I struba (li. sr(i)ubà oder struba "Brühe"), etwas zu Schlürfendes, zu Löffelndes Wid.: labi mani pamielava: sēņu strubu strubināja RKr. XVI, 263. lai tā struba, kāda struba, kas tās dailas kaŗuotītes! ebenda. var˙būt nuo vakariņām atlikusi kāda struba Alm. Zu li. srubyti "zu schlürfen geben", sriaubti "połykać", gr. ρ'υφεῖν "schlürfen", mir. srub "Schnauze", s. Būga LM. IV, 442 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 704.

Avots: ME IV, 1093

II struba Anekd. 17, strube Für. I, eine hölzerne Trompete Für. I; vgl, trube.

Avots: ME IV, 1093