svêpêt C., Festen, Kr., Golg., Jürg., Laud., Mar., PS., Selsau, Wolm., Schwanb., (mit ê ² ) Arrasch, Bauske, svẽpêt Gr. - Sessau, Salis, -ẽju, =kvēpēt, räuchern L., U., Adsel, Bers.: gruzdējuma dūmuos tur slimuo bē̦rnu, kuo sauc par svēpēšanu Etn. I, 66. ar pīlādzi svēpē bē̦rnus JK. Vl, 29. Jurģī vajaguot mazus bē̦rnus svēpēt ar vilka gaļu, tad ganuos iemuot vilks ne˙kuo nenuone̦suot Etn. II, 84.; LP. VII, 200. ar svēpējamām zâlēm aizdzìt LP. VII, 46. Refl. svêpêtiês C., Lis., Lubn., Warkl., sich beräuchern (kvēpināties). Nach Būga KZ. LII, 287 zu li. svėpúoti "schwer atmen".

Avots: ME III, 1153

svêpêt,

1): auch Alswig, AP., Heidenfeld, N.-Laitzen, Ramkau, (mit è ² ) Fehteln, Linden in Livl: žurkas s. (mit ê ) Saikava; "kvēpināt" (mit ê ) Auleja, N.-Peb.; "kūpināt" (mit ê ) Kalupe, Skaista; "kūpināt dūmus" Kurmene: kuo nu svêpē (rauchst) visu dienu? Meselau; "; LP. VII, 200" ME. III, 1153 zu streichen! ‡

2) "bezdēt" Kurmene.

Avots: EH II, 615, 616