tiêvs (li. tę dünn: tievs kâ žagars Birk. Sakāmv. 31. tievs kā sluotas kāts ebenda. tievs kā diegs Br. sak. v. 250. - Subst. tiêvums, die Dünnheit: adatas tievumā (so dünn wie eine Nadel) LP. V, 28. Nebst ai. tanú-ḥ (fem. tanvī) "ausgedehnt", lat. tenuis, ahd. dunni, cymr. teneu "dünn" u. a. zur Wurzel von tît, s. Walde Wrtb a 772 f., Stokes Wrtb. 128, Reichelt KZ. XXXIX, 66, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 215, 216

tiêvs: tievu sprēst BW. 6994. nu mums ies t. (schlecht) Seyershof. Subst. tiêvums,

1): pazinu ... brāliņu ... tievumā, gaŗumā BW. 32003, 1. augu smilgas tievumiņu 5382 var.; ‡

2) "stilba apakšējā daļa" (mit iê ² ) Seyershof. Zur Etymologie s. auch Waide Vrgl. Wrtb. I, 724.

Avots: EH II, 688