strunks

strunks,

1) der Strunk
Wid.: skābeņu struñks Iw.;

2) "?": atjāja tautu dē̦ls strupu, strunku kumeliņu BW. 17174, 1. In der Bed. 1 wohl nebst struņķis und estn. truṅk "Strunk"
aus mnd. strunk "Stengel eines grössern Krautes". In der Bed. 2 aus *struks (= li. strukas "kurz, gestutzt") und (kuron.) *strungs (= li. strungas "gestutzt")?

Avots: ME IV, 1095