taisinât,

1) machen (anfertigen) lassen
Salisb., Schujen, Sermus, Smilten (mit aĩ), Kokn., Nötk., (mit ài ² ) Adsel, Bers., Lasd.: viņš iedeva skapi tàisināt Smilten. taisināt jaunus ratus Druw. taĩsināt jaunus svārkus Jürg. iesākuši tādus kâ puszābakus taisināt un valkāt Upīte Medn. laiki;

2) mit dem Nötigen versorgen, ausrüsten
Meselau: māte taĩsināja dē̦lu ceļam Jürg. citi taisināja Smalu uz iešanu Austriņš Nop. vējā 13, nezināja, kā dēliņu taisināt A. XI, 104;

3) zum Aufbruch, auf den Weg sich beeilen machen
Lennew. Refl. -tiês, sich vorbereiten (auf den Weg): kuo tik ilgi taĩsinies? Jürg.

Avots: ME IV, 123

taisinât,

1): auch (mit aĩ) Salis, Weissensee; t. (mit aĩ) drēbes Orellen, kurpes Seyershof; ‡

4) = taisît (mit aĩ) Weissensee: kuŗu (= drošku) ... Jānis taisinājis, pūlē̦damies pa svētdienām Ciema spīg. 276.

Avots: EH II, 664