sviķis

I sviķis Dond., Wandsen, Plur. sviķi Alschw., A. - Ottenh., Dunika, Felixberg, Grünh., Labraggen, Ruj., Salis, Salisb., Sarnaten, Widdr., = sve̦ki: cik... bija sviķu malkas Janš. Nīca 58. sviķiem (Var.: sviķim) cirtu tuo eglīti BW. 12411, 1. sviķu ce̦lms Br. 111. - aptraipīja tuo ar līpamu mālu un sviķi (mit Ton und Pech) Glück II Mos. 2, 3. Wohl aus sveķis + piķis (Pech).

Avots: ME III, 1157


sviķis

I sviķis,

1): auch Puhren, Salis, Strasden, (sviķi) Frauenb., Schnehpeln, Siuxt; sviķa ce̦lmu BW. 12744. sviķa sakārnīti 30919;

2) ein harziges Holzstück
Siuxt;

3) sviķi Siuxt, eine aus dem Euter der Kuh kurz vor dem Kalben fliessende Flüssigkeit;
vgl. sveķīši.

Avots: EH II, 617


sviķis

II sviķis,

1) auch sviķe U., der Zwick in der Tonne, ein kleiner Zapfen unweit des Spundloches
U., Mag. XIII, 2, 49, Bielenstein Holzb. 323, N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411, Bers., Dunika, Fest., Kreuzb., Lasd., Laud., Lubn.: izvilkt mucai sviķīti Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 31. nuodrāz sviķi! Lubn.;

2) sviķītis Nerft, das kleine Spundloch, worin der
sviķis I 1 steckt Dunika. Nebst estn. wikk "Zwlcke" aus mnd. swick "ein zugespitztes Hölzlein, das man ins Zapfloch steckt".

Avots: ME III, 1157


sviķis

II sviķis,

1): auch AP., Kaltenbr., Ramkau;

2): auch Siuxt; pie sviķīša muti liku BW. 35265;

3) sviķĩtis, der penis
(in der Kindersprache) Orellen. "I 1" ME. III, 1157 in "II 1" zu verbessern.

Avots: EH II, 617