I svilpene,

1) = svilpe: nuo vītuola zara maucamas svilpenes Vēr. II, 1291, guovju meita iet pa ceļu svilpuodama; izde̦vuse me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti (Var.: stabulīti) BW. 29319, 1 var.;

2) angelica
Karls.

Avots: ME III, 1158

II svil˜pene Grünh., eine Art dünne Fettgrütze Zeezern n. Etn. I, 57, Aahof, Doblen, Dond.

Avots: ME III, 1158

II svil˜pene: "skābā putra nuo rudzu miltiem" Mežamuiža n. Ceļi VIII, 232.

Avots: EH II, 618

III svil˜pene, eine Leichtsinnige: te šij svilpenei ne˙kas neiznāks (von einem heiratslustigen Mädchen gesagt) Janš. Bandavā II, 111.

Avots: ME III, 1158

‡ IV svil˜pene Frauenb. "ein mageres, schlecht gefüttertes Schwein."

Avots: EH II, 618