stîguôt,

1) intr., keimen, ausschiessen
Wid.; "stîgas dzìt" Ar.;

2) tr., saitenartig in die Länge strecken:
mēness starus stīguo Vēr. II, 235;

3) tr., mit Saiten beziehen
U.; (Saiteninstrumente) stimmen: orķestris stīguoja un skaņuoja instrūmentus Upītis Sieviete 59. kuokles stīguot Aus. I, 2;

4) intr., auf Saiten spielen
Für. I: viņš labi māk stīguot, er kann gut spielen Für. I. lai kuokles stīguo, lai grìežas dejas Rainis;

5) = stīdzêt 4 Golg.

Avots: ME IV, 1075

stîguôt,

1): tas bē̦rzs lāgā neaug, bet tikai stîguo ² (= stīdzē ² ) Seyershof;

4): ar stīgām stīguodami, ar bungām bunguodami BW. 2221, 15; ‡

6) "gewandt, flink gehen"
Lubn.: s. pa stigu; ‡

7) Schleim aussondem
Meselau: guovs stīguo (nach der Begattung).

Avots: EH II, 582