svilta
svìlta 2 : meža sviltas lielie priežu ce̦lmi Ciema spīg. 121. lauks bija aiz sviltas Azand. 89.
Avots: EH II, 618
Avots: EH II, 618
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'svìlt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'svìlt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (4)
svilta
sviltene
svìltene 2 Mar. n. RKr. XV, 139, eine trockene Wiese mit hartem Gras, wo wenig Heu zu ernten ist. Zu svilt I.
Avots: ME III, 1159
Avots: ME III, 1159
svilts
Šķirkļa skaidrojumā (3)
apsvilt
apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.
Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27
Avots: ME I, 128
Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27
Avots: ME I, 128
nosvilt
nùosvil˜t [li. nusvìlti), intr., abbrennen, abgesengt werden: kur tu skriesi vilku māte? vieni sāni nuosviluši VL. nùosvinêt, tr., zu Ende feiern, eine Feier beendigen: kāzas, kristības, Jāņus. lai sanāk Jāņu bē̦rni, Jāņa svē̦tkus nuosvinēt BW. 32899.
Avots: ME II, 864
Avots: ME II, 864
svilt
I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt 2 Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt 2 Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,
1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;
2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;
3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;
4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.
Avots: ME III, 1159
1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;
2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;
3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;
4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.
Avots: ME III, 1159