striba, comm.,

1) einer, der gern Flüssiges isst
Mar. n. RKr. XV, 138, Wid.; wer viel isst Mar. n. RKr. XV, 138; wer viel trinkt, ein Säufer Druw.: Kārlis ir tāds striba, pa kruogu vien dzīvuo Druw. n. RKr. XVII, 79;

2) ein Windbeutel
Zbiór XV, 191. Zu strèbt.

Avots: ME IV, 1089

striba,

2): jem., der hastig und unbedachtsam handelt; ein ungeduldiges, schnelles ("ātrs") Pferd Bērzgale; ‡

3) = jāveklis 1 Janš. Mežv. ļ. II, 380; eine flüssige Speise, eine Suppe (?): salasījušas ... pirmās skābenes un izvārījušas gardu stribu, pielikdamas klāt drusku putraimus un āpša taukus Janš. Mežv. ļ. II, 379.

Avots: EH II, 587