samanīt
samanît Spr., tr., intr.,
1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;
2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,
1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;
2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;
3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:
Avots: ME II, 680
1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;
2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,
1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;
2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;
3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:
Avots: ME II, 680