tina

I tina (ahd. dorta "Ranke", air. tan "Zeit") Erlaa, Kokn. und Riga n. U., Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 670, Aps., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Lubn., Marzen, Nötk., N.-Peb., Odsen, Ogershof, Saikava, Schwanb., tinis Adsel, Orellen, Wandsen, Plur. tinas Infl., Serben und Sessw. n. U., AP., Erlaa, Meselau, Nötk., tiņas Peb. n. U., ein Setznetz: tina ir tāds tīkls, kur zivis galvas sabāž un žaunas aizķeŗas Bers., Lubn. vējs piedauzīja pie siênas tinas plukstus Austriņš Nopūtas vējā 90. Zu tît, s. dies und Bezzenberger GGA. v. J. 1896, S. 948.

Avots: ME IV, 192

tina

I tina,

1): auch Kaltenbr., Kalupe; ‡

2) zirnēkļu tinas Lubn., Spinngewebe;
‡

3) mit übertragener
Bed.: spiedās ... spuožums caur ... cauri spīduošu padebešu tinu Poruks Pērļu zvejn. (1939) 140.

Avots: EH II, 683