stugurēt

stugurêt, -ẽju, rütteln, schütteln Wid.: stugurējuot iet, dejuot Wain., Bahten, Ahswikken. Zu studzinât.

Avots: ME III, 1101


stugurēt

stugurêt: tu tik tâ stugurē un ne˙maz nemāki (Lieldiena šūpuotēs) šūpāties Frauenb.

Avots: EH II, 593