tàutietis,

1) der Fremde, der Freier; der Ehemann
U.: ai, tautieti, miglacīti! BW. 6361, 4 var. tautiet[i]s mani mīļi lūdza 15050;

2) ein zur gleichen Nation Gehöriger, ein Landsmann:
sapulcēja savus tautiešus I Makk. 14, 30;

3) Landsmann (= Farbenträger einer Studentenkorporation).

Avots: ME IV, 141

tàutietis,

1): Demin. tautietītis BW. 11934; t. (der Bräutigam)
ar saviem radiem ... sabrauca līgavas ve̦cāku mājās Janš. Nīca 37; tautiete BW. 7376 var., 25701, = tautu meita; ‡

4) taûtieš[u] ² dziêsmas ² Laidsen, = tautas dziesmas, Volkslieder.

Avots: EH II, 670