Kopf zurückwerfen.

Avots: EH I, 162


ātrs

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. 2 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245


atsaldīt

II atsaldît (li. atšáidyti),

1) abfrieren lassen
Warkl., (mit alˆ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien kājas!

2) abkühlen
(tr.) Ludsen"

Avots: EH I, 163


atsapt

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188


atsapties

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188


atsarkt

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188


atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200


atsēdēt

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = sti%C3%AAs">atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene 2 III, 295.

Avots: EH I, 164


atsēdināt

atsêdinât, faut.,

1) hinsetzen, sich setzen, sitzen lassen:
istabā atsēdināja brūti uz krē̦sla BW. III, 1, 49;

2) übertr., (eine Krankheit) rückgängig machen, ersticken:
auguoni Etn. III, 159, ruozi II, 165. suņanaglu var pašā sākumā atsēdināt, ja tuo trīs reiz apraiba IV, 21;

3) zurücksetzen:
Trīna jutās gan atsēdināta MWM. IX, 495.

Avots: ME I, 189


atsēdnis

atsēdnis, ungünstiges, kaltes, das Gedeihen des Getreides hinderndes Wetter: labība būtu labi augusi, bet uznāca atsēdnis Lub.

Avots: ME I, 189


atsēja

atsèja, gew. Pl., (dial. acējas [in Nerft atcejas] ausgesprochen),

1) Femerstrang,
gleicbed. mit atsaĩte, atsãne;

2) Kummetschnur
L., U.;

3) die Schnur, mit welcher die Femerstangen an das obere Ende der hölzernen Gabel der Pflugschar befestigt wird
A. XI. 170, Etn. III, 146.

Avots: ME I, 189


atsēst

atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês,

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165


atsiept

atsìept 2 zuobus BW. 19402, die Zähne fletschen. Zu li. šiẽptis "die Zähne fletschen; genauer: die Mundwinkel nach den Seiten verziehen" [und vielleicht zu russ. dial. си́пать "дергать" und poln. siepać "reissen", sowie nach v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 104 zu got. haifsts "Streit" u. a.; zur Bed. des got. Wortes vgl. z. B. le. plêstiês "sich reissen; sich raufen"].

Avots: ME I, 191


atsiet

atsìet, tr.,

1) losbinden:
kam kājiņas neatsēja? BW. 1361;

2) zurückbinden: ruokas atsiet uz muguras; atsiet zirgam galvu, den Kopf des Pferdem mit der Leine an eine der Femerstangen zurückbinden, damit das Pferd nicht vorwärts gehe;
atsiet zirgam asti BW. 14436. jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kundz.

Avots: ME I, 191


atsijgalis

atsijgalis, der eiserne Haken, womit der Femerstrang an die Wagenachse befestigt wird Oknist.

Avots: EH I, 165


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atskabarga

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191


atskabargains

atskabar̂gains, mit Widerhakenversehen, widerhaarig, borstig: pavediens Up.

Avots: ME I, 191


atskamenis

atskamenis, [atskaminis Warkland], ein Besen-, Quaststumpf Mar., Nerft. Auch: sluotas atskaminu (acc. s.) BW. 18500 (aus Lettin). In Schwaneb. u. Oppek. sei atskamen[i]s das jenige Ende eines Quasts, das man beim Gebrauch in der Hand hält [(in Korwenhof dafür atskamene) und auch das spitze Ende des Besenstiels].

Avots: ME I, 191, 192


atskarbe

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166


atskarbe

atskarbe,

1) ein flacher Riss am Zahne einer Brettersäge
Hug.;

2) der Widerspenstige, Widerhaarige:
dažs kalps un kalpuoen it kā atskarbe Manz.

Avots: ME I, 192




atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192


atšķelt

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201


atšķiest

atšķiêst (li. atskísti),

1) dass., was atšķērst U.; [

2) verdünnen
Mag. XVII, 1, 80].

Avots: ME I, 202


atšķirt

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202


atskleist

atskleĩst Kal., Rutzau, (ein Buch) aufschlagen: a. grāmatu. Refl. -tiês, sich (von selbst) öffnen (von einem Buch gesagt) Kal: grāmata atskleidusies vaļā. Wohl aus li. atskleĩsti dass.

Avots: EH I, 166



atskust

atskust, intr., wieder zunehmen, zu Leibeskräften kommen: nu tu esi cik necik atskutis, neesi vairs tāds izdēdējis Kathdangen. luopi jau labi atskutuši Hasenp., Kurstien. Cf. atkust.

Avots: ME I, 193


atslaistīt

atslaistît,

1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;

2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;

3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,

1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;

2) zur Genüge faulenzen
Bauske.

Avots: EH I, 167


atslēga

atslê̦ga,

1): atslē̦gas zuobi, der Bart des Schlüssels
Siuxt u. a.; ‡

2) die äussere Reihe des auf dem Felde ausgebreiteten Flachses
Ramkau: kad linus klāj, tad vienu rindu klāj vis˙riņķī; tuo sauc par atslē̦gu. tad var zināt, ka zagļi ņe̦m linus;

3) "iegriezumi abuos kuoka stīpas galuos, kuo, saliekuot kuopā, apsien ar linu šķiedru, stipr%C4%81k%20st%C4%81v%C4%93%CC%A6t%C3%BC">lai stiprāk stāvē̦tü Warkl.; ‡

4) Pēteŗa a., primula officinalis Jacq. Oknist.

Avots: EH I, 167


atslīst

atslīst (unter atslîdêt),

3) "=atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.;

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist);

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168


atsolīt

atsùolît, tr., wegzugeben versprechen: ja tu skaisti nedziedāsi, apsuolīšu vanagam BW. 30614, 7.

Avots: ME I, 199


atspaidīgs

atspaidīgs U., auch atspaids, elastisch: katrs luoks ir atspaids Hug. Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194


atsperīgs

atsperîgs, elastisch: priekšme̦ts Vēr. II, 77.

Avots: ME I, 194


atspertene

atsper̂tene,

1): Līžukam tā a. (gemeint ist das weibliche Schamglied)
stingrāka Anekd. IV, 234;

3) "?": (mājiņas) ārpuse tāda brūna kâ žāvê̦ta vepŗa a. Fr. Mekons Mella grāmata II, 11.

Avots: EH I, 169


atspīst

atspîst (li. atspį̀sti), intr., inch., wiedererglänzen: saule atspīst, atspīda N. - Schwanb. - atspīst... istabiņa RKr. XVI, 74.

Avots: ME I, 195


atspole

atspuõle, das Weberschiffuhen, Garnspulchen, vielfach als Repräsentant des stets Beweglichen: īkstis šaudās kā atspuole Aps. mēle viņam iet kā atspuole A. XX, 209. [Vgl. Bielenstein Holzb. 402 f.]

Avots: ME I, 196, 197


atspriest

atspriêst (= li. atspręsti "atstiept"?), = atstutêt: a. siênu Oknist. a. ruokas sānuos Lieven-Bersen, Schwanb. Refl. -tiês, = atspiêstiês: viņš stāv at˙spriedies Bauske, Schwanb., Sessw., Warkl., er steht, die Hände gegen die Seiten gestemmt.

Avots: EH I, 170


atsprūdīt

atsprûdît, öffnen: slūžas Spr.; fact. zu atsprûst [li. atsprústi], sich öffnen: slūžas atsprūst, atsprūda Spr.

Avots: ME I, 196


atspulga

atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, kā dievišķas te̦kas, kā atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.

Avots: ME I, 196


atspurēt

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196


atspuris

atspuris, diejenige Stelle auf der Haut eines Haustieres, wo das Haar in verkehrter Richtung wächst Siuxt n. Fil. mat. 66: guovīm augšā uz priekšplečiem atspurītis. - atspuŗu cūka Siuxt n. Fil. mat. 66, = atspure; atspuru gailis resp. vista ebenda, ein Hahn resp. ein Huhn, dem das Gefieder nach vorn steht.

Avots: EH I, 170


atspūta

atspùta (dial. für atpūta) Etn. III, 105; PS.; atspùtinât für atpūtinât, atspùstiês für atpūstiês, sehr weit verbreitet, auch in solchen Gegenden, wo das infigierte Reflexivpronomen jetzt ungebräuchlich ist.

Avots: ME I, 196


atstaigāt

atstaĩgât, ‡

2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡

3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).

Avots: EH I, 171


atstatums

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197


atstepenis

atstepenis "?": bē̦rza atstepenis (Var.: atstibens, atstilbens) BW. 14517, 6, als Schimpfwort.

Avots: ME I, 198


atstope

atstuõpe C., (auch wohl atstuokle), das Gebinde, das die beiden Enden der Biegung an den Schlittensohlen (galvas) mit den Stützen (mietnes) verbindet: viņam visām ragavām dzelzs atstuopes Dok. A, Kand., Kreuzb., Laud. - Nach L., St., U. die vordere Biegung an den Schlittensohlen (?). ["Strick zwischen den vorderen Femer-Enden und den Enden der Vorderachse", s. Bielenstein Holzb. 549 und 557. In Gr. - Buschhof, wo uo zu ū geworden ist, sei atstūple (wohl aus *atstuople) eine "klūga vai dzelzs stienis, kas savienuo ragavu slieces uzliektuo galu ar pirmuo mietni"; im hochle. Werssen dafür atstulpe (aus atstūple?)].

Avots: ME I, 198


atstrādāt

atstràdât, ‡

3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).

Avots: EH I, 172


atšubu

atšubu, atšubeniski Tirs., atšubeni Mag. III, 1, 98, atšũbenis, atšũbeniski C. (-aniski A. XII, 399), [atšūbin Werssen], atšùbin 2 Bers., atšūbe̦nu LP. V, 190, rückwärts: viņš atkrita atšūben(i)s AP. viņš... iesita atšūbeniski, t. i. sitējs stāvēja ar muguru pret tuo, kam iestia, nemaz pats atpakaļ neatskatīdamies A. X, 2, 66; Etn. II, 72. ja nuo spuoka gribi tikt vaļā, tad duod viņam virsū ar dūri atšūbin Lasdohn, Laud. u. a.

Avots: ME I, 202, 203


atsust

atsust (li. atšùsti),

2): auch Kurmene.

Avots: EH I, 172


atšviept

[atšviêpt 2 -pju, -pu (Gr. - Sessau) lūpu = atstiept l.; šviept wohl durch Kontamination von šiebt und viept.]

Avots: ME I, 203


atsviest

atsviêst, Refl. -tiês,

3) sich loswerfen:
durvis sviedin atsviedās Stabur. b. 224.; ‡

4) = sti%C3%AAs">atmestiês 4, umschlagen (vom Wetter): te salst, te atsviežas mīksts laiks Ahs.; ‡

5) sterben
Siuxt.

Avots: EH I, 173


atšvist

atšvist Dunika, = atspîdêt: uguns debesīs atšvituse. Aus li. atšvìsti.

Avots: EH I, 175


attirpt

attìrpt, ‡

2) abtauben, unempfindsam werden
Nautrēni: kāja attirpuse. pirksti attirpuši, kai nuost atkrituši;

3) = ‡ atkust II, los-, wegschmelzen (intr.) Kur. Nehrung (Preiļi).

Avots: EH I, 176


attīstīt

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205


attraukt

attraukt, tr.,

1) abschütteln, abschlagen:
lē̦ni liecu lazdu krūmu, lai riekstiņu neattrauktu BW. 12582;

2) heftig antworten:
attrauc Ingus JR. IV, 76. Refl. -tiês, von der Aufregung sich befreien, ruhig werden: kā viņš uztraucies, tā viņš attrauksies MWM. VII, 138.

Avots: ME I, 205


attrinkt

attrinkt, herjagen, hastig und rücksichtslos herschicken: attrinkusi meitu vaicāt Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 122.

Avots: EH I, 176


atustu

[atustu, in Lisohn für sonstiges atastu.]

Avots: ME I, 206


atvadāt

atvadât, wiederholt fahrend herführen: a. mantas. Refl. -tiês,

1) (von einem entfernten Ort) herziehen, herübersiedeln
Siuxt: nu e̦suot atvadājies uz šuo pusi;

2) = sti%C3%AAs">atnestiês Kal., Rutzau: guovs atvadājusēs.

Avots: EH I, 177


atvars

II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. 2 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]

Avots: ME I, 207


atvāršas

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208


atvarzāt

atvar̂zât,

1) loswickeln, entwirren:
a. me̦zglu C., Erlaa. a. samurkšķītu dziju Jürg. šuo lielu vajag a. Saikava;

2) "= atā`rdît 1" Saikava: a. varzai asti, lai nav tik gaŗa.

Avots: EH I, 178


atvasu

atvasu Druw., atvastu Sessw. n. U., für atastu, atstatu, in einiger Entfernung. [Nach U.: abwärts von der Wand Wagn., Erlaa.] Zu atvasa nach Zubatý IF. III, 134. [Aber in der Bedeutung stimmt atvas(t)u garnicht zu atvasa. Eher vielleicht zu al. vásati "verweilt", got. wisan "verweilen", ahd. wist "Aufenthalt", air. foss "Bleiben, Ruhe" u. a. bei Walde Wrtb. 2 829 u. a.

Avots: ME I, 207


atvērst

atvḕrst [li. atver̃sti], tr., zurückwenden, zurückschlagen: pastarīte atvērš vilnainīti BW. 7876, 2; Refl. -tiês,

1) sich umwenden, sich umdrehen:
kungs rādīja kārti, kas bij augšpē̦du atvē̦rtusēs Dok. A. 48;

2) sich zurückverwandeln:
avis nuo jauna atvērušas par avīm.

Avots: ME I, 209


atveseļot

atveseļuôt tr., wieder gesund machen: es tuo atveseļuotu LP. III, 39. Refl. -tiês, auch atveselêtiês Biel. Spr. I, 408, wieder gesund werden, genesen: viņš pamazām atveseļuojas LP. VII, 973. [stiprini mani, ka es atveselējuos Glück, Psal. 119, 117.]

Avots: ME I, 209


atvest

atvest (li. atvèsti, [r. отвести]), tr., her-, heimführen: brūtgans piesēja atve̦stās guovis BW III, 1, 31. atved man, māmuliņa, nuo tā ciema līgaviņu 11167. Refl. -tiês,

1) sich fördern, von statten gehen, gedeihen:
darbs man tagad labi atve̦das; lai atve̦stuos valuoda JK. VI, 26;

2) Junge bekommen (von grösseren Tieren):
guovis atve̦das Etn.II, 120.

Avots: ME I, 209


atvēst

atvẽst (li. atvė´sti), intr., inch., sich abkühlen Smilt.: neļaut istabām atvēst Pūrs III, 67. [kad tik ēdiens neatvē̦s Ruj.] vē̦lāk viņu satiksme atvēsa Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 210


atviedās

atviedās, III Pers. Prät. von * atviesties, erscheinen: tukšs, vārīgs pie mums atviedās GL. 21, 10.

Avots: ME I, 211


atvīlēt

atvĩlêt: a. naglai galvu. a. nuost gabalu nuo dzelzs stieņa.

Avots: EH I, 181


atviļināt

atviļinât, tr., her-, weglocken, abspenstig machen: es prasu, lai tu nemēģinātu Almu nuo manis atviļināt pruojām Alm.

Avots: ME I, 211


atvilkt

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211


atvilt

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211


atvirst

atvirst [li. atvir̃sti], intr., wieder erscheinen, zurückkehren: kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417.

Avots: ME I, 211


atzala

atzala,

2): auch Ramkau (Plur. atzalas "sīkāki un zaļāki stiebri, kas aug labībai pa apakšü).

Avots: EH I, 181


atzīst

atzîst (li. atžįsti),

1) ab-, wegsaugen (die Portion eines andern)
Iw.: viens jē̦rs atzīdis uotram;

2) lutschend aus der normalen Lage verrücken
(tr.) Kalz.: teļš atzīdis uotram teļam ausi.

Avots: EH I, 182



audums

aûdums,

2): skudres austu audumiņu BW. 11802 var. vai ... nepazīsti savu buru audumiņu? 30785.

Avots: EH I, 184


audze

aûdze,

1) die Generation
Kaltenbr.: jau visi apmiruši munas audzes; das Geschlecht, die Sippe, Familie Frauenb.;

2): audze ir jauni kuoki, kur nuocirsti meži Frauenb.; in der Bed. "junger Birkenwald"
auch Fest.; ‡

4) die Pflegetochter
Muremois.

Avots: EH I, 184


augs

aûgs, das Gewächs, die Pflanze. augu valsts, das Pflanzenreich Kronw.; stiebru augi, Getreidearten, Cerealien; pākšu augi, Hülsenfrüchte Luopk. III, 65; sakņu od. kapājami augi, Hackfrüchte III, 58; augu kārta od. se̦ka, Fruchtfolge.

Avots: ME I, 216, 217


augš

aûgš,

1) für aûgšā: es kāpu augš in Iw., Alschw., Edw., Felixberg, Golg.;

2) f. aûgsti Rositten n. BW. 10503; cf. aûgši, aûgšs ("auf")
kalniņa (Var.: kalniņā) BW. 10286, 1.

Avots: ME I, 218


augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218


augšām

aûgšām (unler aûgša 5): taisīsim kasti augšām (wollen wir die Kiste öffnen) Janš. Bandavā II, 186.

Avots: EH I, 185


augšene

aûgšene, aûgšiene,

1) der obere, höhere Teil:
cits neviens nevarējis mūŗa augšieni sasniegt LP. IV, 88. [nuo aûgšenes Glück, von oben Jos. 3, 13.] augstienes virsus ir viņas augšiene Sil.;

2) der obere Ort; der Raum unter dem Dache, der Boden: istabas, klēts augšiene LP. VI, 84; dafür hochle. auškiene Spr.

Avots: ME I, 219


augši

aûgši, dial.,

1) für augsti, hoch: tu, saulīte, augši (Var.: augsti, augstu, augšu) teci BW. 32189. gana aûgši kļavu lapa BW. 17442;

2) für aûgšā: vakaruos, kad ilgāki palikuši augši Festen n. LP. V, 275.

Avots: ME I, 219


augšnams

aûgšnams ,* das Oberhaus (in England) Vēr. II, 1018. aûgšpē̦du, aûgšpē̦dus, aû(g)špêdin Mar., aûgšpē̦d Dünsb., aûgšupê̦du PS., aûgšupê̦dus JK. V, 59, 63, augšiņpē̦du Kaul., aušinpē̦du BW. 33017, 3 var., aûgšņpē̦du Lös. n. Etn. III, 146, aûšņupē̦d RKr. XV, 106, auf dem Rücken liegend, das Oberste zu unterst gekehrt: uzgulsties augšupē̦dus LP. VI, 970. dē̦ls apgriezis ķēniņa pili augšpē̦du LP. III, 83. krita sieva augšupē̦d BW. 34485.]

Avots: ME I, 219


augšs

augšs, für aûgsts, Kreuzburg n. BW. 5303, 2; [gen. s. augšāka dīķa Glück II Kön. 18, 17]. augši, für aûgsti Rositten n. 5179; 5869; 5898; 15822, 4; viņam jau iet augši, es geht bei ihm hoch her; esgeht ihm sehr gut Mag. XIII, 3, 56; augšu, f. aûgstu, Lubahn n. BW. 7946. augšāk, höher BW. 33648, 1 var.

Avots: ME I, 219


augšsa

aûgša,

1): "augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leutë
zu verbessern in: augšas ļaudis BW. 29654, = aûgšļàudis. s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 226.

Avots: EH I, 184


augstnesis

aûgstnesis [vgl. augsti nesties unter aûgsts] N. - Bartau, augstnieks, der Vornehme, Aristokrat: kad tu pie kāda augstnieka galda sēdi... Sir. 31, 12; II, Kön. 10, 11. pienāk pilna istaba viesu, - visi tādi augstneši vien LP. VI, 1015. ģimnazijā vairāk gāja augstnieku bē̦rni Kundz. Kr. 13.

Avots: ME I, 217


augsts

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218


augstskanīgs

aûgstskanîgs, hochtönend, schwülstig: valuoda B. Vēstn.; vārdi Ar.

Avots: ME I, 218


augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220


auklis

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186


aukslējas

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. 2 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222


aukstīgs

aũkstîgs, anheltend, wenn auch nicht sehr kalt: auksts laiks vis vēl vienādiņ neķeŗas cilvē̦kam pie kauliem, bet aukstīgs aizvienam liekas sevi viscauri sajusties Etn. II, 165; n. Mag. IV, 109: kühl.

Avots: ME I, 222


auksts

aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]

Avots: ME I, 222, 223


aule

aũle, [aũls AP.], àuls 2 Nerft, Stari I, 289 (zu li. aũlas "Stiefelschaft", apr. aulinis, dass., aulis "Schienbein", gr. αὐλός "Röhre" u. a.), Stiefelschaft: zābaki ar gaŗiem auliem Jauns. [Hierher wohl auch aũlis I; s. dies.]

Avots: ME I, 223


aulis

I aũlis: mit 2 PlKur., woneben ein aũlis PlKur., = aũle, Stiefelschaft.

Avots: EH I, 187


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224



aumakām

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 1 (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224


aumaļains

aumaļains, stürmisch, heftig, hastig, eifrig: aumaļaina darbība B. Vēstn.; cf. aumaļām.

Avots: ME I, 224


aumešīgs

àumešîgs 2 A.-Schwanb., unbedacht, hastig, hitzig, heftig.

Avots: EH I, 187


aumulītis

aumulĩtis, ein unbedachter, hastiger Mensch: ai, paisīti, aumulīti! BW. 11604 (Kreuzburg). Wohl zu àumaļām [Epr. I, 60 1 ].

Avots: ME I, 225


aunradziņi

aunradziņi BW. piel. 2 4760 1 , ein Stickmuster.

Avots: EH I, 187


aura

aura,

1) das Geheul:
klausījās viesuļu aurā Egl.;

2) die Brunstzeit;
s. aurības. auru piki bija lieli, die Mädchen und Jungen haben sich lärmend gebalgt Lös. Etn. III, 146. [Zu aure "Sturm", aurêt "heulen", aurības, auris "Wind", wozu nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 1 auch r. юри́ть "eilen", p. wyjurzyć "von Geilheit stinken" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 461.]

Avots: ME I, 225


auša

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230


ausēni

ausē̦ni Rutzau n. Fil. mat. 126, im Knopflochstich genähte Zacken (am Hemdkragen).

Avots: EH I, 188


ausīties

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227


aušķi

aušķi, hochle. f. aûgsti, z. B. N. - Schwnb., Selb. n. BW. 4398, 7; Sauken, Kaltenbrunn n. BW. 5869.

Avots: ME I, 230


auss

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.;

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, stiņa 2 Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


aust

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I 4 , 124 und III 4 , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229


austene

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229


auts

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231


avenragi

II ave̦nragi, avinragi, avinradži, avanragi, ein bestimmtes Stickmuster: cukactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202.

Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas

Avots: ME I, 232


āverīgs

āverîgs, albern, dummstolz: tik āverīgi uzve̦das: nezin pats, kas īsti ir Stockm. n. Etn. I, 90. [Eine Ableitung von âvîtiês mit dem suffixalen Teil von al˜berîgs, al˜derîgs.]

Avots: ME I, 245


aviekstene

aviekstene (unter avene): auch Meselau, (mit ) Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21, KatrE., (mit 2 ) AP., Ramkau, (aviêkstine) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64.

Avots: EH I, 190


avīžniecība

avĩžniẽcĩba, die Journalistik, das Zeitungswesen.

Avots: EH I, 190


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246


bābiņa

bãbiņa,

2): bãbiņš Salis;

4): bābiņu siet, ein Kopftuch so umbinden, dass der Knoten auf die Stirn zu liegen kommt
Sessw.;

5): auch (mit à 2 ) Linden: bābiņas bij, kur iespraust uguns skalu.

Avots: EH I, 208


bābiņa

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. 1 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270


bādēt

[bādêt (li. bodė´ti "Ekel od. Grauen empfinden"), lästig fallen: infl. nabuod'ę̄škys šam Zb. XVIII, 248. Zu ai. bādhatē "bedrängt", bībhatsatē "ekelt sich"; s. Uhlebeck KZ. XL, 553 und Persson Beitr. 341.]

Avots: ME I, 270


badīklis

badîklis (li. badyklis), badêklis Burtn., badeklis Erlaa, Bers., Aps., ein Mittel zum Stechen, Stossen,

a) das Instrument, mit welchem man die Löcher
(uoses) in den Pasteln durchsticht C., AP.;

b) badeklis - smeiļi nuodrāzts miets, ar kuo rijās iesē̦rtuo mitruo labību mē̦dz izbadīt, lai visur siltums vienādā mē̦rā piekļūtu Bers., Spr.; c) zuo bu b., der Zahnstocher
MWM. X, 895;

d) der Stachel
(Fürecker).

Avots: ME I, 247


bādin

bâdin pabâdis [Warkhof], äusserst widrig geworden: ļaudīm bija māmuliņa i bādin pabāduse BW. 4105, 1. (Var.: nicin bija apnikuse); cf. li. stis "sich ekeln".

Avots: ME I, 270


badīt

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I 4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. 2 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248


bādrs

bâdrs Kaltenbr., furchtbar, unheimlich: ustuba palika smagi bādra (d. h. leer, still, nachdem die Einwohner ausgezogen waren); dazu ein Adv. bâdrai Kaltenbr.: paliek ļuoti b. Zu bādêt.

Avots: EH I, 208


bads

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248


bags

bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198


baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250


baigot

baiguot: auch Für. I. Refl. -tiês,

2) "sich ängstigen; phantasieren, im Traum Gespenster sehen"
Dunika.

Avots: EH I, 199


baigs

I baîgs Burtn., AP.,

1) das Schreckbild, Scheusal, der Schrecken, beängstigende Phantasieerzeugnisse der Kranken:
mežā apkārt maldās... pekles baigs MWM. X, 257. kuo, nāves baigs, tu knuosies GL. milzīgi baigi apkārt klīda Rain. pruojām bija nakts un baigi Aps. slimnieks mē̦tājas pa gultu, baigus re̦dzē̦dams Naud.;

2) im Plur., furchtbare Zeichen am Himmel, namentlich das Nordlicht:
baigi kaujas, das Nordlicht flackert AP.;

3) eine winzige Pflanze
Kok. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 250


baika

baika, etwas Nichtiges, Unbedeutendes, nichtssagende Dinge: nu tās ir baikas MWM. IX, 101, Sudr. E. kuo tu baikas (niekus) stāsti? [Nebst li. baika "Fabel" aus russ. od. poln. bajka dass.]

Avots: ME I, 250


baiļot

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzmācas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251


baiss

I baîss 2 Bauske (li. baisùs "schrecklich") schrecklich, furchtbar, Furcht erregend: baisa nuoslē̦pumainība Vēr. II, 1250. lauks lē̦nām pārgruozās un pieņe̦m arvienu baisāku raksturu Vēr. I, 1354. [Der Bedeutung wegen zu bîties, ai. bhīṣ̌ā "Einschüchterung", vgl. Fick Wrtb. III 4 271; dagegen li. baisioti "нагадить, замарать" wohl zu slav. běsъ "böser Geist" und lat. foedus "garstig", womit Pedersen IF. V, 41, Berneker Wrtb. i, 56, v. d. Osten-Sacken IF.XIII, 378, Walde Wrtb. 2 303 u. a. auch li. baisùs "greulich" und. li. baisà "Schrecken" verbinden.]

Avots: ME I, 251


bakāns

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252


bakstīklis

bakstîklis C., Smilt., baksteklis Bers., ein Werkzeug, womit man sticht od. stochert, z. B. der Zahnstocher. Ein Mensch, der endere attackiert Bers.

Avots: ME I, 252


bakstīt

bakstît: stecken: nebaksti pirkstus, kur nevajag! Dunika.

Avots: EH I, 200


bakstīt

bakstît, -u, -īju zu li. bak(s)terėti oder baksėti "leicht stossen", bakstýtis "толкаться" u. a.; [s. Leskien IF. XIII, 184 und E. Fraenkel IF. XL, 98]), tr., freqn., wiederholt stechen, stossen, stochen: zuobus; zuobu bakstāmais, der Zahnstocher. Refl. -tiês,

1) einander wiederholt siechen, stossen:
pieci pliki bakstījās Tr. II, 476 (badās Bl. 16);

2) tändeln, säumen:
kuo tu pie sienu kaudzes piestājies baksties un neņem krietnas dakšas; viņš tur bakstās starpā, er drängt, mischt sich ein U.

Avots: ME I, 252


baktaļa

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253


bālēns

bàlē̦ns 2 [Lös.], Bers., AP., bàlene 2 Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271


baļķis

baļ˜ķis: krustiem laidu priedes baļķi BW. 10557, 2. par lieluo zāģu baļķi 10557, 6. rijas baļķus 34366 var.

Avots: EH I, 203


balksne

balksne,

1) eine aus einer Baumrinde gemachte Trompete
Nigr.; die Trompete Sir. 50, 18;

2) nach Manz. Lettus balksne, der Schall;
balksne, auch balksnis, die Stimme Manz., Glück; [so auch in den Texten des 16. Jahrh., wo balksnis als nom. s. fem. und masc. gen. vorkommt]. Vgl. balsns "Stimme".

Avots: ME I, 254


balsene

balsene* B. Vēstn., die Stimmkehle.

Avots: EH I, 201


balsenīca

bàlsenĩca: atskanēja Andža b. (Stimme 2 ) Ezeriņš Leijerk. II, 22.

Avots: EH I, 201


balsiem

bàlsiem 2 (dat. -instr. pl.) Kaltenbr., Adv., mit lauter Stimme: sācis b. kliegt.

Avots: EH I, 201


balsīgs

bàlsîgs [li. balsingas "tonbegabt"],

1) mit einer lauten, guten Stimme begabt
Spr.;

2) stimmhaft:
balsīgi līdzskaņi (in der leztern Bed. eine

Avots: ME I, 254


balsīties

balsîtiês (unter balsêtiês): kaut dievs lietus devis, tad kāpuosti balsītuos ("würde gut fortkommen") Für. I. cālīši labāki balsīsies ebenda.

Avots: EH I, 201


balsne

II balsne Für. I, die Stimme; s. auch unter*balsnis.

Avots: EH I, 201


balsnējs

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255


balsnesis

balsnesis Diet., der Stimmberechtigte in Versammlungen.

Avots: EH I, 201


balsns

balsns (gen. s. balsna), f. balss, Stimme, Lös. n. BW. piel. 690. Cf. balksne.

Avots: ME I, 255


balsonītis

balsuonītis,* die Stimmgabel Kaudz. Mērn. laiki 154.

Avots: EH I, 201


balsot

bàlsuôt,

1) stimmen, die Stimme bei Wahlen abgeben;

2) (ein Instrument) stimmen:
kuokli A. XXI, 772.

Avots: ME I, 256


balss

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl 2 ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ 2 ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201


balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255


balštele

bal˜štele Grenzhof n. Fil. mat.62, Demin. zu bàlss I, ein feines Stimmchen.

Avots: EH I, 201


balstenīca

balstenĩca, die Stimme:2 viņš laida vaļā savu balstenīcu Dok. A. 52

Avots: ME I, 256


balstīt

balˆstît PS., Kand., [bàlstît C.], -u, -īju, tr., stützen: dzīvību balstīt uz tiklības pamatiem Pur.. Refl. -ties,

1) sich stützen, sich gründen;

2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;

3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


balsts

II balsts: auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69: kliedz balstiem Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89.

Avots: EH I, 201


balsts

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā 2 Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256


baltkrūtainis

bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202


baltpieris

baltpìeris, eine weisse Stirn habend, mit einer Blässe versehen: kumeliņi, baltpierīti BW. 29799.

Avots: ME I, 257


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


baltskaris

bàltskaris 2 Saikava, ein Pferd mit weisser Mähne und weissem Schwanz: b. baltām krēpēm un asti, bet pats iesarkans (bē̦rs, timss). Vgl. baltskarītis (unter baltskarains).

Avots: EH I, 202


bālums

bãlums, die Blässe, die blasse, bleiche Farbe: kā tumšā alā vājš svecītes bālums spīd zinātnes stars Vēr.II, 236. vaigs līķa bālumā, leichenblass. bāluma kaite od. bālumkaite die Bleichsucht (Chlorosis). bāluma pusē mesties (nuo bailēm), erbleichen (vor Furcht) Etn. III, 1, 129.

Avots: ME I, 272


bālvaidzis

bãlvaîdzis, -dze, bleiche, blasse Wangen habend, Bletchgesicht: mēnestiņš, bālvaidzītis MWM. X, 347.

Avots: ME I, 272


balziens

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl 2 ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis 2 ), (mit alˆ 2 ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis 2 ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ 2 ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis 2 ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ 2 ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203


bane

bane (s. auch unter banīte),

1): eine hohe, turmartige Kopfbedeckung aus dünnem, gestärktem Stoll, die früher von Frauen beim Kirchgang getragen wurde
Orellen;

2) eine turmartige, mit dem Sclrornstein verbundene Höhlung über der Ofenöffnung, wo die mit dem Rauch hinausgetragenen Funken zum Ersticken kommen
Orellen.

Avots: EH I, 204


bankste

bañkste Hasenp., sonst banksti, Kreuzbänder, die das Sparrwerk zusammenhalten Biel. H. 27; Sparrengebinde, Türbände L.

Avots: ME I, 263


bārenīgs

bārenîgs, verwaist: ve̦cu, bārenīgu grāmatu kaudze Austriņš Nopūtas vējā 77. prasti un bārenīgi augi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 209


bārenīte

bārenīte, auch atraitnīte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. III, 73; Erythraea pulchella Grünh. bārenītes, baltruozītes jaunu meitu Jāņu-zāles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 273


barība

barĩba: tu duodi. tiems... barribe Lat. kat. kāpuostiņi vis˙labā barībiņa BW. 29200; barība, Viehfutter Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 205


bārksts

bā`rksts,

1): bā`rksts 2 , -s Fest., Sonnaxt, Warkl., bârksts 2 , -s Ramkau, bârkste 2 Iw., Seyershof: kalnā kāpu puškuoties, lejā bārkšķu mazgāties BW. 25885, 12 var.; šķē̦ru atliekas, kas paliek pari aude̦klu nuobeidzuot aust, sauc par bārkstēm Seyershof. nuo audakla bārkstēm pin šuoteļu piniņas ebenda; ‡

7) atslē̦gas bârkste 2 Dunika, Kal., OB. "= a. austiņä.

Avots: EH I, 209


bārksts

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274


bars

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205


bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265



bārstes

bārstes,

1) ausgestreutes Getreide
Setzen n. A. X, 438 (zu bērt);

2) Hungerzitzen im Maule des Rindviehs
Hr. n. U., identisch mit bā`rkstes 5;

3) bārstītes BW. 33971, = bā`rkstis 1.

Avots: ME I, 274


basātnē

[basātnē (= basā kājā) zābaku uzaut Warkhof, den Stiefel auf den blossen (unbekletdeten) Fuss anziehen: damit indentisch ist baskâpeņu Ahs. und wahrscheinlich auch basikņi in] kurpes basikņi uzvilcis Duomas II, 505.

Avots: ME I, 265, 266


bāšļi

bāšļi, das Zaubermittel (zu bâzt): vis˙stiprākiem pūšļuošanas vārdiemun bāšļiem par spīti, izrādījās par vajadzīgu Blaum.; Lös. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 275



bāstīt

bāstīt "stippen, slipfen": b. zirņus Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter stippen. Wohl zu bâzt.

Avots: EH I, 210


baurot

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât 2 Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268


bauze

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268


bāvīties

bāvîtiês, ‡

3) sich belustigen
Lettg.;

4) "ärmlich leben"
Friedrichstadt n. A. X 2, 438.

Avots: EH I, 210


bāža

bâža, com., ein Lustigmacher, ein Frauenzimmer, das immer Zerstreung sucht und unverschweift Mag. III, 1, 106: bāža ir skraidule, kas allaž puišiem pie astes Hug. MAG. II, 3, 114. [Nach Leskien Nom. 313 zu bāzt].

Avots: ME I, 276


bāzt

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276


bazūne

bazũne, die Posaune: dzirdēju pakaļ man stipru balsi kā bazūni Joh. Off. I, 10. [Nebst estn. pazun] aus mnd. basune.

Avots: ME I, 269


bẽ̦, Interj., Nachahmung [des Blökkens der Schafe U. od.] der Ziegeestimme. bẽ̦ rufend necken unartige inder die Juden, in dem sie dieselben wegen ihrer langen Bärte mit Ziegen vergleichen. nepruot ne od. nezin ne bī (bū), ne bẽ̦, er versteht, weiss absolut gar nichts. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069. nu bē̦! da stehen die Ochsen vor dei Berge!

Avots: ME I, 287


bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288


bēdāt

bè̦dât, -ãju [li. bedati Lit. Mitt. V, 152, poln. biadač "jammern"], Sorge hegen, sich kümmern um etw., sich aus etwas machen, konstr.

a) mit dem Akk.,

b) mit par,

c) mit dem prädikativen pass. Part.:

a) lai bē̦dāja bē̦da bē̦das, es bēdiņas nebē̦dāju BW. 17490. es bij' liela nebēdniece, es tautiņas (Var.: tautiņu, par tautām) nebē̦dāju 489. es tuo daudz (Var.: par tuo) nebē̦dāju, ka man barga vīra māte 61. bē̦da saule rīta rasu RKr. XVI, 225;

b) lai bē̦dāja velns par bē̦du, es par bē̦du nebē̦dāju. ne+kuo par mani nebē̦dājiet;

c) nebē̦dāju es paļama BW. (8718. uzteicama negribēju, brāķējama nebē̦dāju 8994. Refl. -ties, sich grämen, sich Sorge machen:
kuo bē̦dājies, vai dzīvs bedrē līdīsi? labāk lusti lustējuos, nekā bē̦du bē̦dājuos BW. 9211 (gew. aktiv: bē̦das bē̦dāt). Mit pēc konstr.: ķēniņš gaužām bē̦dājies pēc meitām LP. VI, 470.

Avots: ME I, 288


bēdīgs

bèdîgs,

1) kummervoll, traurig, trübe Gemütsstimmung hegend:
bēdīgs cilvē̦ks. Sprw.: bēdīgam ir vārdiņš labs;

2) trübe Gemütsstimmung erweckend:
bēdīgas lietas, vēstis. par bēdīgu varam saukt tiklab tuo, kas pats sajūt bē̦das, kā arī tādas lietas, kuŗas uzskatuot mums uznāk bē̦das Etn. III, 178;

3) im Inflänt. hat dieses Wort, wohl durch das russ. бѣдный beeinflusst, die Bedeutung "arm"
Zb. XVIII,285, 454.

Avots: ME I, 288


beigas

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277


beilis

beĩlis,

1) ein abgestumpftes Messer
Plm.; ein kleines Messer Kandau;

2) ein geistig beschrankter
(neatjautīgs) Mensch Plm.; ein Schimpfname Sermus.

Avots: EH I, 211


beizelēt

beizelêt PV., schnell und beinahe unleserlich (mit einem Bleistift) schreiben; kritzeln; Striche ziehen.

Avots: EH I, 211


bekains

be̦kaîns âzis: der Mond (im Ratsel) nach BielU. Von M. Niedermann IMM. 1924 II, 207 in der im Wrtb. gegebenen Bed. ("meckernd') mit poln. bek "die Stimme eines Widders oder Bockes" zusammengestellt.

Avots: EH I, 212


bembere

bembere, ‡

2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55);

3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.;

4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.

Avots: EH I, 212


bemberis

bemberis,

1): ein krummer und ästiger Baum; auch - ein aus einem solchen Baum angefertigter Gegenstand
(mit em̃) Seyershof.

Avots: EH I, 212


beņķis

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219

Avots: ME I, 279


bērinieki

bērinieki (unter bērenieki): vai dzied skaisti b. BW. 27791, 1.

Avots: EH I, 216


bēris

bẽris (li. bė´ris), Demin. bẽrĩtis, auch bẽruks Mag. XIII, 3, 63, ein braunes Pferd: iekrustim bēŗi tē̦k. vakar bēri peldināju. augsti bēris kājas cēla BW. 26781.

Avots: ME I, 290


bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292


bērza

bẽ̦rza: auch Pernigel, Pas. III, 191 (aus Pustiņa), BW. 12343, 3, Demin. dat. s. bērziņai 9289, 1 var.

Avots: EH I, 217


bērzaine

bẽ̦rzaine, bẽ̦rzaite, bẽ̦rzaita, bẽ̦rzājs, bẽrziens, auch bẽrzane [wohl ein Druck- oder Schreibfehler für be̦rzaine] BW. 9588, 5), das Birkengehege: me̦lna elkšņa rīksti griezu, bē̦rzaitē stāvē̦dama BW. 15449, 5; 11667. mans arājs tautiņās, lemesnīca bērzienā 28171.

Kļūdu labojums:
15449, 5 = 15449, 3 var.

Avots: ME I, 292


bērzgaliņš

bē̦rzgaliņš, der Wipfel einer Birke: labāk laužu alkšņa rīksti, nekā bē̦rza galuoksniņu: alkšņa rīkste man nekait, b. māmiņai BW. 34129.

Avots: EH I, 217


bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292


bēržums

bēržums Aahof, BW. 27992, 5 var. [aus Lettin], für sonstiges birzums od. bìrze "Saatfurche".

Avots: ME I, 292


bešķis

bešķis, ein Pferd Etn. III, 31. [Hier findet sich nur der gen. s. bešķa, der zum nom. s. bestis (s. dies) gehören kann.]

Avots: ME I, 281


best

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. sti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281


bez

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282


bezbalsīgs

bezbàlsîgs, stimmlos, sprachlos, stumm: kā jē̦rs bezbalsīgs ir pret savu cirpēju Ap. 8, 32.

Avots: ME I, 282


bezbēdīgs

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282


bezdals

be̦zdals (li. bẽzdalas), eine still abgehende od. abgegangene Blähung; ein stinkender Schleicher; be̦zdalu maiss, Stänkerer, ein Schimpfwort; sf. be̦zde̦ls.

Avots: ME I, 282


bezdeklis

bezdeklis, ein Stinkender Schleicher, der Fist. bezdekļi, die Ackerwinde U.

Avots: ME I, 282


bezdelīga

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. mājas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282


bezdvēsele

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283


bezgala

bezgala,- unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.

Avots: ME I, 283


bezpelnis

bezpelnis, wer keinen Verdienst hat (nichts verdient) Pumpurs Raksti II, 338.

Avots: EH I, 215


bezprātis

bezpràtis, fem. -te, (li. beprõtis, f. -tė), der, die Unvernünftige, Sinnlose: sties dieva, bezprāte A. XVI, 362.

Avots: ME I, 285


bezpupe

bezpupe od. bezpupu meita, keine (volle) Brust habend, ein flachbrüstiges Mädchen: kuo nāci kāzās, bezpupu meita (Var.: bezpupe) BW. 20191. kā jau bezpupa bē̦rns, wie schon ein Kind sein kann ohne Mutterbrust Mag. XIII, 1, 5.

Avots: ME I, 285


beztrokšņains

beztruokšņains, lärmlos still: jūrmala bij brīnišķi beztruokšņaina A. Brigadere Daugava 1928, S. 823.

Avots: EH I, 215


bezvēja

bezvẽja laiks, windstilles, windloses Wetter. bezvēja saulainas dienas Stari I, 325.

Avots: ME I, 287


bezzobis

bezzùobis, fem. -be, der (die) Zahnlose: sieviņu bezzuobes RKr. XVI, 244; in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Windes RKr. VII, 1308; euphemistisch auch zur Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 414.

Avots: ME I, 287


bezzoles

bezzuõles zābaki, Stiefel ohne Sohlen.

Avots: ME I, 287


bibis

I bibis, eine leichte Wunde (in der Kinderspr.): sapūš bibīti pirkstiņiem Niedra, Schwaneb., Konv. 1 211 (vgl. biba).

Avots: ME I, 293


bieberis

[* bieberis, zu erschliessen aus ostle. bìbers 2 , ein stiller, wenig sprechender Mensch: (ostle.) sit kot nûst! bìbers narunaj Mar. Rkr. XV, 107.]

Avots: ME I, 305


biedēt

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305


biedrot

bìedruôt, vereinen, paaren: laipnība biedruota ar stingrību. Refl. -tiês [li. bendrúotis]: sich verbinden, vereinigen, assoziieren: ne tu ar kādu runā, ne biedruojies Kaudz. M. 53. kruodzinieks ar pašu ve̦lnu biedruojies JK. III, 4. nuojē̦gumi biedruojas mūsu apziņā.

Avots: ME I, 306


biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306


bieze

bieze, = biezājs: stiebru b., dichtes Röhricht Brasche.

Avots: EH I, 224


bīgs

bīgs: anscheinend anch in der Bed. identisch mit bīks (unter diesem Stichwort ist das Fragezeichen hinter "Gerausches" zu tilgen), s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 229.

Avots: EH I, 223


biguze

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294


biķeraiņi

biķeraiņi Ramkau, Handschuhe mit einem gewissen Stickmuster.

Avots: EH I, 219


biķis

biķis,

1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;

2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.

Avots: EH I, 219


biksas

biksas: baltas b. BW. 28619, 1. uz biksām iet Dond., ringen, kämpfen: lai viņi iet uz biksām un parāda, kuŗš stiprāks.

Avots: EH I, 218


biksteklis

biksteklis [PS.], [bikstiklis Mar., Salisb. u. a.], auch bĩkstaklis,

1) eine Stange zum Schüren des Feuers, die Ofenkrücke
(vgl. bĩstaklis);

2) einer, der die Gewohnheit hat wärend desSprechens dem Nachbar Seitenstösse zu geben
Burtn.; vgl. bikstis.

Avots: ME I, 295


bikstīt

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. 2 489 f.]

Avots: ME I, 295


bimbāt

[II bim̃bât,

1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;

2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]

Avots: ME I, 296


birāties

birâties, [sich aufmachen], stieben: tūlīt sāka birāties nuo visiem stūŗiem dēliešu stāvi uz pirti MWM. VIII, 595; [ sich anschicken PS. - Wohl identisch mit dem vorhergehenden birāties; vgl. r. собираться sich anschicken].

Avots: ME I, 297


birdeklis

bìrdeklis 2 ,

1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;

2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:

3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.

Avots: EH I, 220


birdināt

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât 2 Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297


birga

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. 2 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298


birgains

bir̂gains, qualmig, dustig: istaba.

Avots: ME I, 298




birkstele

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298


birkstīt

[bìrkstît C., PS.], bir̂kstît 2 [Nigr.], -u, -īju u. birkšķināt, die Kohlen von dem brennenden Pregel, die Asche von der Zigarre abstossen, entkohlen: birkstīt skalu od. uogli nuo skala, pe̦lnus nuo cigāra; gew. nuobirkstīt [Ableitung von bir̂kstis.]

Avots: ME I, 298


birzs

I bir̃zs, -s: ābeļu birzi BW. 6220. uošu birzi 9666. uozuoliņu birzi 12942. lagzdu birzi BW. piel. 2 5037, 1. In Salis sei bir̃zs (Stammform nicht sicher bestimmbar; Demin. bir̃zītis) eine Waldecke, die irgendwie vom übrigen Walde gleichsam abgeteilt zu sein scheine.

Avots: EH I, 221


bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305


biuāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


biuvāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


bizenes

bizenes laiks: auch Frauenb.; (fig.) sākās . . . kalpuonēm īstais bizenes laiks . . . vajadzēja vārīt un cept, mazgāt un gludināt Austriņš Daugava 1928, S. 977. Das Stichwort bizenes I, 302 ist als gen. s. (abhängig von laiks) aufzufassen.

Avots: EH I, 222


bizenīgs

bizenîgs, eilig, hastig, oberflächlich AP.: nevajaga tâ bizenīgi bizeņuoties.

Avots: EH I, 222



bizināt

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302


bizuls

bizuls, bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303


blāgs

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs 2 Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs 2 (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311


blāķis

blãķis,

1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;

2): auch Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 227


blaknums

blāknums, blāksna, blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433. [blākstiņa, die Schote Gr. - Buschhof. Zu blāk(n)s, mit dem Suffix von pâksts?]

Avots: ME I, 311


blaks

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308


blākšēt

blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227


blankstīt

II blan̂kstît 2 [Nigr.], -u, -īju, abschreiten, auf die Seite gehen Elv. Refl. -tiês, sich herumtreiben [Amboten], trödeln, faulenzen: tu ar šaudīklu blanksties pa mežu Janš. klētei vien blankstījās BW. 21205. [blañkstīties Edw., sich verbergen. [Zu poln. bła,kać, klr. блукáти, čech. dial. bloukati "umherschweifen" Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 309


blanstīties

blanstîtiês: auch (mit an̂ 2 ) Frauenb.: kur tu blansties, ka nenāc pie darba?

Avots: EH I, 226


bļausts

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320


blāvēt

I blāvēt, blāvināt, poltern, Lärm machen (stipri blīkšķināt) Selb., Spr.

Avots: ME I, 312



blāzmains

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313


blāznums

blāznums, der Schimmer, Wiederschein Lös., Bers., Etn. III, 161: acis piegrieztas sarkanajam blāznumam A. XVIII, 397. uogļu sarkanis blāznums Stari II, 333. kâ fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurde̦najiem plakstiņiem Upītis, Sieviete 36.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 313


blēgs

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas 2 Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga 2 Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314


blēņas

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, 2 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314


blenst

I blènst 2 -šu, -su, [blenzt Karls., blen̂zt 2 , -žu, -zu Appricken], Unsinn reden Mar. Rkr. XV, 108. [blens- vielleicht für älteres blend-: vgl. aksl. ble̦dŲ -žu, -zu "Geschwätz", sloven. blésti (prs. blédem) "faseln".]

Avots: ME I, 313


blenst

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314


blesis

blesis, ein Pferd, das eine Blässe hat Lutringen, [Nigr., Ronneb.]: blesi, manu kumeliņu BW. 20017, 1. Beruht auf blese LP. VI, 327 (kumeļam blese pierē) aus mnd. blesse "der weisse Nasen- od. Stirnfleck, namentlich an Pferden und Rinden" ]. Anderswo sei blesis [für blezis?] ein fauler Schlingel [?].

Avots: ME I, 314


blieķis

I bliẽķis [nebst li. bliekis aus mnd. blēk(e)],

1) die Bleiche, der Ort, wo die Leinwandbleiche stattfindet:
es blieķu dārzā biju St. blieķa meitas velējas aiz upes Lautb. L. 33. aude̦kli tagad blieķī; stip liec aude̦klus uz blieķi, blieķī (= uz bala) Serb., AP., Sessw. A. XI, 81.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):1)

Avots: ME I, 317


bliest

bliêst, -žu, -du od. -zu und bliêstiês, dick werden, schwellen, aufdunsen; dick tun, sich brüsten, sich aufblähen, um sich desto mehr anstrengen zu können L., St., U.: varde sāk bliest un kurkt J. Allunan. Auch transitiv: bagātība,kas krājas spīķeŗuos un magaziņas bliež (lässt anschwellen) Duomas III, 942. [Vgl. blīst.]

Avots: ME I, 317


blieziens

blieziens, der Schlag Naud.;

2) schleppen:
padusēm vien šņabi mājās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;

3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;

4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz mācītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;

5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.

Avots: ME I, 317


blīgzna

[blîgzna "gestielte Rüster" Wid., Selb., Serb., N. - Peb., auch blīzna Bolwen, blīgzne Bers.]

Avots: ME I, 315


blikstene

blikstene Kand. blikste̦ns Dond., = blakstiņš, Augenlid.

Avots: ME I, 315


blinda

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315


blinst

III blinst (li. blį́sti "dunkel werden"), -stu, -du, schimmern, dämmern: viņas acīs saltais mirdzums blinda MWM. XI, 37. blinstuoša svītra IX, 511. Vgl. blinda, blenst 2.

Avots: ME I, 315


blitne

blitne, eine Art Angel mit einem daran befestigten metallenen Fischchen, mit der man im Winter Barsche fischt Lubn. Vgl. blitka.

Avots: EH I, 230


bļorca

bļorca,

1) schlechter Branntwein
Salis n. U.;

2) wasserdurchweichter Stiefel:
zābaki palikuši tīras bļorcas Krem. n. A. XI, 82;

3) ein Schwäther, der Dummheiten zu erzählen liebt
Etn. III, 130.

Avots: ME I, 321


blunkšķēt

blun̂kšķêt Saikava, -u, -ẽju, = blunkšêt: muca blunkšķ vēl ar tuo pat iestiepienu.

Avots: EH I, 231


bļurbēt

bļurbêt (li. bliurbėti "burbulēt"), -u, -ẽju,

1) (ein entsprechendes Geräusch hervorbringend) Blasen werfen
Dunika (mit ur̂ 2 ), OB., Rutzau: dīķī bļurbēja vien, kad iemeta akmeni Dunika. ūdens grapī jau bļurb ebenda, Rutzau. alus rūgstuot, kāpuosti skābstuot bļurb OB.;

2) schwatzen, faseln
Rutzau: kuo tu bļurbi! - Zur Bed. vgl. auchatbļur̂bêt 2 .

Avots: EH I, 234


bļurga

I bļurga, das Scheusal: tuo bļurgu tik augsti guodāju Dünsb. daba tur ačgārniski izperē nejaukas bļurgas Dünsb.

Avots: ME I, 321


bļuršķis

bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.

Avots: EH I, 234


blusa

blusa (li. blusà, aksl. блъха), der Floh. blusu kule, der Flohsack, jem., der voller Flöhe ist; n. St. u. U. auch blusu kuņģis; blusu kāvējs, der Daumen (scherzweise); blusa iekuodusi, scherzweise von einer Frau, die in die Wochen kommt St., U. blusu dancis, ein Tanz Upīte, Medn. laiki. Sprw.: tam vairāk stiķu un niķu nekā sunim blusu. tukša blusa augsti le̦c. pie ēdiena kâ blusa, pie darba kâ uts. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 62, Trautmann Wrtb. 35 und Meillet MSL. XXII, 142 f.]

Avots: ME I, 318


bokstīt

[III buokstît,

1) irren
Manz.;

2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,

1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;

2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;

[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].

Avots: ME I, 361


boksts

II buõksts [Salis], buoksts, - s Spr., der Buchstabe, [das Buchstabieren]: bē̦rns jau iet pa buokstu od. ar buoksti Spr., das Kind buchstabiert schon. es māku buokstu, auch buoksteri Kok., Sessw. n. A. XI, 82.

Avots: ME I, 361


boliski

buoliski (auch puoliski) PK. n. U., glatt vor der Stirn: lakatu buoliski apsiet, glatt über die Stirn binden L., U. [Wohl zu buole(ne).]

Avots: ME I, 362


bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362


boslis

buoslis U. (unter bauze), mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen; vgl. buosti.

Avots: ME I, 362


bosts

bùosts 2 [Kokn.],

1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];

2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.

Avots: ME I, 362


bozties

buôztiês, - žuôs, - zuôs,

1) sich borsten, sich sträubig machen:
cūkas, suņi, kaķi buožas, t. i. saceļ muguras vilnu uz augšu, kad saskaistas PS.;

2) sich dick vermummen
(= stipri apģērbties);

3) fig. borstig, verdriesslich werden, sich ārgern:
bet kuo nu mēs, draugi, buozīsimies MWM. VII, 141. viņš buozās un kuodīja lūpas. [In der Bed. 1 u. 3 wohl zu an. bágr "verdriesslich", norw. baag "mürrisch", ahd. bāgan "sich zanken, streiten", ir. bág "Kampf" u. a.; s. KZ. LII, 118 f.]

Avots: ME I, 363


braks

V braks "das Eisenstück, das die Femerstange mit den Radern verbindet" Alschw., Behnen, Kurs, u. a., "woran man die Schwengel anhängt" Grobin, Rutzau, "Verbindung der Schwengel" Schrunden, (plur. braki) Stom., "der grössere Schwengel, woran zwei kleinere befestigt werden" Saikava (: pie braka piekabina mazuos zveņģeļus): ratiem ir pieskrūvē̦ts b., arklam - uzkabinārns b. Grobin. Nebst oder durch li. brãkas aus d. Bracke.

Avots: EH I, 236


brakstēt

bŗakstêt, -u, -ẽju, = brakstêt: masti bŗikst un bŗakst Janš. Tie, kas uz ūdens 34. dzird kaut kuo dikti . . . bŗakstam, lūstam Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 248


brakstēt

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323


brālēns

brãlē̦ns (brolėnas "Neffe"),

1) Brudersohn
[Kreuzb.], der Neffe;

2) der Vetter:
brãlēniņi = brāļu bē̦rni BW. 3850, dann aber Vettern überhaupt; cf. māsē̦ns;

3) der Stiefbruder, der von demselben Vater, aber von einer anderen Mutter stammt:
brālē̦ni ir viena tē̦va un savas mātes be̦rni Buschh.

Avots: ME I, 328


brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328


brammēt

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323


brangs

brañgs,

1): auch Salis, Siuxt (in der Bed. "fett, korpulent"),
(mit an̂ 2 ) Dunika, OB., Rutzau: guovis brangas atēdas līdz Jurģiem Siuxt. b. atāliņš ebenda. tu man esi b. krustadē̦ls ebenda. brangum b., sehr vortrefflich, tüchtig Ar. nuo pļavas tika brangi (reichlich) divdesmit ve̦zumi sìena Sessw. guovs bràngi 2 (reichlich, viel) deve piena Erlaa. bràngi 2 uzšāve (es gab einen starken Regenguss) ebenda. brangi (=stipri) līst Frauenb. bràngi 2 (sehr) liels akmeņs Linden. mieži aug bran̂gi 2 (ziemlich gut) Pussen. mazais jau bran̂gi 2 (ziemlich gut) lasīja grāmatu Strasden. mūsijie panijas brañgi strebj Ramkau; ‡

2) teuer
(mit añ) Nidden: brangu naudu Preiļi (Kur. Nehrung). Zur Etymologie s. auch FBR. XII, 171 f.

Avots: EH I, 237


brasla

I brasla (unter brasls I),

4) ein mit Gesträuch bestandenes, morastiges Gelände
Sonnaxt.

Avots: EH I, 238


brasls

I brasls [C., PS., Ruj., braslis Iwanden.], braslājs, auch brasla [Ronneb.],

1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;

2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;

3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.

Avots: ME I, 324


brašoties

brašuoties, intr., sich aufblähen, protzen, lustig, protzig aufleben; zürnen: vienād vien jāgre̦znuojas un jābrašuojas Janš.

Avots: ME I, 325


brastīgs

brastīgs, flott, mit Bravour, keck (?): brastīgi uzprasīja E. Dünsbergs Joc. pasaciņas un stāstiņi S. 18.

Avots: EH I, 238


braucāt

braucât,

1) lustig fahren
Döbner Mag. XX, 3,206;

[2) (eine kranke Stelle) heilend (be)streichen Sehren
(mit àu 2)].

Avots: ME I, 325


braucikls

braũcikls Salis, eine Vorrichtung zum Reinigen des Flachses: b. ir tāds pats kâ brauktavs, tik ar tievāku galu, lai dabū mīstiklās iekšā.

Avots: EH I, 238


braucīt

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I 2 , 333. Refl. -tiês,

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238


braukšķēt

braũkšķêt, -šķu, -ēju, braũkšêt, -šu, -ēju, intr. knattern, knacken: kuoks krīt braukšē̦dams. viņš ē̦d ābuolus, zirgs ē̦d ābuoliņu, ka braukš vien. plīst akmens braukšē̦dams BW. 31995,1. un drīz vien visās malās skriukšķēja un braukšķēja: simtiem zobu tika laisti darbā Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 326


braukt

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326


braulums

braulums, die Geilheit, Brust: ēzeļu braulums Ezechiel 23, 20 savā brauluma sajūtā viņš meiteni rāva sev līdz Lejas - Krūmiņš [Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", r. бруя "Strömung" gr. φρυάσσομαι "bin übermütig" air. bruth "Glut, Wut", isl. breyma "brünstig" u. a.; s. Lesken Abl. 293, v. d. Osten -Sachen IF. XXIII, 379, Persson Beitr. 179 und 785 und Walde Wrtb. 2 225.]

Avots: ME I, 326


breģēt

breģêt, - ēju, refl. - tiês, in einer Flüssigkeit mit Händen herumrühren: bē̦rns breģē ar pirkstiem pa muti. nebreģējaties pa bļuodu ar nagiem Druw.

Avots: ME I, 329


brēķis

brēķis,

1) der Schreihals, weinendes Kind:
pakustini šūpuoli, ja brēķis iebrē̦cas Dond;

2) der Marquard
Konv. 2 2319.

Avots: ME I, 331


brēkša

brēkša, comm., der Schreihals J. Zvaigznīte Kopoti raksti 86, PV., (mit ẽ) Alschw., Laidsen, Usmaiten, (mit è 2 ) Selsau.

Avots: EH I, 241


brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331


bremžuks

bre̦m̃žuks (?) Frauenb.,

1) der Boll, Stier;

2) Schimpfname für einen dicken, ungeschickten Menschen.

Avots: EH I, 240


Brencis

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330



brīdis

brìdis, Demin. brīdiņš, brīsniņš, brìtiņš, die Weile, kurze Zeit: pēc brīža od. pa brīdiņu, pa brītiņam, nach kurzer Zeit; kādu mazu brīdi, eine kurze Zeit; pašu brīdi, eben jetzt; šuobrīd(i), jetzt, tuobrīd(i), damals, katru brīdi od. ik˙brīdi, ik˙brīžam, jederzeit, šimbrīžam, für den Augenblick, jetzt; grūts, labs, ļauns, pēdējs, pavaļas od. vaļas brīdis, die sczwere, gute, unglückliche, letzte Stunde, die Mussezeit; mirstamā brīdī, in der Sterbstunde. Identisch mit li. brỹdis (zur Wurzelform brid - in li. brìsti, le. brist) "das Waten; [Mal, Weile" Lit. Mitt. I, 16 u. 132; vgl. hinsichtlich der Bed. schwed. gång "Gang, Mal" u. a.]

Avots: ME I, 333, 334


briedulēns

briêdulē̦ns, =briêde̦lē̦ns: pie stirnām un briedulē̦niem Janš. Dzimtene II 2 , 46 (ähnlich Mežv. ļ. II, 408).

Avots: EH I, 244


briedums

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337


briest

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338


briežārs

briežārs "?": es apstiepu zīda diegu ap briežāra [?] tīrumiņu BW. 13389,5 (aus Setzen).

Avots: EH I, 244


briežāt

briežât, mit einem eisernen Stift od. Nagel schrapen Bartau.

Avots: EH I, 244


brikšķināt

brikšķinât, brĩkšķinât, - šinât, - stinât,

1) intr., knistern, knattern, krachen:
kas pa mežu od. krūmos brikšķināja (Var.: brikšķināja)? BW. 2282, 13549; auch refl. brikšķinājās;

2) fact., machend knistern, knachen, krachen machen:
kas žagarus brikšķināja? BW. 12618. viņš drebēja un brikstināja pirkstus. tiks kažuoks brīkšķināts BW. 26072.

Kļūdu labojums:
žagarus brikstināja = žagarus brikšķināja
12618 = 1268

Avots: ME I, 332


brist

brist,

1): zivis b., mit dem Watnetz fischen
Zvirgzdine; ‡

2) b. virsū "sich aufdrängen"
(?): nebrien virsū! negrūsties! Janš. Dzimtene III 2 , 195. ‡ Refl. -tiês, um die Wette waten: ejam nu b˙! redzēs, kuŗš mēs dziļāk iebrissam Saikava.

Avots: EH I, 241


brist

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333


brīst

[brîst (li. (brį́sti "quellen durch Nässe") Nerft, = briêst.]

Avots: ME I, 335


brīvība

brīvība,

1) die persönliche, bürgerliche, staatliche Freiheit:
kar̀uot, mirt par brīvību; gara brīvība, die geistige Freiheit;

2) das Privilegium:

3) die Erlaubnis:
man tāda brīvība duota, ka es varu ārstēt U;

4) par brīvību nākt, zum ausserordentlichen Gehorch kommen
St.

Avots: ME I, 335





brūcēt

brûcêt 2, - ēju, Steppstiche machen, brodieren: šuvēja brūcē kre̦kla krūtis Ahs.

Avots: ME I, 341


bruģis

I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",

1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;

2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;

3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;

4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;

5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.

Avots: ME I, 338, 339


brukslājs

brukslājs, brukslis, eine morastige Stelle, wo man Gehend einsinkt Lesten. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 339


brunči

II bruñči: auch Lennew. n. BielU., Fockenhof, Salis, Talsen u. a.; auch der Sing. bruncis Saikava u. a., Demin. verächtl. bruncelis: brunci Emma nuoģērba Janš. Dzimtene IV, 20. īss, ve̦cs bruncelis mugurā Mežv. ļ. I, 18; brunči "ein Rock mit kurzen Schössen" Bartau; bruncis Kal., brunči Dunika, ein rockartiges, gesticktes Kleidungsstück der Männer.

Avots: EH I, 245



bubaļi

bubaļi Dond., das Spinngewebe: istabas griesti nuokārušies ar bubaļiem.

Avots: EH I, 248


buc

buc! Interj., butz, zur Bezeichnung des Tones, der beim Stossen mit den Hörner der Ziegenböcke und Widder entstenht. Auch Kinder werden mit buc aufgefordert, mit ihrer Stirn gegen die Stirn eines Erwachsenen zu stossen.

Avots: ME I, 344


bučīgs

bučîgs, kusslustig: viņš nuogrūda bučīguo Annu nuost Purap.

Avots: ME I, 344


buciņš

buciņš, Bemin. von buks,

1) das Böcklein;

2) der schwedische Pflug
(vienjūga arkls); s. Rkr. XVII, 38, [nach Wid. auch bucis, in Jakobshof bucītis];

3) der Schemel
Etn. IV, 33;

4) eine Vorrichtung, an der die Weberhefteln befestigt sind:
aukliņas katrā galā piestiprināti buciņi, pie buciņiem nītis A. X, 2, 440;

5) buciņuos iet, ein Spielchen
Etn. III, 185.

Avots: ME I, 344


bucīt

bucît, mit der Stirn stossen C., Jürg., Lemburg, Wolmarshof: uotru b. Refl. -tiês, die Köpfe aneinander stossen: viņi sāk b. ebenda.

Avots: EH I, 248


bučot

II bučuot L., mit der Stirn auf die Erde fallen (zu buč 2). Refl. - tiês, sich bücken, neigen: zirgs bučuojas, das Pferd wirft den Kopf auf und nieder Mag. III, 1, 123, U. [Die Reflexivform stammt vielleicht aus d. buischen "mit dem Kopf od. mit den Hörner stossen".]

Avots: ME I, 345


bugoties

buguôtiês: kad piedzêris braucuot nevar stingri nuosēdēt, bet klanās, tad saka: "viņš buguojas" "Valgale".

Avots: EH I, 249



būkāt

bùkât 2 [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358


buks

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. 2 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347


buksnis

buksnis, buksts L., bukstiņš St., U., ein Fauststos, Rippenstoss, Puff: stiprs buksnis sānuos Aps. [Vgl. buka 1.]

Avots: ME I, 347


bukumbārda

bukumbârda 2 Iw., ein aus Binsen geflochtenes, bartähnliches Kinderspielzeug, das sich Kinder am Kinn befestigen, um andere zu schrecken.

Avots: EH I, 250


bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347


buldurīgs

bul˜durīgs,

1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;

2) "geschwätzig"
Trik.;

3) "unwahrhaftig"
Jürg.;

4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.

Avots: EH I, 250, 251


bulītis

bulītis (aus dem Hochle.), ein Gegenstand (ein Brettchen, in dessen Mitte ein vertikal abstehender Stiel befestigt ist) zum Zusammenschieben eines vàsms 2 .

Avots: EH I, 251


bullis

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. 2 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348


bulte

bul˜te (unter bul˜ta),

1): vara b. BW. 35477, 1;

2): auch Salisb.; ‡

7) (vēja) bùlte 2 Saikava, eine heftige Windsbraut;


8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm 2 ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡

9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.

Avots: EH I, 251


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bundzis

II bundzis, ‡

3) ein Kosename für Stiere
(mit ) Frauenb. Zur Bed. 1 vgl. Būga Tiž. II, 462 f.

Avots: EH I, 253


bungāt

I buñgât, - āju,

1) trommeln, pauken:
bungas bungāt; b. pie luoga, uz galda;

2) kollern:
bē̦rnam vēders stipri bungā Sassm.

Avots: ME I, 351


bunkulis

bunkulis "?": darbnīcas ar ratiem, stikla un metalla bunkuļiem J. Veselis Daugava 1934, S. 419.

Avots: EH I, 253


bunte

bunte die Scheide (makstis) Mag.IV,2,112; mieži palika buntēs (= neizplauka).

Avots: ME I, 352


bunts

bunts,

1): das Bund, Bündel:
sien mazuos buntiņuos BW. 13011, 3. (act. s.) atslē̦gu buntu 24198;

2) = bars, die Schar (Menge) Dunika: katrā ļaužu buntā viens cilvē̦ks par uotru sāka juo stiprs un gudrs būt Brasche Latv. Av. 1861, 28. Aus d. Bund.

Avots: EH I, 253


bura

buŗa, gew. Pl. buŗas, buras, burves (li. (bùrė), Segel: buŗas uzvilkt, nuolaist. buŗu kuģis, das Segelschiff. buŗas suols, ein Bänkchen in der Mitte des Bootes zur Befestigung des Segels Etn. II, 107. [Vielleicht zu gr. φᾶρος (att. φάρος) "Stück Zeug. Leinwand"; vgl. Bezzenberger BB. I, 244, Preilwitz Wrtb. 2 482 f., Boisacq Dict. 1016, Lidén Stud. 10 3 u. 24 und Thomsen Beröringer 163 f.]

Avots: ME I, 356


burbis

burbis, wer hastig redet Für. I. Zur Wurzel von burbinât.

Avots: EH I, 254


burēt

I burêt Bērzgale, (mit Stützen) befestigen, nuostiprinât.

Avots: EH I, 254


būris

III bũris AP., ein Gestell aus 3-4 ästigen Pfählen (žepeŗi), worauf Getreide, Klee, Erbsen getrocknet werden: duošu ... rudenī būrī graudus palasīt BW. 15614, 2 var. Identisch mit būris I?

Avots: EH I, 257


burkšķi

bur̃kšķi, bur̃kši [PS.], bur̂kšņi [C., Bers., Salisb.], burksti, bùršķi 2 [Kreuzb.], burši BW. 32367, 1 var., gew. mit vorausgehendem suņa od. suņu, der Schierling (conium maculatum) RKr. VII, 34, A. XI, 13, Konv. 2 1897; suņu burkšķi Drosth., Hundspetersilie. [Von einer Wurzelform bursk -: burst -: zu борщ "Bärenklau" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 109.]

Avots: ME I, 353, 354


burluči

burluči "warme Stiefel" Pilskalne.

Avots: EH I, 255


burots

buŗuots, mit Segeln versehen: Dņepra... čumēja vien nuo liellaivu buŗuotiem mastiem A. XII, 375.

Avots: ME I, 356


burste

burste "eine kleine Weste für Frauenzimmer" Assiten, "ein Kleidungsstück für weibliche Personen" NB. n. RKr. XIX, 141, Demin. burstiņš. eine Untertallle für weibüche Personen" Talsen. Vgl. auch BW. 7411, 4 und 21563. Aus mnd. borst "Brust(harnisch)".

Avots: EH I, 255


bust

bust, - ùdu [Nigr.] od. [?] - ūstu, - udu (LI. (bùsti), intr., wach werden Vgl. budinât.

Avots: ME I, 356


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


būzis

bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,

1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;

2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;

3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]

Avots: ME I, 360


čaba

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281


čaba

I čaba,

1) etwas, was raschelt
(čab), so

a) Pl., schlechtes Kleinkorn
Dond., Ahs.: es izsijāju labi daudz čabu uoderēm Apsk. I, 531;

b) grosse, roh nearbeitete Stiefel,
volksetymologisch aus čabata verkürzt;

c) das Demin. čabiņa, auch čabiņš [vgl. cabītis], als Liebkosungswort, Schwätzerin, Närrchen:
kuo tu, čabiņa, čabini? [ohne Zärtlichkeit: čaba um Talsen];

2) das Rascheln, =
čabēšana: ne˙kur ne lapu čabas MWM. XI, 261.

Avots: ME I, 399


čabāns

čabāns,

1) "wer zu grosse Stiefel anhat"
PV.: kur tu, čabān, iesi ar tik lieliem zābakiem!

2) "ein langsamer, täppischer, dick angekleideter Mensch"
Fest.

Avots: EH I, 281



čabata

I čabata, gew. Plur., auch čabati Mar.,

1) roh gearbeiteter Stiefel
(nebst li. čebãtas aus чёбот): cik ļaudīm brangi čabati Doku A.;

2) runde Schneeschuhe
St., [Bielenstein Holzb. 602].

Avots: ME I, 399


čabs

čabs! čabu! čabum! Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Geräusches: te uz reizi lien pa kūts augšieni čabs! čabs! LP. I, 186. čabu, čabu pa istabu dze̦ltenām kurpītēm BW. 16958, 4 ne čabu (gew. čibu), ne grabu, mäuschenstill U. [čabu iet U., mit Rascheln gehn.] smilgas gāja čabum, čabum BW. 25143.

Avots: ME I, 400


čabulis

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400


čāburis

čãburis Seyershof, ein kleiner, weicher Kohlkopf: kāpuosti tādi čāburīši ir. - nav ne˙kādas galviņas.

Avots: EH I, 287


čāčeris

čāčeris, ein ästiges Hölzchen, als Quirl dienend, der Quirl: ar čāčeri iejauc miltus ūdenī Dobl. Vgl. čačis 1.

Avots: ME I, 407


čačis

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400


čagums

I čagums, etwas Anschwellendes, Wulstiges, der Wulst, der Bausch, wodurch die Kleider abstehen: kas tai par lielu čagumu! Etn.; [vgl. čagans 1].

Avots: ME I, 401



čaka

I čaka! Interj. (mit ne) zur Bezeichnung der Stille: bija klusu un mierīgi, ne čaka, ne graba A. XVIII, 239; vgl. čaku.

Avots: ME I, 401


čakārns

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401


čākars

čãkars, ‡

2) ein ästiger Pfahl (ein abgehauenes Bäumchen), worauf Klee od. Getreide zum Trocknen aufgerichtet wird
Iw.; "uz kuokiem sakrauti zirņi" Valgale;

3) ein Schimpfname
Frauenb.

Avots: EH I, 287


čākste

čãkste, etwas Loses, Rauschendes:

a) ein loses, weiches Kohlköpfchen:
šuogad kāpuostiem ne˙maz nav galviņu, - čākstes vien AP.;

b) ein faules, im Staat umhergehendes Mädchen:
bet kur te pilsē̦tā dabūs labu meitu, - čākstes vien ir Purap.

Avots: ME I, 408


čakstēt

čakstêt [cakstēt Für.], intr.,

1) rascheln, knistern:
krīt lapiņa čakstē̦dama BW. 18771. lai salmiņi nečakstēja 12557, 1 (Var.: nečabēja). ābuoli krita čakstē̦dami maurā A. XX, 652. kas salmuos nečakst? (Rätsel);

2) ticken:
pulkstenis čakst A. XXI, 479;

3) von der Stimme mancher Tiere und Menschen [viel und schön reden
Oppek. n. U.]: žagata čakst, die Elster schmatzt, schnattert; bē̦rni čakst, die Kinder plaudern;

[4) sich regen U.].
Vgl. etwa li. čiakšnóti "schmatzen" [und čekščióti "кричать (о птицах)"].

Kļūdu labojums:
18771 = 13771

Avots: ME I, 401, 402



čalmene

čalmene, eine Stange zur Befestigung des Strohs auf dem Dache N. - Bartau n. Etn. II, 1.

Avots: ME I, 402


čangāt

čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285


čapāns

čapāns, čāpāns Lubn., ein schwerfälliger Mensch Smilt., Bers., Laud.; [čapāni Serbigal, russische Stiefel].

Avots: ME I, 404


čapi

čapi Grob., = šapi: sē̦tā nuobiruši tādi č., - ej, sagrābsti! ieliec kulbā čapus un tad ieber pampāļus! ebenda.

Avots: EH I, 285


čāpstans

čâpstans Golg., einer, der čâpstina.

Avots: EH I, 287


čapste

čapste Warkl., = piga: parādīja čapsti un aizgāja.

Avots: EH I, 285




čāpt

[II čàpt C., stibitzen.]

Avots: ME I, 408


čārbalains

čârbalaîns 2 Frauenb., ästig: čarbalaina vica.

Avots: EH I, 287


časkas

časkas Lasd., Fest., Stockm. Etn. II, 113, čaškas Druw., Bers., BW. 28062, 1, časnāki Naud., auch časnakas, schlechtes Korn, Hinterkorn, Nachbleibsel von gereinigtem Korn: paber cūkām časkas Etn. II, 113. kas tā par labību, tīrie časnāki Naud. salūgt šādas tādas časnakas, Krethi Plethi einladen Degl. [časnāki aus časkāni? zu r. чеснóк "Knoblauch" stimmt die Bed. nicht.]

Avots: ME I, 405


čau

čau, Interj.,

1) zur Bezeichnung rauschender Bewegung:
meitenīte čau, čau, čau atkal atpakaļ Vēr. II, 54;

2) zur Nachahmung der Stimme des Pfingstvogels
Etn. II, 13.

Avots: ME I, 405


čaukste

[II čaũkste C., Mar., Bers.,

1) ein weicher Kohlkopf
St.: kāpuosti izauguši čàukstēs 2 Lis.;

2) čaukstes, das lose Laub zu einem Besen
St.;

3) ein geschwätziger, leichtsinniger Mensch
Lis., A. - Schwanb.;

4) čàukstes 2 Adsel, = čauksti 2.]

Avots: ME I, 406


čauksters

čaukste̦rs, lose, los-, lockerblätterig (vom Kohle), mürbe (vom Eise) St., U.: le̦dus ir čaukste̦rs, das Eis ist falsch L.; čaukste̦ri kāpuosti, Kohl, der keine Häuptchen setzt L.

Avots: ME I, 406


čaukstēt

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit 2 Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406


čaukstulis

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406


čauksturis

čauksturis (s. auch unter čauksture),

1) der Backofenquast:
auch Frauenb.; ‡

3) ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit ) Seyershof: šuogad lāgas galviņas kapuostiem neizauga; tādi čaukstuŗi vien bij.

Avots: EH I, 286


čauksturis

[čauksturis L., der Stiel zu den Quastblättern; Besenstiel.]

Avots: ME I, 406


caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364


cauras

caũras, caũrãs, [caurais Dond., Selg., Segew., Salis, U.], Seitenstich(e), Stich(e) in der Brust: caurā vārdi:"cauras man duŗ, es duŗu caurām" Etn. IV, 109.

Avots: ME I, 364


caurdure

caũrdure,

1): càu[r]dure 2 Kaltenbr., Oknist, càurdures 2 Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I 2 , 44.

Avots: EH I, 261


caurdure

caũrdure, [bei Manz. im Lettus dafür cauras sāpes], oft im Pl., Seitenstiche: pret caurduri lietuo baltās driģenes Etn. I, 29; caurdur - od. caurduŗu zāles, Stechapfel (datura stramonium L.).

Avots: ME I, 365


caurējs

I caũrējs, caurājs Gr. - Sess.,

1) Stiche in der Brust od. Seitenstiche:
caurējs mani duŗ;

2) Magen - und Darmkatarrh.

Avots: ME I, 365


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


cebīt

cebît, stehlen, stibitzen Wessen.

Avots: EH I, 262


cebules

ce̦bules, ce̦buļi, ce̦buli, ce̦bulas Mar. [hier mit a gesprochen], Schneeschuhe St., Hasenpot n. U.; n. Hr. auch grosse, roh gearbeitete Stiefel. [cabuļi, cabļi dass. bei L., St., U. dürfen wohl hochle. Aussprache sein mit a für e̦; desgleichen cabuļi "Stiefel"(?) in: kur, vilciņ, tu tecēji ar tiem dzelža cabuļiem? BW. 12565 (aus Lettin); vgl. *ce̦bls.]

Avots: ME I, 367


čeburs

[če̦burs Morizberg, ein sehr ästiger Baum od. ein sehr dichter Strauch.]

Avots: ME I, 409




čekls

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine;

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223);

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288


cekula

[ce̦kula,] ce̦kuļa, ce̦kule, Bezeichnung einer Kuh, n. U. einer Kuh, die am Donnerstage gefallen ist (= cetaļa), od. die ein Zeichen an der Stirn hat. [Zu einem * ce̦ka aus poln. cecha "Zeichen, Merkmat"?].

Avots: ME I, 368


celāt

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263


cēlējs

cêlêjs, cê̦lājs, jem. der hebt, der Übersetzer, der Prahmkerl; der Wecker Spr.; der Urheber, Stifter, Gründer: valuodu, neslavas cēlājs, der Verleumder; ienaida, kaŗa, slimības cēlēji. In Kroppenh. ist cêlējs auch ein Dieb.

Avots: ME I, 376


ceļgals

ceļgals, das Ende des Weges: kādu versti nuo ceļgala pabraucām gaŗām MWM. VIII, 569.

Avots: ME I, 370


cēliens

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377


ceļinieks

ceļ(i)nieks, der Wanderer, Reisende: skaisti dzied ceļinieki, kumeliņus sajūguši.

Avots: ME I, 371


celis

celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]

Avots: ME I, 368


ceļkauliski

ceļkauliski zemē nuomesties, hinknieen MWM. II, 417.

Avots: ME I, 370


ceļnieks

ceļ(i)nieks, der Wanderer, Reisende: skaisti dzied ceļinieki, kumeliņus sajūguši.

Avots: ME I, 371


ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


ceļup

ceļup, Adv., auf den Weg: duoties c. Alschw., A.-Rahden, Livāni, Naud., Janš. Dzimtene V, 52. gribu laisties ... c. IV, 169.

Avots: EH I, 265


cenavāt

ce̦navât, schätzen, den Wert bestimmen Saikava.

Avots: EH I, 265



censt

censt, - šu, - su, (die Sehnen) strecken L.; (den Bogen) spannen (?). Refl. cẽnstiês, [ceñstiês Bl.], - šuos, - suos, auch - tuos, sich anstrengen, sich bemühen, streben: viņš cenšas iegūt slavu. Subst. cenšanās, das Streben, wofür Alm. oft cenša gebraucht: viņa cenšas un bē̦das. tur slēpjas tik daudz cenšu, tik daudz klusumā luoluotu mērķu. bij jāatsakas nuo neapzinīgās cenšas. aizsniedzis savas cenšas nuolūku Kundz., Druva I, 697. [Wohl aus dem KUrischen entlehnt; am ehesten zu cināties "sich erheben, hinaufschwingen" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 386 f.), atcināties "sich befreien" und (nach Persson Beitr. 162) vielleicht auch zu gr. χονεῖν· ἐπείγεσϑαι, ἐνεργεῖν, vgl. auch Wiedermann BB. XXVII, 196

Avots: ME I, 372



čēpurains

čē̦purains Frauenb., ästig: č kuoks.

Avots: EH I, 289


cepure

ce̦pure (li. kepùrė),

1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;

2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:

a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;

b) der Helm auf dem Destilierkessel;

3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.

Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54

Avots: ME I, 373


cere

cere,

1) die Hoffnung
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: viņam liela c. uz kaut kuo Ar. ne˙kāda c., gar keine Hoffnung BielU.;

2) "ieduoma": sastindzis se̦nu se̦nā cerē un ilgās Austriņš Nopūtas vējā 21. Vgl. ceres (unter ce̦ras).

Avots: EH I, 266


cerēklis

I cerêklis [Autz], cerekle, Hoffnungsstütze, worauf jem. seine Hofnung setzt N. - Autz n. U. die Hoffnung St.: cik man paliek cereklē; amats, kas cereklē, ein Amt, das man sich einbildet Elv. katechismu sauca ve̦cuos laikuos par cerekli N. - Schwnb. [cereklis St. "Überlegung"; cerekle St. "der Affekt; was man inbrünstig denkt, empfindet und hoff; Meinung"; ļauna cerekle St. "Argwohn"; cereklē būt St. "in der Hoffnung sein"; brīnišķas cerekles St. "seltsame Einfälle".]

Kļūdu labojums:
N.-Autz n. U. = U.; das Warten N.-Autz n. U.

Avots: ME I, 374


ceri

ce̦ri, ce̦ras, die Glutseine auf dem Gewöbte des Riegen - od. des Budstubenofens, die (in der Badstube) begossen werden: kâ uz karstiem ce̦riem; der Glutfang U. [Zu kar̂sts "heiss", li. ker̃štas "Zorn", klr. чéрень "Feuerherd", serb. čèrjen "Wölbung über dem Feuerherd mit einem Loch oben beim Rauchfang"; ahd. herd "Herd", an. hyrr "Feuer" u. a.; s. zupitza Germ. Gutt. 114, Fick Wrtb. III 4, 75, v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 318, Berneker Wrtb. I, 146, WAlde Wrtb. 2 130.]

Avots: ME I, 375


čerkstēt

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288


čermaukša

če̦rmaukša Stari III, 17, [če̦rmaukste Kalzenau, če̦rmaukts Idsel], če̦rmūkste, [če̦r̃mũkste Budberg], čē̦rmūkste Jauns., [če̦rmukstis Budberg], čē̦rmūkša, [čē̦rmušks Selb., čē̦rmûška Stockm.], dial. für sē̦rmaukša usw., die Eberesche Infl.; [vgl. auch cē̦rmaukša usw.].

Avots: ME I, 410



čērmūkste

čē̦rmūkste (unter čermaukša): auch Memelshof (hier auch - seltener - čē̦rmūkstis).

Avots: EH I, 289


červelis

[červelis, červele Lub., Fest. "ein Auswuchs, Knorren oder eine sonstige Unebenheit am Baum" Posendorf; "etwas Zusammengekrolltes": lapa nuo karstuma sarāvusies červelī.]

Avots: ME I, 410


četrrāpu

četrrãpu, četrrãpus, auf allen Vieren kreichend: bē̦rns lien četrrāpus. skruodelis tumsā grābstījies četrrāpus. nuomesties četrrāpus.

Avots: ME I, 411


četrrindu

četrriñdu dziesmu, ein aus vier Zeilen bestehendes Lied, ein Tetrastich.

Avots: ME I, 411


ceturksnis

ce̦tur̃ksnis, ce̦turksnis L., ce̦r̂tuoksnis (aus tahm. ce̦tuorksnis) Ahs.,

1) ein Viertel:
stundas c.;

2) das Mondviertel;

3) das Vierteljahr;

4) ein Feldmass:
Dūksti bij ce̦turkšņa māja Vīt.

Avots: ME I, 376


čibiņos

čibiņuos iet, ein Spiel Dond. [Wohl = vistiņas ķert].

Avots: ME I, 412


cibirkste

[cibirkste, der Funke Hasenp., Lib.; zu li. kibirkštis dass. und le. birkstis; mit ci - vgl. etwa r. кó-ворот "Genick" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 532 und ai kattōya - "berauschendes Getränk" (neben tōya - "Wasser") u. a. bei Wackernagel Aind. Gr. II, § 34.

Avots: ME I, 379


cibītes

cibītes,

1) Hühnerchen;

2) die unterten, mit der Sense quer abgeschnittenen Strohbündel beim Decken des Strohdaches,
auch vistiņas genannt Bielenstein H. 21. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379


čibu

čibu,

1) in der Verbindung ne čibu, ne grabu, mäuschenstill;

1) čibu, čabu, Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Lautes:
es ar kārklu vīzītēm čibu, čabu čabināju BW. 24101, 1. ne čibu, ne čabu, ganz still: es klausījuos gan, bet ne čibu, ne čabu Līniņ Wain. [Vgl. cibu, cabu.]

Kļūdu labojums:
1) čibu, čabu = 2) čibu, čabu

Avots: ME I, 412


čīčakšis

čīčakšis NB., ein gewisser Vogel. Vgl. čīčakstiņš.

Avots: EH I, 292


cičinīca

cičinîca Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, ein vollbrüstiges Mädchen,

Avots: EH I, 269


čiebene

cìebene 2 PV.,

1) "eine piepende Stimme";

2) "eine Frau, die viel zu jammern (piepen) pflegt".

Avots: EH I, 292


cieceris

cieceris, ein Hümpel (inmitten einer morastigen Stelle) Warkl.

Avots: EH I, 276


ciept

[II cìept (gew. mit nuo -) Serbigal, Ruj., stibitzen, stehlen.]

Avots: ME I, 395


čiept

čìept C., čiêpt 2 Kand., [Līn., Mitau], -pju, -pu, stibitzen, stehlen: kur šī runa čiepta? [Vgl. ciept 2].

Avots: ME I, 417


ciesa

[ciêsa Aahof, ciẽsa Līn.], die Quecke (triticum repens L.) RKr. III, 73; sluotiņu ciesa, Landreitgras (calamagrosti epigeios) RKr. II, 68; krastu ciesa, calamagrostis pseudophragmites Latv.; [n. U. ist ciesa in W. - Livl. auch "ein hartes Gras" (= cūku sari); ciẽsas, hartes Gras Dond., Nigr., Gr. - Essern, Wandsen, Salis, Drsth., Ruj. - Nach Būga РФВ. LXX, 103 zu apr. Keysonis (campus) und r. чихор "чуб, хохол"; aber le. ciesa ("ein hartes Gras") dürfte zu ciêts gehören, und in diesem Fall muss der Vergleich mit r. чихор wegfallen].

Avots: ME I, 395


ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395


cietnējs

ciêtnējs,

1) etwas hart:
cietnējs tīrums Lub., Fest., [cietnēji kāpuosti Ronneb.];

2) energisch, [abgehärtet, stark
Wid.]: cietnējs puisē̦ns Kaudz. M. 5.

Avots: ME I, 396


ciets

ciêts,

3): guovs cieta slaukt (schwer zu melken)
Fil. mat. 173. c. de̦guns Strasden u. a.;

6): mürrisch, verstimmt, brummig, ärgerlich
N.-Autz n. BielU.;

8): auch AP., Kaltenbr., Warkl.: viņš bij c., ne˙kur viņš aplam naudas kapeigu neizdeve AP.; ‡

10) schwer:
c. darbs Frauenb.; ‡

11) trocken (vom Wetter):
c. laiks Frauenb. Zur Etymolog;e s. auch A. Vaillant Rev. des et, slaves VI, 106,

Avots: EH I, 279


ciglis

ciglis [wohl dem scheinbaren Demin. ciglīt(i)s aus *stiglīt(i)s (aus d. Deutschen) entnommen], der Stieglitz. Sonst dafür dadzītis, ķivulis.

Avots: ME I, 379


cigulis

II cigulis "eine Scheibe (am Webstuhl), an der die audi befestigt werden" Pankelhof.

Avots: EH I, 269


cik

cik,

7): esi cik (=tik, so)
labs! Pas. VIII, 219 laus Lettg.; ähnlich X. 363); cik "soviel" (=tik) Lubn., Meiran, kas tev cik manta deve daudz? Pas. V, 371 (aus Welonen). cik daudz, soviel Zvirgzdine;

11) cik cik ... ne-, beinahe:
cik cik man neuzkrita virsū Frauenb.;

12) ein wenig
(r. нѣсколько): atrada cik grūdeņu Pas. IV, 504 (aus Welonen); ein unbestimmtes Quantum Auleja: jauniķam naudas cik iesviež.

Avots: EH I, 269


ciksta

ciksta, ein Knüppel; ein Feuerbrand; [in Dond. auch die Bretten, die man an morastigen Stellen unter einen Heuschober legt]. cikstu tilts, eine Knüppelbrücke U. Gewöhnlich cikste [Neuhausen, Walgalen], ciksts, auch čiksts, ein an sumftigen Stellen mit Strauchwerk bedeckter Weg Wain., Frauenb. Das Material, das Strauchwerk heisst cikstes Lasd., Gold. [Nach Būga РФВ. LXVII, 235 zu r. ч(и)кать "schlagen", čech čkáti "stopfen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 166.]

Avots: ME I, 380


čīkste

[II čĩkste, auch čĩksts Salis, čìksts 2 Mar., Bers., čĩkstis Ronneb., Drosth., ein weinerlicher Mensch Kreuzb., Warkl., Dond., Wandsen].

Avots: ME I, 415


cīkstēt

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390


čīkstēt

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- 2 Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416


čīkstoņa

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416


ciksts

ciksts, ‡

2) "?": lē̦kādams nuo ciņa uz cini, nuo viena ciksta uz uotru Janš. Bandavā I 96. jāizceļ (nuo zemes) ce̦lmi un ciksti Mežv. ļ. II, 407;

3) ciksti "muklis, eine morastige Wegstelle, wo man einsinkt" BielU.

Avots: EH I, 269


čīksts

I čīksts "?": pa čīkstiem, pa purviem LP. III, 8 (um Mitau).

Avots: ME I, 416


čiku

čiku, Interj. (mit ne) in Verbindung mit grabu, mäuschenstill, umbemerkt: viņš apsedzās, ka ne čiku ne grabu LP. VII, 198.

Avots: ME I, 413


cilīgs

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381


cilināt

cilinât

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Frauenb.: augsti ruokas cilināju FBR. IX, 112;

2): auch Gr: Buschh. n. FBR. XII, 84; ‡

3) feierlich stimmen
(in einem handschriftl. Vokabular). Refl. -tiês,

3) sich aufrichten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 270

Šķirkļa labojumos (5)

bargaliņa

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. 2 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263


braunains

braũnains, braunaiņa = brauņaina, schorfig: āda ir grubuļaina, bez spīduma, bruņaina Konv. 2 1273.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist eizufügen): braũņaîns
braunaiņa = brauņaina

Avots: ME I, 327


bridaliņa

bridaliņa, auch bridelīte, bridaliņa, die fortwährend watet: saulīte, bridaliņa, brida dienu, brida nakti BW. 33733 (Var.: saules meita bridelīte).

Kļūdu labojums:
jāiesprauž aiz šķiramā vārda (hinter dem Stichwort ist eizufugen):bridaļiņa
bridaliņa = bridaļiņa

Avots: ME I, 331


buka

I buka, buks, der Faustschlag, Puff: saduot bukas pa muguru Serb.; dabūj(u) buku mugurā BW. 22111. [Nach Persson Beitr. 257 u. 264 5 nebst bukstêt zu li. bukùs "stumpf".]

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen): buks,
buku mugurā BW.22111,1 = buka mugurā BW.22111,1 var.

Avots: ME I, 346


krimulda

krimulˆda, krimulde, s. krimelde.

Kļūdu labojums:
jāiestiprina (einzuschalten) starp krimulˆda un krina: krimuldi, s. krumulˆts 2.

Avots: ME II, 279