Paplašinātā meklēšana

svilpaste,

2): "aušīga sieviete, kas mīl pēc muodes ģērbties" (mit ìl ² ) Warkl.

Avots: EH II, 618

svilpaste,

1) Beiname des Pferdes
im VL.: ķēvīt manu, svilpastīt! BW. 20847 (ähnlich: 27152);

2) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
kur, bāliņ, tādu ņēmi?... es būt[u] tādu svilpastīti ar lubiņu atvilkuse BW. 21225, 12;

3) ein leichtfertiger, eilfertiger Mensch
(mit ìl ² ) Bers.

Avots: ME III, 1158

atsvìlpt (li. atšvil˜pti),

1): auch Pas. II, 206. ‡ Refl. -tiês, = atsvìlpt 2: viens svilpa, uotrs mežā atsvilpās Jürg. gans atsvilpās.

Avots: EH I, 173

atsvilpt, [bei Glück: atsvilpēt Jes. 7, 18]. auch atsvèlpt, dial. atšvelpt,

1) tr., pfeifend herbeilocken, herbeirufen:
burvis atsvelpj veļus LP. VII, 667;

2) intr., entgegenpfeifen, auf einen Pfiff mit einem Pfiff antworten:
irbe svilpa priedainē, es atsvilpu e̦cē, dams BW. 250.

Kļūdu labojums:
veļus = ve̦lnus

Avots: ME I, 200

izsvil˜pêt, izsvil˜puôt, izsvìlpt (li. iššvil˜pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809

[nùosvilpt, einen Pfiff erschallen lassen: mašīna nuosvilpa Bauske.]

Avots: ME II, 864

pasvèlpt, pasvil˜pêt, pasvil˜puôt, pasvìlpt [li. pašvilpti], intr.,

1) ein wenig pfeifen, einen Pfiff tun:
viņš pasvelpa un pameta ar ruoku Dok. A.;

2) pfeifen, nichts ausrichten:
tu tad varēsi ar savu istabas meitu pasvilpuot LP. V, 288;

3) hinterbringen:
kas tuo tev jau pasvilpis? Nigr. [ja vien nāca kāda istabiņa vaļā, ik˙viens par tuo pasvilpa saviem draugiem un pazīstamiem De̦glavs Rīga II, 1, 237.j

Avots: ME III, 110

pempele "?": velcies, pempele (Var.: pesele), pār nama slieksni! BW. 18831 var. es būt[u] tādu pempelīti (Var.: vēdzelīti, neveiklīti, svilpastīti, snaudulīti u. a.) uz krijiņa atvilkusi BW. 21225, 8 var. Wohl das Femininum zu pempelis, vgl. auch pempis.

Avots: ME III, 199

riẽkstruozis U., auch riẽkstruoze, der Nusshäher, Tannenhäher (nucifraga caryocatactes L.) Natur. XXXVII, 93: tur˙pat svelpj riekstruoze A. Upitis. riekstruozes spiedzuoši svilpa A. v. J. 1900, S. 1063. Zu riẽksts "Nuss" + ruoze "Specht".

Avots: ME III, 544

šmukšinât,

1): (putni) svilpa, lakstināja, šmukšināja, tarkšināja A. Upītis Pirmā nakts 7.

Avots: EH II, 649

švèlpt Serben, (mit èl ² ) Lasd., Lennew., (mit elˆ ² ) AP., Gr.-Sessau, -pju, -pu Ermes, Ramkau, Smilt., Spr., = svelpt: irbe švelpa (Var.: svelpa, svilpa) priedainē BW. 250 var. I Subst. šve̦lpums Spr., ein Pfiff.

Avots: ME IV, 115

švilpaste: ķēvīt[e], mana svilpastīte BW. 29788.

Avots: EH II, 661

švilpaste Bw. 27152, 1 var., = svilpaste">svilpaste 1; "ein Leichtsinniger; ein die Arbeit störendes Kind" Aiviekste; "eine feurige, nückische Stute" Holmhof (mit ìl ^2).

Avots: ME IV, 116

svil˜pe AP., C., Gr. - Sessau, Iw., Ruj.; Salis, Serbig., Wolm., svilpe U., Bielenstein Holzb. 720, svilpis Gr. - Sessau, svilpis Nigr., Wid., svilpa">svilpa Manz. Lettus, svìlpa ² Nerft, die Pfeife (die nur einen Ton angibt U.); die Weidenflöte Bielenstein Holzb. 720: kārklā mizas svilpe Plutte 60. kāpis vītuoluos svilpes maukt LP. VI, 587. pūta jandaliņu uz saviem jaunizgriêztiem svilpjiem 585. papūš tuo svilpiņ[u] Pas. III, 364 (aus Dond.). Zu svelpt.

Avots: ME III, 1158

svìlpt (li. švilpti) C., Neuenb., PS., N. - Wohlfahrt, (mit ìl ² ) Kl., Lis., Golg., Prl., (mit ilˆ ² ) Ahs., Bauske, Siuxt, Bershof, Ugalen, -pju, -pu, pfeifen Gr. - Sessau, Nigr., Wid.: es ganu zirgus un svilpju Ahs. medenieks svilpa sunim Nigr. vai dzirdi strazdu svilpjam? ebenda. Zu svelpt.

Avots: ME III, 1159

tar̃kšinât: auch (vom Storch) Orellen. (putni) svilpa, lakstināja, šmukšināja, tarkšināja it kâ pret sudraba dēlīti A. Upītis Pirmā nakts 7.

Avots: EH II, 667

tràucêt PS., Serbigal, Wolm., traûcêt ² Orellen, Ruj., Salis, Segew., Widdrisch, traũcêt AP., Arrasch, Bl., Dond., Frauenb., Iw., Jürg., Kand., Līn., Ramelshof, Ruj., Schujen, Siuxt, Stenden, Wandsen, tràucêt ² Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a., -ẽju,

1) erschüttern
U.; traucēt ābuoļus St. "Äpfel schüttern";

2) tr., schrecken, aufschrecken, scheu machen
U.: traucēt zivis dukurī Gr.-Buschh. irbe svilpa šiliņā, traucē manu kumeliņu BW. 11194;

3) stören
(mit aũ) Gold., Mitau, Salisb.: mieru traucēt Pürs I, 104. netraucē viņu nuo saldas dusas! LP. VII, 399. kas Rūša maiguo miegu traucēja JK. caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

4) anspornen:
traucēja ērzeli, lai skrien LP. VI, 267. Refl. -tiês,

1) (mehrfach) aufschrecken
(intr.; von Pferden, Kindern gesagt) Warkl. (mit àu ² ), St.;

2) sich storen:
viņš neliekas traucēties, er lässt sich nicht storen. viņa ... paēda..., netraucēdamās ne˙nieka par tuo, ka . . . Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 132. - Subst. traucêšana, das Schrecken; das Storen: darba traucēšana; traucẽjums, die Storung; traucê̦tājs, wer (auf)schreckt (tr.); wer stort. Zu traukt.

Avots: ME IV, 223, 224

uzsvìlpt,

1) = uzsvèlpt 1: izņēma svilpīti... un uzsvilpa Pas. II, 465;

2) = uzsvèlpt 2: u. sunim, lai skrej līdz Nigr.;

3) (mit einer Peitsche) einen Schlag versetzen
Nigr.: u. sunim ar pātagu.

Avots: ME IV, 387

zalˆdît: prs. zalˆdu Linden in Kurl.; tad svilpa mīkstās bē̦rzu klūgas un zaldīja kaklus Jauns. Raksti IV, 123.

Avots: EH II, 800