svērt

svḕrt (li. sver̃ti "wägen") Wolm. u. a., sver̂i 2 Salis, Widdrisch, sver̃t Ruj., svert U. (neben svērt), Glück Sps. Sal. 16, 11, Bielenstein Holzb., sveŗu, svēru,

1) tr., mit dem Hebel heben
U., Bielenstein Holzb. 126: baļķi ar buomi svert L., U., den Balken mit dem Hebel heben;

2) tr., we"gen:
svērt kâ vaskus, genau wägen Celm. kad cilvē̦ks snaužuot klanās ar galvu, tad mē̦dz teikt, ka tas tabaku sveruot Etn. III, 63. kuoku svērt St., heim Abhauen sehen, auf welche Seite der Baum überwichtig ist und fallen wird;

3) intr., mit dem Gewicht drücken, überhängen
U.: kuoks sveŗ uz labu pusi L., U., hängt rechts über;

4) intr., wiegen:
cik puodus tas sviests svèr? U., wieviel Liesspfund wiegt die Butter? sudrabs svēre smagu svaru BW. 5598 var. (fig.) mēs piedzimām bez grē̦kiem un tuomē̦r grē̦kuos iekritām, tas sveŗ citādi (das heisst etwas anderes, das wiegt schwerer) LP. VII, 646. Refl. -tiês,

1) = svērt 3: kâ svina pielieta uz krūtīm galva sveras Plüd. LR. IV, 255. ze̦māku... priekškars sveras A. XX, 232. laivas mala lē̦ni... viļņuos sveras R. SK. I, 31; "balancieren" L.;

2) sich wägen.
Nebst svars, sviris, svirte u. a. zu ahd. swār "schwer", got. swērs "geehrt", gr. έ'ρμα (wenn mit ε'ρ- aus su̯er-) "Schiffsballast", (nach Potebnja PФB. IV, 198 ff.) r. осверъ "Hebel" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 265, Trautmann Wrtb. 296.

Avots: ME III, 1154


svērt

svḕrt,

2): manu linu puõdu ar svariem nesveriet! BW. 3552; "taxieren, bonitieren"
P. Alunāns: pēc acumē̦ra sveŗuot būs te kāda pūrvieta. vai zeme viņam jau svē̦rta?

4): svēre, svēre, grūta, grūta bārinītes vilnānīte Aizsils Sen. k. S. 60. Refl. -tiês,

3) augšā s., sich emporrichten:
Burķis svērās smagi augšā Atpūta № 639, S. 8. ‡ Subst. svḕršana, das Wägen, Taxieren: sūnaklis stāvēja labi augstāk par Ruozu tīrumiem. tuo varēja teikt bez kādām svēršanām Jauns. J. un v. 102.

Avots: EH II, 616