svīnît, -u od. -ĩju, -īju,

1) scheuern, reiben
(mit î ² ) MSil.;

2) svìnît Wolmarshof, svînît ² Salis, Salisb., svīnît U., svīnêt U., (mit î ² ) Ruj., beschmutzen; mit Schweiss besudeln (svînīt ² ) Widdrisch: svīnī aita baltu vilnu, svīnī meita vainadziņu BW. 6579;

3) verleumden
W. - Livl. n. U.; "kaunināt" Freiziņ: kruodzinieks svīna mani par zagli K.Kalniņš Alga pēc nuope̦lnas 83. guodu svînīt ² Salisb. pa visām mājām... Jāni svīnīja, lādēja Druva II, 723. Refl. -tiês,

1) sich reiben, scheuern
(mit î ² ) MSil.;

2) sich schmutzig machen
W. - Livl. n. U., schmutzig werden, sich beschmutzen (mit î ² ) Ruj.; anlaufen (von Messing usw.) Ruj. n. U.: svīnās aitām balta vilna (ähnlich: 8931), svīnās meitu augumiņš BW. 6579, 1. lai svīnās... svārki 17950. izpurini nuospirātuo paklāju, lai nesvīnās vilna! Janš. Bandavā II, 406. In den Bedd. 2 - 3 jedenfalls zu svīns (vgl. poln. s "beschmutzen"); anders Froehde BB. XVII, 310.

Avots: ME III, 1163

svīnît, Refl. -tiês,

1): svînās ² kâ cūka Behnen.

Avots: EH II, 620