stràva PS., C., Wolm., (mit à ² ) Kl., Prl., strāva U., strāve (li. sr(i)ovė˜, strovė˜ "Strömung") U.,

1) das Strömen
Ruj. (strâva ² ), der Strom Ruj. n. U., ein rascher Strom U.; ein Regenguss U.: stipra strāva, ein reissender Strom U. sīkas strāviņas, kuŗas plūst caur augu Vēr. Il, 407. ar strāvām lij, es regnet in Strömen U. lietus sāka gāzt strāvām Pē̦rkuondē̦ls. lietus strāviņa nāca stāvu virsū Kaudz. M. 24. mākuoņu strāvas Vēr. I, 927;

2) eine Begebenheit
Salis n. U.: tādu strāvi es savu mūžu nee̦smu redzējis U.;

3) eine Zeitlang
U.: viņš vienu strāvi tur strādājis Allend. n. U. vienā strāvē, auf einmal Lems. n. U.;

4) politische oder soziale Strömung, Richtung:
jaunā strāva. Zu straujš.

Avots: ME IV, 1084

‡ stràva,

1): pārtraukdama Līzes te̦kuošuo valuodas strāvu Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 59.

3): izgājuši pa tuo strāvu, kamē̦r saimnieks nebijis mājā Seyershof. vienā strāvā (= laika sprīdī) valkāja tādus svārkus ebenda; ‡

5) "strīpa, svītra" AP.: kad tādas strāvas ap sauli, tad tas uz draņķa laiku; s. (eine kleine Regenwolke) pāriet lîdama Ramkau.

Avots: EH II, 585