tautenītis

tautenĩtis, tautiņš BW. 13731 (aus Dond.), = tautietis, der Fremde: jāaiziet tautenīša precībās BW. 15706. tautiņš mani mīļi lūdza 15050, 4 var. (aus Setzen). tautiņ! Vetter, Gevatter! U.; fem. tautiņa "eine Schöne" ("Bergm.? ?") U.

Avots: ME IV, 141