stīdzêt, -ẽju,

1) intr., sich ranken (z. B. von Erdbeeren, wildem Wein)
Schibbenhof (mit - î- ² );

2) stîdzêt Wolm., Ermes, Arrasch, Prl., Peb., Festen, Wohlfahrt, Drobbusch, Mar., Sermus, Jürg., Smilt., Drosth., Serben, Schujen, Nötk., Schwanb., Lis., Golg., Fehsen, Stomersee, Sessw., Adl., Lös., Odsen, Selsau, Lubn., Saikava, Gr. - Buschh., Pilda, Erlaa, Lasd., stîdzêt ² Salisb., Bauske, Pe̦nkule, Roop, Schibbenhof, Matk., Neuhausen, Libau, intr., keimen, Keime treiben, ausschiessen; lang u. dünn auswachsen (z. B. in einem dunkeln Raum ohne Sonne)
Bers., Baldohn, Memelshof, Neugut, Kurmene; verkümmern Bauske: kartupeļi stīdzē. puķe jau sākusi stīdzēt Kurmene. kuoki stīdzē (wachsen nur in die Höhe) Jürg., Drosth., Schwanb., Lis., Lubn., Saikava;

3) tr., keimen machen:
kartupeļus (mit -î-) Lis., Drosth., labību, sē̦klas (mit -î- ² ) Auermünde, Bauske;

4) IIl p. prs. stīdz, sich wie eine Saite oder wie ein Faden in die Länge dehnen:
me̦dus stīdz, ja tuo ņe̦m ar nazi nuo trauka Mar.

Avots: ME IV, 1075

stīdzêt,

1): gar ... upju krastiem stīdzēja un karājās dažādi tīteņi Jauns. Raksti VI, 299;

2): auch (mit î ) Warkl.; stādi ē̦nā stīdzē Morizberg, (mit î ) Zirsten. kam tu tâ negalā stīdzē̦dama stīdzi! esi jau gaŗāka par māti, bet karna un tieva! PV. viss stīdz (od. zu stīgt?) un tiecas laukā nuo tagadnes Jauns. Raksti VIII, 14. zirneklīši palsi tai zīda pūrā stīdz (od. zu stīgt?) Skalbe Raksti II (1938), 121.

Avots: EH II, 581