svētīt
svètît, -u (gew. in der Bed.
2) od. -ĩju (gew. in der Bed. 1), -ĩju,
1) segnen:
dievs druvu ir svētījis U., Gott hat das Getreidefeld gesegnet. svētīti laiki (reiche Zeiten) Stāsts Krieviņ.12. bauda, ar kuo dievs viņu svētījis (womit ihn Gott segnend bedacht hat) Aps. III, 5. ēdi, kuo dievs man svētījis! LP. III, 92. svētīts nuo visām vainām (bewahrt von allen Gebrechen) Br. 515;
2) heiligen
U.; feiern: svē̦tu dienu svētīt, den Feiertag heiligen U. vazanka cauru nedēļu tâ˙pat svētī L., dem Faulen sind alle Tage Sonntage. saulīti svētīt St., Sonnenuntergang feiern und alsdann die Arbeit aus der Hand legen. nesvē̦tu svē̦tvakaru, ne svētdieniņas BW. 31653, nu svētām Jāņa nakti 32886, 1 var, paganīšu rīta rasu (Var.: svē̦tu rītu) svētīdama 28929, 2 var. svētāma diena Etn. II, 65, ein Feiertag. kāzas svētīt LP. IV, 86;
3) scheltend belehren
Dunika: māte ilgi svētīja meitu. Refl. -tiês,
1) sich segnen (lassen):
neļaujas nuo mākslas un zinības svētīties Vēr. I, 1178;
2) sich feiern (lassen):
svē̦tki nāca svētīties BW. 33266. svētījies, svē̦ta diena, ne tu mana svētījama! 7659, 1. - Subst. svètîšana,
1) das Segnen:
svētīšanas vārdi, der Segensspruch Brasche;
2) das Feiern;
svètĩjums,
1) das einmalige Segnen, der Segen;
2) ein Heiligtum
U.; svètîtãjs,
1) wer segnet;
2) wer feiert.
Aus r. святи́ть "heiligen".
Avots: ME III, 1155
2) od. -ĩju (gew. in der Bed. 1), -ĩju,
1) segnen:
dievs druvu ir svētījis U., Gott hat das Getreidefeld gesegnet. svētīti laiki (reiche Zeiten) Stāsts Krieviņ.12. bauda, ar kuo dievs viņu svētījis (womit ihn Gott segnend bedacht hat) Aps. III, 5. ēdi, kuo dievs man svētījis! LP. III, 92. svētīts nuo visām vainām (bewahrt von allen Gebrechen) Br. 515;
2) heiligen
U.; feiern: svē̦tu dienu svētīt, den Feiertag heiligen U. vazanka cauru nedēļu tâ˙pat svētī L., dem Faulen sind alle Tage Sonntage. saulīti svētīt St., Sonnenuntergang feiern und alsdann die Arbeit aus der Hand legen. nesvē̦tu svē̦tvakaru, ne svētdieniņas BW. 31653, nu svētām Jāņa nakti 32886, 1 var, paganīšu rīta rasu (Var.: svē̦tu rītu) svētīdama 28929, 2 var. svētāma diena Etn. II, 65, ein Feiertag. kāzas svētīt LP. IV, 86;
3) scheltend belehren
Dunika: māte ilgi svētīja meitu. Refl. -tiês,
1) sich segnen (lassen):
neļaujas nuo mākslas un zinības svētīties Vēr. I, 1178;
2) sich feiern (lassen):
svē̦tki nāca svētīties BW. 33266. svētījies, svē̦ta diena, ne tu mana svētījama! 7659, 1. - Subst. svètîšana,
1) das Segnen:
svētīšanas vārdi, der Segensspruch Brasche;
2) das Feiern;
svètĩjums,
1) das einmalige Segnen, der Segen;
2) ein Heiligtum
U.; svètîtãjs,
1) wer segnet;
2) wer feiert.
Aus r. святи́ть "heiligen".
Avots: ME III, 1155