I ticinât, fakt. zu tikt,

1) gew. in der Zstz. mit àiz-, zufrieden stellen, befriedigen
(imperfektiv): ticini cik gribi, caurgaļa neaizticināsi Fest.;

2) besser werden
(attikties

4) machen:
ticini kā gribē̦dams! ir tad tu viņa neatticināsi Vīt. Refl. -tiês,

1) = tiektiês, (nach etwas) streben Wid.;

2) sich einschränken, sparsam sein
Dond.: saimniece ticinās ar pavalgu Ahs. n. RKr. XVII, 58. skuopulis ar tiem taukiem ticinājies, knapinājies ve̦se̦lu gadu Stenden, ticinies, kâ gribi! pārtikas šai ziemai neiznāks Dond.

Avots: ME IV, 180

II ticinât, freqn. zu ticêt, trauen: viņam nevar ticināt Für. I. gribi tu ticināt tādāms vilnāms? willst du dich wagen, über solche Wellen zu gehen? ebenda. kâ uz stipras pils es sevi ticināju ("?") aus einem alten Gesangbuch. Refl. -tiês,

1) vertrauen
Fürecker n. Plūd. Llv. II, 65;

2) glauben, überzeugt sein:
vai tu ticinies, ka viņš tad tevi gribēs? Janš. Mežv. ļ. I, 206. skaidri es neticinuos dzirdējuse, bet pa miegam man iikās, ka būtu divi reiz dzirdējuse 174. tu ticinājies mani pārgājušu ... sē̦tā II, 155.

Avots: ME IV, 180

II ticinât, Refl. -tiês,

1): tad būs mums ... druošība t., ka mēs tavi ļaudis e̦sam Manz. Spred. ⁴ , pielik. 74; sich sicher glauben
Rutzau n. BielU.: še tu nakti nevari t.; ‡

3) wagen, sich erdreisten
Diet.: razbainieks neticinājās būdā iet Pēt. Av. III, pielik., 73. zirgus ... kaut kādatn puišelim neticinājās duot braukt 110.

Avots: EH II, 679

III ticinât Schibbenhof, Sessw., = tincinât, ausforschen.

Avots: ME IV, 180

IV ticinât, = tecinât 4: kas bij jauni (puiši), tie pārlēca (sc.: pār sili), kas bij ve̦ci, nevarēja, . .. tuos apkārt ticināju BW. 10287, 2.

Avots: ME IV, 180