Paplašinātā meklēšana

‡ aptina Wid. "обвертка" (Umwickelung?); ein Lappen zum Umwickeln N.-Peb.

Avots: EH I, 122

buti˙nais, gänzlich, ganz: mājas tuoreiz buti˙nais nuodega. vai tu jau buti˙nais traks? Grob. n. Etn. IV, 17. - Wohl aus li. būtinaĩ "gänzlich".

Avots: ME I, 356

‡ sadùrtinai ² Kaltenbr., = sadurteņi: pa divi balkas ir (ē̦ku ceļuot) s. liktas.

Avots: EH XVI, 405

‡ smḕ̦r˙tinai ² Kaltenbr, "ļuoti, neatlaidīgi": s. grib naudu lienēt.

Avots: EH II, 537

stinags (unter stināgs): eine dicke Rute Kl.-Roop.

Avots: EH II, 580

‡ tàtinai ² Auleja, = tagad.

Avots: EH II, 672

I tina,

1): auch Kaltenbr., Kalupe; ‡

2) zirnēkļu tinas Lubn., Spinngewebe;
‡

3) mit übertragener
Bed.: spiedās ... spuožums caur ... cauri spīduošu padebešu tinu Poruks Pērļu zvejn. (1939) 140.

Avots: EH II, 683

I tina (ahd. dorta "Ranke", air. tan "Zeit") Erlaa, Kokn. und Riga n. U., Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 670, Aps., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Lubn., Marzen, Nötk., N.-Peb., Odsen, Ogershof, Saikava, Schwanb., tinis Adsel, Orellen, Wandsen, Plur. tinas Infl., Serben und Sessw. n. U., AP., Erlaa, Meselau, Nötk., tiņas Peb. n. U., ein Setznetz: tina ir tāds tīkls, kur zivis galvas sabāž un žaunas aizķeŗas Bers., Lubn. vējs piedauzīja pie siênas tinas plukstus Austriņš Nopūtas vējā 90. Zu tît, s. dies und Bezzenberger GGA. v. J. 1896, S. 948.

Avots: ME IV, 192

II tina Wid., = tē̦na.

Avots: ME IV, 192

‡ tinaža PV. "kas ar daudz drēbēm tinas un pubulējas".

Avots: EH II, 683

‡ tutina Seyershof "cepures pušķis".

Avots: EH II, 706

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20

‡ àizčakstinât, langsam fort-, hinfahren: ve̦cais ar savu zirdziņu aizčakstina Trik.

Avots: EH I, 15

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

‡ àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15

‡ àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).

Avots: EH I, 56

àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: mātei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.

Avots: ME I, 57

[akstins (= li. ãkstinas), Stachel BB. VII, 275, s. aksts].

Avots: ME I, 65

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. ² unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 ^2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

‡ ârpràtinât,* wahnsinnig machen, die Vernunit verlieren lassen: tieksme pēc tevis mani ārprātina J. Veselis Saules kaps. 142.

Avots: EH I, 195

atmininât, atmiñstinât Kand., fact., erinnern: tas atminstina se̦nuo prūšu dievu Lautb. Refl. -tiês, sich erinnern: minstinuos, minstinuos, bet nevaru atminstināties.

Avots: ME I, 177

atmitinât, fact. zu atmist,

1) feucht machen, aufweichen
(n. A. X, 1, 629 auch atmītinât): lietus atmitina zemi;

2) wieder auffüttern:
luopus.

Avots: ME I, 178

atriẽtinât: atrietina pienu Janš. Mežv. ļ. II, 351.

Avots: EH I, 162

atsutinât, fact.,

1) abbähen:
mizu; [sviedri ādu atsutina U., der viele Schweiss macht die Haut schmerzhaft]; übertr., abbläuen: es priecājuos redzēt, ka viņi viens uotram atsutinās ādu Purap.;

2) auffüttern:
cik labības gan nepāriet, kamē̦r tādu cuku atsutina Grünh.

Avots: ME I, 199

‡ atvilˆstinât ² Seyershof, = atvilˆt 3: viņš ar graudiem atvilstina šurp vistas.

Avots: EH I, 181

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231

II bala li. balà, Sumpf), ein lehmiges, baumlosses Tal Sessau; balas, ein schlechter, feuchter Boden (von Äckern) Kr. - Würzau. [Weiterhin wahrscheinlich zu be̦lute und zu dem le. Ortsnamen Baltinava und zu r. бáлка "Schlucht", болонь "Niederung", болóто "Sumpf", ahd. pfuol "Pfuhl" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 40 und 70.]

Avots: ME I, 253

bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,

1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;

2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;

3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]

Avots: ME I, 294

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. ² 489 f.]

Avots: ME I, 295

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298

‡ bļiñkstinât Sassm., wiederholt klingeln (machen): puišelis bļinkstina ar pulksteniņu.

Avots: EH I, 233

‡ bļiñkstiņš Sassm., eine kleine Glocke: mēmais bļinkstina ar bļinkstiņu.

Avots: EH I, 233

‡ bļurkstinât "?": dziesmu tie ... bļurkstina, juo rīklēs dubļi, nespēj skaidri izrunāt.

Avots: EH I, 234

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

čakstinât: čakstiņi čakstina pa mežu Salis. kad mazus sivē̦nus sauc, tad ar muti čakstina Sonnaxt. iebeŗ pe̦liņus, lai cūka čakstina Iw. kad kuilis nejauks, tad viņš čakstina ("?") ebenda. ‡ Refl. -tiês, = čakât 2 AP.: kuo tu nu tur čakste̦nais! duod, lai es atrāk sagrūžu! - Zur Bed, vgl. auch ‡ àizčakstinât.

Avots: EH I, 283

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

čakstiņš,

1): auch Salis; "mazs meža putniņš, tina">kas čakstina" Dond.; ‡

2) ein Küchlein, das eben ausgekrochen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Küchel").

Avots: EH I, 283

‡ čaksts,

1) = čakstiņš 1 Druw.;

2) "?": kâ č. visu izčakstina AP.

Avots: EH I, 283

‡ čâpstans Golg., einer, der čâpstina.

Avots: EH I, 287

‡ čāpste, ein bei der Arbeit ungeschicktes Mädchen Bērzgale; "tina">kas muti čāpstina" (mit â ) Warkl.

Avots: EH I, 287

čapstinât A. IX, 1, 282, XI, 177, čâpstinât, čapstît Dond., čāpstît, -u, -īju, den Mund, die Lippen rasch und mit Geräusch öffnen und schliessen, jappen, schnappen: viņa čāpstināja muti kâ uz runāšanu taisīdamās A. XIII, 844. viņa čāpstina lūpām MWM. VIII, 242. kâ zivis sausā pēc e̦lpas čāpstīdami Blaum. Vgl. li. čapsė´ti "чмокать губами".]

Avots: ME I, 404

‡ čàuča ² Warkl., čauče (> čauča, daneben Demin. čaučeiťe̦) Pilda, die Weberspule: vāverīte čaučes tina BW. 7807, 3. Woh1 aus dem Slavischen (vgl. r. цѣвка "Weberspule").

Avots: EH I, 285

I ce̦ls, eine Schicht Garn, die auf einem um einen Knäuel gewickelt wird L., Lems., Salis.; in Sessw., Gr. - Jgfh. celiņš: calus [mit a aus e̦] tina BW. 4369,6. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423.]

Avots: ME I, 369

čer̃kstêt: undeutlich sprechen; kreischen (wie ein Huhn, das beim Brüten gestört wird) Wolmarshof (mit e̦r̃); unangenehm, schrill tönen Frauenb. (mit "e̦r̃"): pulkstenis sit če̦rkstēdams; rascheln, knarren Dond.: sausa zāle če̦rkst, kad tuo kustina. neziesti rati če̦rkst.

Avots: EH I, 288

cetinât, hetzen: viņš mani cetina, lai es tik sūdzu Dond. [Zu li. ketė´ti "beabsichtigen".]

Avots: ME I, 376

‡ čikstinât Linden (in Kurl.), durch Nagen ein gewisses Geräusch verursachen: sienās ķirpis čikstina visu nakti.

Avots: EH I, 290

čĩkstinât, fact., knarren, piepen machen, kläglich ertönen lassen, spielen: durvis č. citi putni savus bē̦rnus pa kūliņu čīkstināja BW. 2127. putni čalina, čīkstina un vīteruo savu rīta dziesmu. čīkstināt pijuoli, plēšiņas. Vgl. cīkstinât.

Avots: ME I, 416

‡ čìkstins ² Warkl.,

1) "instrūments, tina">ar kuo čīkstina";

2) ein Mensch,
der čīkst.

Avots: EH I, 292

cir̃kstinât, zirpen, Geräusch machen: circenis cirkstina. Vgl. cirkstêt.

Avots: ME I, 386

‡ cirpstinât, = cir̂pstêt: sisenis ... zālē ... cirpstina Janš. Dzimtene V, 101. circeņa cirpstināšana I ² , 336.

Avots: EH I, 273

čũkstinât, auf langsamem Feuer braten: meitene čūkstina gaļu pannā Ahs.

Avots: ME I, 425

čur̃kstinât,

1) zischen machen, mit Geräusch braten:
gaļu;

2) zwitschern:
cīrulis čurkstina Dünsberg. Refl. -tiês, zischen, mit Geräusch braten, schmoren: vistiņas pannā čurkstinājās Alm.

Avots: ME I, 423

dze̦r̂te̦ns, dze̦rtans, dzertins [li. gértinas], trinkbar, angenehm zum Trinken: dze̦rte̦ns būtu alutiņš BW. 11099.

Avots: ME I, 547

‡ dzirkstinât, sprühen lassen (?): dzirkstina tādus asprātīgus juokus, ka katram jāsmejas

Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 359

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gļiñkstinât, klingen, läuten machen: mē̦mais nabags gļinkstina pulksteniņu Sassm.

Avots: ME I, 633

‡ grīpstinât, = grīpstêt (?): ar nagu gar luoga rūti grīpstina Dünsb. Trīs romant. gadīj. 87.

Avots: EH I, 407

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

ìečaũkstinât,

1) aufrascheln, aufknistern lassen:
vējš iečaukstina salmus vai kuoka lapas Bers.;

2) "mit weichem od. raschelndem Schuhwerk hineingehen"
Lasd.: iečaukstināja pama˙zītēm;

3) etwas locker in ein Geschirr tun
Wend.; Kohl. ohne zu stampfen, ins Geschirr tun U.; Heu, Stroh und dergl. lose in einen Sack tun U.;

4) "viegli ieēst" Wend.

Avots: ME II, 7

ìegũt, bekommen, erreichen, erwerben: naudas summas, kuŗas zemnieki ieguva A. XI, 474. ieguva mantu un slavu Nigr. [iegūn jaunas atziņas Latgalietis 1922, IV, 2 ₁ .] iegūt sirdi Austr. kal. v. J. 1893. stādu uošus, uozuoliņus rijas taka maliņā, lai vējiņš neieguva, lai salmiņus neputina BW. 28788. Refl. - tiês, für sich erreichen, erwerben, bekommen: zemnieki ieguvās pastāvību Pūrs III, 52. drīzi mantu ieguvuos, pie atraitņa aiziedama BW. 22175. Subst. ieguvums, das Erreichte: kultūras ieguvums MWM. X, 627.

Avots: ME II, 21

ìejuozt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Kaltenbr.: es jam iejuôzu reizi pa kaklu; ‡

3) hinein-, hereinlaufen
Lubn. n. Fil. mat. 27: puika iejuoza ustubā. ‡ Refl. -tiês, sich einhüllen: mēs ietinamies un iejuošamies [sic!] biezuos... kažuokuos Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 91.

Avots: EH I, 517

[III iekars, Hineingehängtes: ieliku ūdenī tik tādu tinas iekaru, un spals iekšā gan Fest.]

Avots: ME II, 25

‡ ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519

ìekutinât, ankitzeln, anregen: darbs dūšu iekutina LP. I, 143.

Avots: ME II, 33

ìemetinât,

3): kad būvējuot baļķis par īsu, tad iemetina viņam galā citu kuoka gabalu Frauenb.; ‡

4) Schläge versetzen (?):
ie. par galvu ar kāšiem Oknist.

Avots: EH I, 530

ìemetinât,

1) einwerfen, bemerken:
"bet viņi ir nuo ceļa re̦dzamāki", iemetināja tas A. XX, 894;

2) vorspannen:
zirgu kamanās;

[3) anhängen, anhäkeln:
āķis, kur iemetina spaini A. Baltpurviņ].

Avots: ME II, 44

iemetnis: "tīkls, kuo ielalž e̦ze̦rā, lai zivis ietinas" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 530

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45

ìerietinât,

1) hineinfliessen lassen:
ierietina katlā pienu LP. VII, 558;

2) die Milsch im Euter zuschiessen machen:
vēl uotras deviņas ierietināju BW. 20325.

Avots: ME II, 58, 59

ìeritinât,

1) rollen machen:
medinieks ieritina kamuolu LP. V, 325;

2) herein -, hineinwälzen, herein -, hineinrollen:
malu, malu tautas dzirnas, ieritinu upītē BW. 8101;

[3) hineinwickeln:
ier. zirņus kamuolā Ruj.;

4) gewandt herein - od. hineinfahren:
žīds ieritināja sē̦tā Nigr., Laubt.] Refl. - tiês, sich hinein -, hereinwälzen, sich hineinwühlen: suns gul gubenī ieritinājies. es zināms e̦smu ieritinājies šiem vidū Vēr. I, 1156.

Avots: ME II, 58

I ìeskàust, missgönnen, anfeinden, durch Missgunst, Zauberei schädigen: ve̦ci ļaudis nekaitina tādus cilvē̦kus, par kuŗiem duomā, ka tie var ieskaust Naud., Dond., Adsel.

Avots: ME II, 65

ìešvĩkstinât,

1) zum Knallen, Rauschen bringen:
pātagu;

2) einflüstern:
viņam ausīs iešvīkstina, kādas tās šķiņķības Liev.

Avots: ME II, 79

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. - tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82

ìezîst, tr., einsaugen: pienu, asinis. aizspriedumus cilvē̦ks iezīž kuopā ar mātes pienu Stari II, 629. Refl. - tiês, sich einsaugen: iezīdies kâ ērce mīkstumā. kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. iezīdies kâ glise mīkstumā Ahs. spaļi ir šķiedrā iezīdušies Fest.

Avots: ME II, 92

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis ² Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835

ìstins ² (unter ĩste̦ns): auch Strods Par. vōrdn. 74, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72: īstinu draugu Pas. X, 256 (aus Sakstagals). pa īstinam sakuot VIII, 491.

Avots: EH I, 501

izbal˜tinât, tr.,

1) ganz weiss machen:
izaudzina, izbaltina, duod tautām melnināt BW. 17895.

Kļūdu labojums:
1) ganz = ganz

Avots: ME I, 715

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

‡ izkritinât Dond., N.-Schwanb., Wandsen, = ‡ izkre̦tulât: vai esi izkritinājis, kuo šuorīt izvētījām? Dond. ar vēju graudus nuo pe̦lūm izšķir (izvētī un izkritina) Dünsb. Bērnu draugs I, 7.

Avots: EH I, 459

[izlust, - lùtu, - lutu, sich verwöhnen, verwöhnt werden: kad māte lutina, tad bē̦rns izlūt, sāk izlust Dond.] Part. prt. izlutis, verwöhnt, verzärtelt, verweichlicht: Rīgas ļaudis tādi izlutuši U.

Avots: ME I, 766

izmežģêt, izmežģīt, izmežģinât, tr.,

1) entwirren, lösen:
diegus izmežģinat;

2) aus-, verrenken:
kāju, ruoku. bij jābaidās, ka viņš sev neizmežģī muguru Vēr. II, 34. viņa luocekļi bija kâ izmežģīti II, 226. Refl. - tiês, verrenkt werden: kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina lubstāju ūdenī Etn. IV, 117.

Avots: ME I, 771

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787

izšļakstinât, izšļakstît, tr., herausspritzen: krupji izšļakstina arī mīzalus, kad viņus vajā Konv. ² 2023. Refl. - tiês, intr., herausspritzen: siekalas straukā krītuot neizšļakstās Strautz.

Kļūdu labojums:
2023 = 2029

Avots: ME I, 812

izšļircinât, izšļirkstinât, tr., herausspritzen: ķirzakas izšļircina baltu sulu Konv. ² 3540. šķidrums, kuo lapu utis izšļirkstina Konv. ² 2177.

Avots: ME I, 813

izturêt,

2): ve̦cāki tevi iztur un lutina tik ļuoti Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 273; ‡

6) eine Zeitlang (ein Haustier) halten; = izmitinât: vienu gadu mēs izturējam zirgu, bet tad pārdevām Seyershof. kai siena bij pē̦rn, piecas vuškas izturējām Auleja. muļķis nevavarēja jā (= vērša) i. Pas. XII, 346. Refl. -tiês,

1): es svaigi izturuos Pas. XI, 330; ‡

2) "den Verlockungen widerstehen, in alte Fehler nicht verfallen, sich konservieren"
P. Alūnāns.

Avots: EH I, 491

izvā`rtinât, fakt., sich wälzen lassen: septītuo (kumeļu) izvārtina rīta rasā LP. VI, 945.

Avots: ME I, 826

izžņaûdzît (freqn.), izžņaûgt, ausdrücken, auspressen, ausringen: Lata izžņaudzīja mitruos matus A. XXI, 267. nātres jāsasutina, jāizžņauga ūdenī un tad jāmazgā galva Etn. I, 66. kad pēdējs piliens spē̦ka izžņaudzīts Duomas II, 485.

Avots: ME I, 833

jaũtinât, tr., verhören, mit Fragen belästigen: visi brīnās, ka šis gudrs tur jautina LP. VI, 894.

Avots: ME II, 104

‡ juozmenis,

1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

[kaĩtava Jürg., jem., der oft kaitina.]

Avots: ME II, 135

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]

Avots: ME II, 199

katins (li. kãtinas), ein Kater U.: [(infl.) Juoņeišam taidys ūsys kai munam kotynam BW. 20274].

Avots: ME II, 171

*I  ķeglis od. * ķegle,

1) "?": plēšas kustina kādu kārtiņu ar ķegli Konv. ² 4104 ;

[2) ķeglis Arrasch, = kāsis ; in Nötk. sei ķeglis ein Baumast oder Wipfel mit belassenen Stümpfen der Seitenäste zum Kleideraufhängen oder Herausscharren der Kartoffeln ;

3) ķeglis "ein paseklis für Hanf"
Aahof ;

4) ķeglis Aahof, = braũķis 1. Aus d. kegel "Knüppel, Stock"?]

Avots: ME II, 359

ķe̦ska,

1) comm., die Kratzbürste, der Zänker
Frauenb., Salis, Lems., Treideln; 2) ein tüchtiger Esser Serb., Lub.;

3) gew. Pl., Lumpen, Fetzen:
žīds braukā, ķe̦skas pirkdams. [maizi... aptina īpašām lupatām un ķeskām Janš. Dzimtene ² 329.] viņš staigā tīrās ķe̦skās Gr. - Essern, Frauenb.;

4) das Eingeweide
Dond., Kalleten, Ober - Kurl.;

5) der Schmutzfink
Smilt. Zur Bed. 1 vgl. ķestiês, zur Bed. 2 - ķest 1, zur Bed. 3 und 4 - ķe̦sas, zur Bed. 5 - ķe̦sa.

Avots: ME II, 371

ķir̃melis Ahs., ķirmulis,

1) der Holzwurm
Ahs., Grünh.: jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkstina LP. VII, 647;

2) Made, Larve:
ķirmeļi jeb kāpuri Konv. ² 124;

3) der Wurmstich, der Wurmfrass, der mehlartige Staub, der wom Bohren des Holzwurmes entsteht:
izsijā ķirmeļus (kuožu ē̦dumuos) un apkaisa izsitušuo vietu IK. VI, 54; apbārsta ar ķirmuļiem ibid. [Aus li. kirmėlė˜ "Wurm."]

Avots: ME II, 384

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

kluģis

2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;

3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter

3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".

Avots: EH I, 621, 622

[kniebāt, kneifen: gudrs cilvē̦ks uotru nekniebā, nei kaitina Für. I.]

Avots: ME II, 248

I knitinât: auch Erlaa, Salis: jauns iesals būs jāknitina Blaum.

Avots: EH I, 631

kol˜čât, (etwas Dickes) rühren, rütteln: kolčāt biezputru Dond. [Refl. - tiês, sich durcheinandermischen: kad trauku kustina, putra tur iekšā sāk kolčāties Dond. Auch mit sa - zusammengesetzt. - Vgl. kulšuôt.]

Avots: ME II, 254

kreķis, [eine Garnwinde, "tītavām līdzīgs rīks, kuo lietuo aude̦kla apmešanai; dzijas uztinamais" Nerft]: tur arī gulēja tukši dzijas kreķīši Jauns. dzijas tecēja nuo diviem vai nuo trim kre̦kiem, bet ja aude̦kls bij me̦tams strīpains, tad kreķi stāvēja metējai vis˙apkārt kâ ce̦lmi Jauns. [Aus mnd. kreke "das Instrument zum Spannen der Harfe"?]

Avots: ME II, 272

kretinât, auch skretinât Gr.-Sessau, fakf. zu krēst, essen lassen, füttern: kāpēc man sveši bē̦rni jākretina Naud., Gr.-Sess.

Avots: ME II, 274

krijs (unter krija): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII,.75, Borchow n. FBR. XIII, 21, Sonnaxt, Wessen,

5): auch (kriji) Bērzgale, Mahlup, (krijs) Kalz. n. BielU., Odensee, Saikava, Stom.: uz krijiem uztina dziji, kâ var aude̦klu savilkt Saikava.

Avots: EH I, 653

kritinât,

1): gulžuogu kritina iekš gruopē̦tiem stabiem Iw.; vgl. kritenis 1.

Avots: EH I, 656

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene ² II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282

kurbulis, das Behältnis, in welches die Bienenkönigin für einige Tage eingeschlossen wird: bišu māte jāapcietina kurbulītī un tur jātur vairāk dienas Balss.

Avots: ME II, 321

ķurkstinât, intr., krakeln, schreien: gailis pa miegam ķurkstina Etn. I, 34.

Avots: ME II, 392

kutinât (li. kùtinti [und kutinė´ti]), fr., fakt. zu kutêt, Kitzel erregen, kitzeln: kaķītis ar pēdiņu viņai kutina lūpas Etn. IV, 85. viņa smējās kâ kutināta Saul. Fig., reizen: ruobežnieka dēliņam sirdi vien kutināju BW. 515. Vgl. auch atkutinât (unter atkust).

Avots: ME II, 330

lābuôtiês: sich anschmeicheln (mit ã ) Ermes, Kegeln, Orellen, Trik., (mit â ² ) Salisb.: lâbuodamies ² pretī cilvē̦kam, suns kustina asti Seyershof. Mit à ² (und nicht oa aus ā) wird es auch (warum ?) in Gr.-Buschh. gesprochen!

Avots: EH I, 725

‡ làdêt ² Zvirgzdine, machen, bereiten: l. kuo ēst; l. meitām pūru ebenda und Baltinava; vorbereiten, ausrüsten: kad ganuos lādējuši, duotu maizes gabaleņu Tdz. 44681; "uzpuost" Nautrēni. Refl. -tiês Bērzgale, Nautrēni, Zvirgzdine, sich zurechtmachen; sich anschicken: jis ladās ("taisās") jau vest juo iz sē̦tu Pas. IV, 313 (ähnlich 252). Wohl aus r. ладить (наладить "in Ordnung bringen`).

Avots: EH I, 726

lēcins, [(bereit) willig Bers.]: es pa˙priekšu tautu dē̦lu par trīs gadi saderēju; nu lēcina (Var.: lē̦kana, le̦skana, lētina, lē̦ta, gatava) gājējiņa, nula teiču māmiņai BW. 15442, 1; 14935.

Avots: ME II, 455

lè̦kans ² ,

1): auch Meselau. - "lētiņa" ME. II, 456 durch "lētina" zu ersetzen.

Avots: EH I, 736

[ļekstinât Dond., viel schtvatzen: viņš nu atkat ļekstina un vārās kâ putras katls.]

Avots: ME II, 535

lêle C., lêlis Aps.,

1) [lêlis ² Salis, lêlis Lis., N. - Peb., lêle Wolm., PS., Morizberg], der Blutegel: kâ uodze tā man aptinas, kâ lēle sirdī iezīžas Asp. (aus dêle?);

2) [lêlis Lis., lêle Arrsach], die Schnecke; lēles kārpiņš, kanniņa, lēļu kažuoks, das Schneckenhäuschen; [lêle PS., die Muschel];

3) lēles, Steingalle (Pferdekrankheit) L., St., Ruj. (lēls LD.).

Avots: ME II, 459

‡ lētins, = lè̦kans ² 1: es lētina gājējiņa BW. 14935.

Avots: EH I, 739

‡ ļikstinât Frauenb. "?": klausuos, kuo zirgs tur ļikstina ("klusu ē̦d"): kâ tad, gruožu!

Avots: EH I, 773

liktin [li. liktinaĩ "zurücklassend"], setzend, bleibend, zur Verstärkung von likt, atlikt: šeitan šaurā duobītē liktin atliek vietas Janš. Vgl. licin.

Avots: ME II, 469

[linkaine LD., linkaja Kawall n. U., liñkats Bassen, ein langes WeiberKopftuch]; liñkainis [Wirgen], dial. für lìkainis 2: sieviešiem aptina ap galvu linkaini BW. III, 3, 871. linkainis ir aude̦kla gabals, kuo apsien ap vaŗa vaiņagu Alschw., RKr. XVI, 106, 191. [Wohl ein Kuronismus.]

Avots: ME II, 472

lubstaga Mag. IV, 2, 36, lubstāji Aps., Lub., lubste̦nāji C., lustuki Smilt., der Liebstock (ligusticum levisticum): kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina ar lubstāju ūdeni Etn. IV, 117. čũsku kuodumu un vispārim uzpampumu nuoslābina, kad uz tuo uzliek lubste̦nājus Etn. IV, 1. [Aus mnd. lubbestock.]

Avots: ME II, 509

lutinât, ‡

3) locken:
kad tev[i] ... blēži lutina (jetzt dafür: vilina) Getzel Spr. Salom. 1, ₁₀ .

Avots: EH I, 763

matàukla, matàukle, matàuklis, das Haarband: matuos piepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja nuo matauklas kuplu ce̦kulu BW. III, 1, 16. matauklas - sarkanas, vilnainas, ap divi asis gaŗas lentes, kuŗas pina matuos gre̦znuma dēļ Plutte 65. dze̦ltān[a] mana galva bija, sudrabuota mataukliņa BW. 5503, 1. zaļa zīda matauklīte (Var.: matauklīši 5524.

Avots: ME II, 566

mel˜deris,

1): auch BW. 21060; ‡

2) "cilvē̦ks, kas nuoruotina virvi [kad ar virvi grìež kādu smagumu, piem., kuģi ārā nuo jūŗas) Salis.

Avots: EH I, 797

[mel[n]mizi U., melmiži, Schwarzellern: ar melmižu lapām tie piena spaņņus sutina, tad ir labs piens un neve̦lkas Für. I.]

Avots: ME II, 596

mel˜ninât, tr.,

1) schwärzen, schwarz anlaufen lassen:
dzijas;

2) anschwärzen, tadeln, verleumden:
tautas mani melnināja kâ dubļainu kājas autu Paul. izaudzina, izbaltina, duod tautām melnināt BW. 17895.

Avots: ME II, 597

[mel[n]mizi U., melmiži, Schwarzellern: ar melmižu lapām tie piena spaņņus sutina, tad ir labs piens un neve̦lkas Für. I.]

Avots: ME II, 596

metinât,

1): auch (schweissen)
Assiten, Frauenb., Oknist; (anstücken) AP.: ja ē̦ku ceļuot baļķe ir īsāka par vajadzīguo gaŗumu, tai metina klāt uotru baļķi;

2): "Strafe geben"
Für.: nu būs man jāmetina par tādu izrunu; "naudu salikt kuopā" Frauenb.; ‡

3) überwendlich nähen
Salis; flüchtig (nachlässig) nähen Seyershof; nachlässig (pavirši) binden Auleja; ‡

4) "aizmest, likt mesties" Kaltenbr.: ja izkapti metina aiz kāda kuoka ... Kaltenbr. m. kāju aiz sē̦tas mieta Oknist. šis ar tādu līku kuoku metina man aiz kājas, grib paraut gar zemi Sonnaxt.

Avots: EH I, 803

migla [li. miglà, askl. мьгла], der Nebel: Sprw. migla kâ dūmi. lai izzūd sāpes kâ migla vasaras rītiņā Br. 83. migla ceļas, me̦tas, der Nebel steigt auf, fällt U. jūŗa miglu me̦t Aus. I, 99. visi mazi avuotiņu vakarā miglu laiž (Var.: me̦t) BW. 17652. uznāk bieza migla JK. III, 71. zila, zaļa, me̦lna migla priekš acīm. viss tâ kâ migla vien tinas, man kann nicht recht sehen Vēr. v. J. 1904, S. 413. pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies un tâ apmulsis kâ miglā LP. V, 258. mums jau miglu acīs nelaidīsi, du wirst uns keinen Sand in die Augen streuen Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 482. - dirsa miglu metīs, es wird Prügel setzen, der Hintere wird's fühlen U. [Zu ai. mēghá-ḥ "Wolke", arm. mēg, gr. ὀμίχλη "Nebel", ndl. dial. miggelen "fein regnen", r. мжит "es nebelt, regnet fein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 486, Bechtel Hauptprobl. 373.]

Avots: ME II, 624

miñstinât,

2): ilgi minstināja kas un kâ? Daugava 1934, S. 493. saimnieki savā starpā minstina, vai tas dienās būšuot viņu kungs Janš. Līgava II, 389. ļaudis melsa un minstināja (vermuteten),
ka Bierans miršuot nesirdzis I, 215. Refl. -tiês: viņš minstinās, minstinās, bet nevar atminēt Pas. VI, 20. es minstinuos gan, bet nevaru atminēt, kâ viņu sauca Stenden; wiederholt raten (zu erraten versuchen): uzduod mīklu: "kas ir pasaulē vis˙laimīgākais?" visi minas, minas, minstinās: kēniņš, bagātnieki... Pas. X, 325 (aus Selg.).

Avots: EH I, 816

‡ II mitinât Frauenb., sanft regnen: audzelīgs lietus, kas lē̦ni mitina.

Avots: EH I, 819

[mitinums Lautb., sonst mitinājums, Unterhalt, Fütterung, Ernährung: guotenes mitinums (setzt ein dem li. mìtinau entsprechendes prt. * mitinu voraus) man daudz maksāja.]

Avots: ME II, 638

muõre, die Pastinake (pastinaca satīva) Mag. IV, 2, 36; RKR. II, 75; weisse Möhre. [meža muorītes U., Bibernell (pimpinella saxifraga). - Nebst estn. mōŕ aus mnd. mor "Möhre".]

Avots: ME II, 683

mustaîns, dunkleres Haarum die Schnauze habend als sonst wo am Körper: mustains suns; mustina guovs Freiziņ. - Zu mustis I, musts.

Avots: ME II, 672

nâtins [auch Kl.], leinen, zwirnen Spr.: nātinas bikses Stari II, 94. Gew. nâtns.

Avots: ME II, 702

nenùovilši, Adv., unillkürlich: dažu reizi nenuovilši skumjas mani grūtina Pump.; [vgl. nevilšu(s)].

Avots: ME II, 725

nùočâpstinât C., Mar., Lubn., die perfektive Form zu čâpstinât: glāzi gan˙drīz tukšu izdzēris, tas nuočāpstināja lūopas A. XIII, 2, 137. [ja mutē nav zuobu, tad nuočāpstina vien Grünwald, N. - Peb. muti vien nuočâpstināja ² Autz. mācītājs sprediķi tikai nuočāpstināja Plm.] nuo lielām sirdssāpēm lūpas vien nuočāpstināja A. XIV 1, 302. "nuo Rīgas ne˙kā "ātri nuočāpstināja (sagte jappend) ar bezzuobainuo muti Aldiņš Vēr. II, 1201. So auch, aber intr., das Refl. - tiês, [mit den Lippen od. mit der Zunge(ab) - schnalzen (perfektivi)]: runātājs nuočāpstinājas vien Druva II, 14. [nuočāpstinājas parasti pēc garda kumuosa Mar., Serben, Peb., Burtn. citi ēda un dzēra, mumsatlika nuočāpstināties Jürg., Neu - Wohlfahrt, Vank. zivs sausumā nuočāpstinājās vien Mar.; "resultatlos arbeiten" Rönnen.]

Avots: ME II, 770

nùociêtinât, tr.,

1) befestigen: pilsē̦tu brūtgāns ar saviem nuocietina vārtus BW. III, 1, 83;

2) fesseln, festhalten:
tādu cilvē̦ku nevaruot nuocietināt ne cietumā ne dzelzī Etn. IV, 64;

3) verhärten:
bagātība nuocietna sirdi LA.;

4) abhärten, stählen:
tu, laime, zini, juo vairāk siti, juo tu nuocietini Rainis. Refl. - tiês,

1) sich befestigen:
ienaidnieki nuocietinājās skanstīs LA.;

2) sich abhärten:
vingrinādamies nuocietināmies;

3) sich verhärten:
kad mēs nuocietināmies iekš grē̦ka Rainis.

Avots: ME II, 769

nùodžirkstinât, fakt., knirschen machen: bēris nuodžirkstina zuobus Saul.

Avots: ME II, 782

nùokutinât "?": Niece puišus nuokautina Zalkt. I, 22.

Avots: ME II, 804

nùošķetinât, nùošķeterêt, tr.,

1) abzwirnen, abspinnen:
viņa pazūd, nuošķetinādama vēl šur un tur pa ze̦lta staru pavedienam Druva I, 729;

2) schnell hersagen:
bausli viņa kâ šķetinat nuošķetināja Kaudz. Refl. -tiês, sich abspielen, verlaufen: māmuliņas... ar˙vienu duomā par kādu atgadījumu, kas tâ un tâ nuošķetinājies Etn. II, 131.

Avots: ME II, 865

‡ nuošļapstinât AP., Frauenb., Meselau, N.-Peb., schmatzend abschlürfen (?): zirgs nuošļapstina visus miltus pa ūdens virsu silē; "ieē̦duot kuo, muti nuoplaukšķināt" Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

nùosutinât (unter nùosutêt),

1): ganiem kājas nuosutinātas nuo slapjuma karstā laikā Frauenb.; ‡

2) verprügeln:
zē̦ns paliek juo dienas stūrgalvīgāks. būs jānuosutina kādu reizi Veselis Netic. Toma mīlest. 145; ‡

3) "laufen"
Frauenb.

Avots: EH II, 93

[nùotupt Warkl., Lautb.], nùotuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kad kaķi sapeŗ, vai citādi aizkaitina, tad tas nuotupstas Etn. II, 80. vārnas nuotupušās bē̦rzuos Aps.

Avots: ME II, 878

nùoziest, tr., beschmieren: citi aiztina lakatiem vai nuozieda ģīmi kvēpjiem BW. III, 1, 10. [Refl. -tiês, sich beschmieren Pas. III, 315: e̦smu... nuoziedies Pas. III, 384.]

Avots: ME II, 892

pads,

1): auch Oppek. n. U., Baltinava n. FBR. XI, 138, Auleja, Bērzgale, Golg., Kaltenbr., Liepna, Lubn., Mahlup, N.-Rosen, N.-Schwanb., Pilda, Warkl., Zvirgzdine; ‡

2) die Schuhsohle
Auleja, Kaltenbr., Skaista.

Avots: EH II, 128

paêst [li. paė´sti, slav. poěsti], pãêst Kand.; poēst Dond.,

1) sich satt essen
(so das Part. paēdis, satt): nebē̦dāju stalta vīra, kad tik maizes paē̦duse BW. 21461. man guotinas paē̦dušas 29330. paēdis var neē̦dušam līdz iet Etn. IV, 94. paēdis kâ nabaga kāzās (ironisch). paēdis iīdz acīm RKr. VI, 3;

2) perfektiv - abspeisen, das Essen beendigen:
mēs ēdām, paēdām BWp. ² 29394. paēda pusdienu LP. V, 293. vakariņas bij paē̦stas VII, 398. Refl. -tiês,

1) gehörig essen, einhauen:
nu es labi paēduos, dē̦lu mātes mieluojama BW. 19375. me̦dus zāli (auch zāles Gen.) paē̦das (kumeliņš) 29597;

[2) sich ein wenig über jem. ärgern, sich ein wenig zanken
Wid., LKVv.].

Avots: ME III, 25

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

‡ II pakritinât, fallen machen: pakritina ... nabagu Getzel Psalm 37.

Avots: EH II, 144

palutinât, tr., etwas verwöhnen: palutinati ļaudis Latv. Refl. -tiês, etwas sich verwöhnen: cilvē̦ks palutinājas R. Sk. II, 129.

Avots: ME III, 63

‡ papàdêt2 Baltinava, Bērzpils, Nautrēni,

1) treffen:
kai sviežu, tai i[r] papādēju, kur gribēju;

2) "paspēt (laika ziņā)": jis papādej visur. Wohl aus r. попадать "treffen".

Avots: EH XIII, 162

paraũdzît, tr.,

1) nachsehen, zusehen, besehen:
gan es rītu paraudzīšu, kas tavā pūriņā BW. 18922, 4. nāc, brālīt, paraudzīt, kas manā pagālī BW. 13736. bet paraugi nu! i(r) tur viņš ir uzuodis LP. VII, 1180;

2) besorgen, verschaffen :
baltmaize jāparauga LP. V, 318. māte būšuot ēdienus paraudzīt LP. VI, 349. nevarējuši ne nu vairs ēst pāraudzīt, ne siltuma piegādāt II, 15. puisis paraudzījis meitai bē̦rnu Kand. Refl. -tiês, hinblicken, ansehen, sich umsehen, nachsehen: ne uz mani paraugies, ne uz māni vārdu saki BW. 10990. kad rakstina nemācēju, parauguos parāugā 7175. vārna paraugās apkārt Saul. man jāparaugās ķēķī Pur.

Avots: ME III, 87

‡ pariruôt, eine Weile ‡ riruôt: pariruojiet guovis, lai ātrāki atrietina pienu! Janš. Mežv. ļ. ii, 351.

Avots: EH XIII, 168

pasâkt [li. pašókti "plötzlich aufspringen"], tr., anfangen, beginnen, unternehmen: darbs bij nepasākts Niedra. valdības pasāka ņemt nuoduokļus Pürs III, 52. [se̦sks pasācis zagt vistas Dunika]. Subst. pasâcẽjs, wer etwas anfängt, unternimmt, der Unternehmer: būvdarbības pasācējs Vēr. II, 364; pasâkšana, das Anfangen, Unternehmen; pasâkums, das Begonnene, Unternommene, das Unternehmen: pasākums ir jākustina vienmē̦r A. XIX, 36. jaunajam pasākumam neradās daudz dalībnieku B. Vēstn.

Avots: ME III, 95

pašvirkstinât,

1) intr., etwas schwirren:
vārna pašvirkstina ar spārniem Saul.;

[2) das beim Gebratenwerden hörbare Geräusch hervorbringen lassen:
p. gaļu Jürg.].

Avots: ME III, 118

‡ pãtinât Hasenp., OB., Turlau, = lutinât, verwöhnen: māte pātina meitu.

Avots: EH XIII, 217

pavàlsts,

1): viņš pārvaldīja ... Autinas pavalsti Vindedze 31; ‡

2) Abteilung, Klasse (?):
kaulu dzīvnieku uotrā pavalstī ir putni; trešā pavalstī - rāpuļi Kav. (1860), S. 119.

Avots: EH XIII, 187

pìebrēķêt, Mangel leiden; ermangeln U.: svainīšam alutina piebrēķē BW. 19667. tev maizītes piebrēkēja (Var.: pietrūka) BW. 21508 var. man klaipa piebrēķējis, ich bin an Brot zu kurz gekommen Ermes. man jau balss grib piebrēķēt Diez. brēķēt, "mangeln, gebrechen" aus mnd. breken.

Avots: ME III, 240

pìečaukstinât, raschelnd hinzugehen: Jēcītis pirmais piečaukstina pie eglītes Apsīšu Jē̦k. IV, 71.

Avots: ME III, 242

piêlaps ² od. piêlapa ² Gr.-Würzau, die Strähne (in Neu-Platohn: eine Flachs od. Hanfsträhne): nuo pielapiem vij auklas un putagas. tur neaizies sāņus ne˙viens linu pielaps. sirmie matu pielapi tam pielipa pie pieres. bārdas pielaps. tabakas pielaps Alm. "kad viens pielaps izvīts, tina%20jaunu%20gal%C4%81">tad piemetina jaunu galā, kamē̦r beidz [auklu]" Neu-Platohn.

Avots: ME III, 265

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši ² Kr., pìepèši ² Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280

I pîtinât N.-Peb., ausstreuen: meta kūleņus un pītināja nuopļauto zâli R. Kam. 9. Jūle ar lieluo darbu strādā, - pavei, kâ nu˙pat pītina (ārda sūdus)! Dok. A. Austr. v. J. 1893, № 6, S. 545; "pìtināt ² , = purināt, putināt (pe̦lnus, miltus, spalvas)" Selsau, Sessw. Refl. -tiês, "pirināties II 1" Adleenen; vgl. pîte ² II.

Avots: ME III, 235, 236

plasku plaskumis, = ple̦sku ple̦skumis: kad salijis mētelis steidzīgi suoļuojuot sitas un tinas ap lieliem, tad saka: "salijis slapjš iet plasku plaskumis" Burtn.; "juku jukumis" Dobl, n. Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 320

pļikstinât, pļikšķinât,

1) klatschen, plätsehern :
vienam aizsien acis - tas ķē̦rājs, citi pļikšķina ruokas un mūk Etn. III, 188. zivs pļikstina ar asti pa ūdeni Ahs. pļikšķinādams ar pātadziņu pa ūdeni Kaudz. M. 12;

2) pļikstinât, mit den Händen glätten
Ahs.: zirgu labinuot pļikstina ar ruoku kaklu;

3) pļikstinât blinzeln
Ahs.: viņš pļikstina ar acīm. Zur Bed. 1 vgl. plikš(ķ)inât 1, zur Bed. 2 pļicinât II, zur Bed. 3 - plikstinât

Avots: ME III, 370, 371

pļiñkstinât, fakt. zu pļiñkstêt, tr., klingeln, klimpern: mē̦mais ubags pļinkstina pulksteniņu. skuolniece pļinkstina klavieres Ahs. Vgl. plinkš(ķ)inât.

Avots: ME III, 371

pļiûkstinât ² , fakt. zu pļiukstêt, tr., klatschen (machen): kučieris pļiukstina pātagu. pēc izrādes skatītāji pļiukstina ruokas Ahs. Vgl. pliukš(ķ)inât.

Avots: ME III, 371

pluksts,

1) der aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork angefertigte Schwimmer am Netz
Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), Golg., oder an der Angelschnur Peb. n.U., Bielenstein Holzb. 678: būtu gājis uz e̦ze̦ru makšķerēt, bet pluksta nevaruot saredzēt Baltpurviņš. vējš piedauzīja pie sienas tinas plukstus Austriņš Nuopūtas vējā 90;

2) eine Medaille
(verächtlich) Jürg., Arrasch, Golg., Wolmarshof: dzīvie piekaras sev (zur Auszeichnung) plukstus pie krūtīm R. Av.;

3) "luodziņš uz durvīm" N.-Peb. n. Latv. Saule, № 35, S. 378;

4) ein leichtfertiger, unbedeutender Mensch
Ruj. In der Bed. 1 vielleicht (mit kst aus skt) zu pludi.

Avots: ME III, 355

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379

prātinât Dond., = pratinât: viņš prātina mani, grib kaut kuo izprātināt.

Avots: ME III, 380

pũkala,

1) der Flaum:
kad zuosi jeb pīli nuoplūc, tad paliek vēl pūkala, kuŗu nuosvitina Dond. n. RKr. XVII, 48;

2) eine Art Morastpflanze ("baltā pūka") Sassm. n. RKr. XVII, 48 (vgl. pūka 6).

Avots: ME III, 445, 446

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl ² ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis ² AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns ² Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens ² Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins ² Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens ² Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. ² 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. ² 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

I putenes,

1) Schneeballen (viburnum opulus)
U.;

2) Vogelbeeren, Ebereschbeeren, Sperberbaum, Pilbeerbaum (sorbus aucuparia)
Fischer 240; Vgl. li. putìnis "Kalnikenbaum" und pùtinas, eine Pflanze Jušk. SvD. 5, ₁ und An. 66.

Avots: ME III, 440

‡ III putinât,

1) schäumen (tr.):
ziepes p. ("sakult putās") Bers. kad ziepju puķīti (saponaria) taisa slapju un putina, tad taisni tâ kâ putuo Salis;

2) den Schaum von kochender Fleischsuppe abnehmen
Ramkau.

Avots: EH II, 338

pùtinât Wolm., pùtinât ² Kl., pûtinât ² Kandau, Selg., Dond., Wandsen, Lautb., Gr.-Essern, Dunika, Behnen, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, pũtinât Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., PS., tr., erholen, ausruhen, verschnaufen lassen, (die Pferde) verschiessen lassen U., Fest., Stelp.: tiem vajadzēja pūtināt savus luocekļus MWM. v. J. 1896, S. 673. tuo darbiņu nuodarīju; nu es iešu sētiņā sav[u] ruociņu pūtināt (Var.: dusināt) BW. 28081, nu es iešu sētiņā kājas, ruokas pūtināt 6936. ne kalpiņš auzu deva (sc.: kumeļam), ne cēļā pūtināj[a] 15950, 7. kur tad nu pūtināsim zirgus? MWM. VI, 261. nuoartuo zirgu pūtinādams, drusku atgūlies LP. VI, 183. zirgi nespēja vilkt, vajadzēja bieži pūtināt A. XXI, 6. dzirnavas pūtina spārnus Aps. III, 7.

Avots: ME III, 453

putins Cibla, = putns, der Vogel; = li. šìlo pùtinas "Birkhahn" PФB. LXXIII, 336 (und pùtinas "ein Wurm als Köder"? vgl. le. gaŗais putns 5).

Avots: ME III, 441

raîbe ² Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe ² Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

rast,

2): viņš nav tâ radis Ramkau, Saikava. Refl. -tiês: jau munā laikā radās mašīnas Kaltenbr. tik auksts vējš radās Trekņi. vai viņš nav vēl radies? Gramsden. atstāju gan, bet gaidi, ka tur vairs rasies! ebenda. nuovāķ tuo puôdu! citādi tev rasies tukšs ebenda. ne˙kur nepamuks, - te˙pat jau rasies ebenda. rutki radās (erwiesen sich)
gardi ebenda. kad es pārnācu, viņš radās jau sastipis ebenda. tikkuo aiznesu teļam dzert, viņš radās jau izdzēris ebenda. radusies upe priekšā Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 111. zirgam ve̦cuma galā ienāši radās Grob. brauc pa tuo ceļu vien! tad tur ruonas Ķīburnieku ciems ebenda. ezītis pa ziemu rijā spaļuos ruonas ("?") ebenda. kad kuce̦nu kaitina, tad viņš ruonas (= kļūst) ar tāds sirdīgs Seyershof; "dzimt" Orellen, Sonnaxt, Zvirgzdine; ‡

2) ergiebig sein
(rasmes duot, izduoties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ergiebig").

Avots: EH II, 354

ritenis,

1): auch Sonnaxt;

3): auch AP.; saritināt de̦sas riteņuos Ramkau. lûkus tina riteņuos Salis. siera r. Orellen. vilnas pavedieni satinās ritenītī ebenda.

Avots: EH II, 374

ritinât,

1): lē̦nām sirmais ve̦cums jau man klātu ritinājis Janš. L. dzejas pag. 169. bāliņ, vaska ritentiņ, tev bij līdzi r˙! BW. 18005, 2 var.; ‡

3) langsarn, kraftlos traben
Seyershof: zirgs ne˙maz negrib iet, - ritina vien.

Avots: EH II, 374

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

rutinât Stelp., = rubināt I, kollern, falzen : rubeņi rutina.

Avots: ME III, 565

sacetinât, tr., aufhetzen: kalpuones sacetina ganu meiteni, lai saimniecei neklausa Dond.

Avots: ME III, 602

sačirkstinât, tr., (die Zähne) zusammen beissend knarren machen: Holtens sačirkstina zuobus Krišs Laksts 47.

Avots: ME II, 605

šadui, Adv., in einem fort, noch immer weg, sehr stark: šadui putina, es stürmt in einem fort Oberl. n. Mag. IV, 2, 141.

Avots: ME IV, 1

saiva (li. šaivà "ein Stückchen Rohr zum Spulenmachen"), saive Wid., saîve ² Līn., Nigr., der Garnflusch Bielenstein Holzb. 403; eine Netznadel od. Gabel zum Netzstricken (saiva Allend., Ruj.; Lems. n. U., Bielenstein Holzb. 403, Adsel, saîva ² Salis, Nogallen, sàiva ² Lis., Schwanb., saiviņa Lasd., saîve ² PlKur., sàive ² Golg., Warkl., saĩve Karls., saivīte Lös.), StricknadelL. (saiva, saive); das Weberschiff, die Weberspule Gr.-Buschhof (sàiva ^2), Kursiten, Lautb., Bauske (saîve ^{2), Elv.} (saiva), L. (saiva, saive), Kokn. n. U. (saiva), Bielenstein Holzb. 402 (saiva, saive; s. Abbild. daselbst); das Spulchen im Weberschiff (saiva Wain., O.-Bartau n. A. XI, 83, Lis., saîvīte ² Dunika, saîva ² Kaltene, saiviņa U., Bielenstein Holzb. 402, Spr., Nerft n. A. XI, 83, Lis., sàiviņa ² Sissegal, saive Nigr., saivīte Tals.): saives (Spulen im Weberschiff) taisīja nuo pliedeŗa atvasām, kuŗām serdi izdūra Nigr. - Jāņa sieva sagšu auda, pats Jānītis saivas (Var.: saives) tina BW. 32976. tu audi dvieļus, es tīšu saives 6819. nespēj saives vien pietīt LA. saivu šautuvē nu lieku Lautb. ve̦ctē̦vi, kas me̦t ar saivi . . . tīklus Latv. aizskrien kâ saiva MWM. VI, 766. viļņi mē̦tā kuģi kâ saivi nuo vienas puses uz uotru Līguotnis Stāsti I, 45. Zu li. šeivà (acc. šeĩvą "ein Rohrspulchen"; unklar ist das Verhältnis zu slav. cěva dass. (slav. c- aus sc- und li. š- aus ks-?).

Avots: ME II, 638

‡ sakremtinât, zernagen (?): (piktums) sirdis ... sakremtina un mūžu apgŗūtina Dünsb. Trīs romant. gad. 52.

Avots: EH XVI, 419

sakutinât: (fig.) bijušas smukas meitas ... apģê̦rbs vien ... sirdi sakutina Jauns. Raksti VIII, 369.

Avots: EH XVI, 421

sametinât, tr.,

1) aneinanderketten, verbinden
Spr.;

2) zusammenfalten:
meita stāv ruokas sametinājusi Dond.;

3) (mit grossen Stichen) zusammennähen:
sametināt lupatas kažuokam Plūd. Rakstn. I, 119;

4) zusammenschweissen
Segew., Wid.: kalējs sametina ratu asi Dond. dzelzi sakaisē̦tu var sametināt Kīmija 64. duod... puodi pieci dzelzs, ar kuo sametināt (sc.: pārlauztu zizli) Pas. II, 171 (aus AP.). bruņu juosta pastav nuo sametinātām dzelzs skārdām Konv. ² 455;

5) durchprügeln
Spr.

Avots: ME II, 684

sapampaļâtiês, sich übermässig anziehen: kad kāds aukstā laikā uzve̦lk vairākus kažuokus, satinas ar lakatiem, tad viņš ir sapampaļājies Alt - Rahden. satinies jeb sapampaļājies kâ pampaļa Lennew.

Avots: ME II, 696

saputinât, tr.,

1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;

2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;

3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;

4) vernichten.

Avots: ME II, 709

sarûgtinât, saŗūg tinât A. XI, 748, tr., betrüben, verbittern Wid., vergällen V.: viņi lūkuo tuos saniknuot un sarūgtināt A. XX, 628. dzīve nav viņu sarūgtinājusi CTR. I, 4. pesimisms sarūgtina dzīvi un izgaisina dzīves laimi Pūrs I, 26. sarūgtina ve̦cuma dienas A. XI, 107. ar sarūgtinātu sirdi Latvju Tauta XI, 1, 30. tas var... sarūgtināt tev manu piemiņu Vēr. II, 291. viņš grib tuos sarūgtināt pret visu apkārtni A. XX, 627.

Avots: ME III, 724

‡ sasêkstêt2 Frauenb., allzu dicht zusammenwachsen (vom Getreide): burkāni pa˙visam sasēkstējuši; būtu jāizretina Bixten.

Avots: EH XVI, 446

sasitinât, tr., einschlagen, einwikkeln, einhüllen: s. (= satît) sietavas ap kājām Dunika. sulainis tuo sasitina un iebāž suomā JK. III, 1. Refl. -tiês, sich einschlagen, einwickeln, einhüllen Grünh.: tas sasitinājas ciešāk mētelī Alm.; sich zusammenwickeln, -rollen: zaltis sasitinājies sildās saulē Dunika.

Avots: ME III, 730

sašķēlêt, in Scheiben (šķēles) schneiden Spr. Refl. -tiês, sich zerspalten, Risse bekommen (perfektiv): durvis sašķēlējušās, sniegu putina iekšā Upītis Nemiers 113.

Avots: ME III, 755

satît, tr., zusammenwickeln; einwickeln, einhüllen: kalējs... iztinis pulku baķu audekļa, kamēr varējis... raganu satīt kâ mazu bē̦rnu LP. IV, 167. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwickeln; sich einwickeln; sich verwickeln
U.: viņa satinās se̦gā. viss satinies pe̦lē̦kā miglā Aps. V, 27. e̦smu satinies kâ muša zirnekļa tīklā Neik. 40. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās satinās (Var.: sapinās, saķērās) BW. 17211 var.;

2) stolpern:
mēle satinas Krišs Laksts 32. man... satinās Libek, Pūķis 13, ich habe mich versprochen;

3) Umgang haben
U.: nav labi ka tu ar Jēci satinies Plūd. Rakstn, I, 123.

Avots: ME III, 764

saviļņuôt, tr., in Bewegung bringen, erregen (eig. und fig.): uz saviļņuotās jūras Vēr. II, 1207. ķermeņi saviļņuo aitēri Pūrs III, 68. šī lūgšana saviļņuoja arī manu dvēseli R. Sk. I, 98. tas, kas viņas... biedrus aizkustina un saviļņuo Vēr. II, 1082. Refl. -tiês, in Bewegung, Erregung, ins Wogen geraten (eig. u. fig.): nuo katra vējiņa gailenes vienādi saviļņuojās JR. V, 22. pūlis saviļņuojas.

Avots: ME III, 788

sē̦rauts,* der Trauerschleier: kâ sē̦rauts pār viņu smalka migla tinas R. Sk. II, 125.

Avots: ME III, 828

sideris,

1) ein fixer, gewandter, listiger Mensch
Gr.-Buschh.: tis iet kâ sideris; "kas apkārt staigā" Gr.-Buschhof;

2) "ein winziges Lebewesen (auch von kleinen Kindern)"
Kl.-Salwen: sideris (gemeint ist der Fioh) siekstu kustina (Rätsel). mans sideris gul mierīgi šūpulī.

Avots: ME III, 835

siksna (li. šikšnà "feines, gegerbtes Leder zum Riemenzeug"), siksns Manz., siksne Glück, L., U., (sikniņām BW. 29940 var. wohl fehlerhaft für siksniņām), der Riemen: tam izdīrāja siksnu nuo muguras Etn. IV, 54. kurpes siksnus atraisīt Manz. Post. I, 28; 37. satina baušļu siksnas Vēr. II, 855. visiem viena siksna ple̦cu spiež Duomas IV, 237. siksniņām (Var.: siksnītēm), sprādzītēm jauna puiša kumeliņš BW. 29940 (ähnlich 13910). viņš par tuo dabūja siksnas (Prügel) Vēr. v. J. 1904, S. 410. Sprw.: siksnai divi gali J. Kr. II, 325. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak. v. 1084. - Die Verbindung mit ai. š̍ikya-m "Schlinge, Tragband" und gr. χισσός "Epheu", χίτταρις· διάδημα (bei Persson Beitr. 148) bleibt deshalb zweifelhaft, weil für das balt. Wort wahrscheinlich zunächst von der Bed. "Leder" auszugehen ist (vgl. auch sikspārnis); und der Bed. wegen scheint auch Būgas Zusammenstellung PФB. LXV, 304 mit ksl. sьcati "harnen" u. a. unannehmbar. Wenn das "Leder" als etwas "Zähes, Hartes" aufgefasst ist, zu sîksts.

Avots: ME III, 837

‡ sīkstinât,

1) zäh werden lassen:
pauti (Eier) ir ... laba ... lieta, kas ... sīkstina laksinus (mit -ņ- zu lesen?) Mekons Trīsreiz par velti 21. kâ zuosu spalvas sīkstināmas, lai tās de̦rē̦tu rakstam Jaun. Ziņas 1938, No 247, S. 7;

2) "geizig sein"
Grünh. Refl. -tiês, geizen: s. ar bēršanu A-Schwanb.

Avots: EH II, 492

sir̂dît Golg., sir̂dît ² Behnen, -u, -ĩju, tr., erzürnen: tie mani kaitina un sirda MWM. XI, 22. gribē̦dams slēpt, ka tuo nesirda vis sāpes Vēr. II, 1198. Refl. -tiês (li. šir̃dytis "zürnen"), sir̂dēties ² Sussikas, böse werden, sich ereifern, sich erzürnen U.; böse sein, zürnen: uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113.

Avots: ME III, 843

sitinât,

1): bē̦rns ... plaukstas sitina Skalbe Raksti 1 (1938), 231. Refl. -tiês,

1): sich schnell hin und her drehen
Iw. pa tirgus laukumu sitinājas vairs vienīgi zvirbuļi Delle Venta un Abava 53. (dejuojuot) sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Janš. Mežv. ļ. II, 15; ‡

2) "?": maize ... bija tik labi izce̦pusi, ka, uz ruokas lūkuojuot, viegli sitinājās un karsa smaršuoja Aida Niedra Grēka ābols 203.

Avots: EH II, 491

sitinât, tr., freqn. zu sist,

1) mehrfach schlagen:
dancuodama sitināju tautu dē̦lu stērbelēm BW. 7474, 1;

2) schnell drehen, wickeln
Wid.: vēl es tavus skruļļu matus gar ruociņu sitināšu BW. 10432. nu es savu līku pirkstu apkārt ķē̦rnu sitināšu (Var.: ritināšu, tecināšu) 31038. virvi satveŗ vidū un sitina tuo riņķī MWM. VI, 319. diegu sitina ap pirkstu Dunika;

3) einwickeln:
tautas manu vainadziņu nē̦zduogā sitināja BW. 152. dancuodama tautu dē̦lu stērbelēs sitināju 24152. Refl. -tiês, sich drehen; sich wickeln Dunika: viņa redzēja pati sevi tur... grìežamies un sitināmies Janš. Dzimtene ² II, 245. visa rinda luocījās tik veikli, sevišķi viņas astesgals sitinājās tik ātri Bandavā II, 262. apiņi sitinās ap maikši Dunika.

Avots: ME III, 850

‡ skapste Bauske, die Patina: ar skapsti apklājies.

Avots: EH II, 501

šķeĩsta C., šķeiste U., (mit èi ² ) Lubn., Meiran, Saikava, Warkl., šķeists L., U., (mit èi ² ) Gr. - Buschh., Warkl., eine lange Rute U., (šķeĩsta) Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, Wenden, (šķèista ² ) Selsau, (šķeiste) Golg.; die Angelrute (šķeiste) Golg., (šķeĩsta) Rundel; die Hopfenstange U.; ein Schäferstab Wend. n. U.; eine Strohdachrute Peb. n. U., (šķèiste ² ) Lis.; ein dicker Pergel (auch zum Schlagen gebraucht) Bauske (šķeĩsts): čigāniem ratu stūŗuos sabāztas šķeistes Golg. pār upi pārliktas divas šķeistas Poruk III, 294. ruobuos rē̦guojās elkšņu šķeistu gali A. XX, 644. tinas kâ apīņi ap sausajām... šķeistām A. v. J. 1899, S. 145. (jumtam) šķeistiņas vietām līda ārā Austriņš Nuopūtas vējā 125. grundulis makšķeri tik stipri rāva, ka šķeista vien drebēja Stari I, 326. baltuo makšeres šķeistu svaiduot Upīte Medn. laiki. bijusi gaŗa auguma, kâ makšķeres šķeista A. v. J. 1898, S. 381. J. salieca savu šķeistas augumu Niedra Bār. 19. Wohl zur Wurzel skei-d- in šķiêst u. a.

Avots: ME IV, 24, 25

šķetinât,

1): auch Liepna, Seyershof, Warld.;

2): auch Dunika;

3): viesulis šķetina ("virpuļuo, jauc, grìež") Salis; ‡

4) schnell fahren
Seyershof; nav jāgriež skati atpakaļ, bet jāšķetina (= jāiet) tālāk ar steigšanu vien Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 40. Refl. -tiês,

1): dzijs šķetinājas laukā (reffelt sich los)
AP.; pinkern Salis. ‡ Subst. šķetinājums Seyershof, vollendetes Zwirnen; Gezwirntes: kad šķetina trīs dzīves kuopā, tad iznāk smuks š. valgu šķetinājumu lē̦ti nedabū vaļā.

Avots: EH II, 632

šķetinât,

1) = šķeterêt; zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen U., Ermes, Salis, Wolmarshof, drehen, aufwinden, aufwickeln Mag. XX, 3, 183: dziju, viena vērpa, uotra auda, trešā diegus šķetināj[a] BW. 13250, 17. es tavus... matus ap ruociņu šķetināšu 23353;

2) abwickeln, losreffeln
Kl., Wessen: rudens nāk, jātin dziesmas kamuolā; kad atnāks pavasaris, pa vienai šķe̦te̦nāšu BW. 1029. viņš stāstu pavedienus šķetina ar lielu izveicību Vēr. I, 1151. tu manu dvēseli šķetini laukā Rainis Zelta zirgs 24;

3) stühmen:
sniegs šķetina (= pieputina) acis pilnas Salis. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln
(eig. und fig.); nicht vorwärtskommen, pinkern U.: galvā šķetinājas jaunas duomas Vēr. II, 550. darbu strādājuot šketinās... jautrākās valuodas MWM. X, 420. veikla tiesneša ruokās šī lieta sāka labi šķetināties Saikava. bikšu gali šķetinājas Memelshof, Saikava. smalki šķetinājās klusā mēnesnīca... krastmales niedrās Vēr. II, 92;

2) toben, lärmen
U.;

3) sniegs šķetinājas, es stühmt
W. - Livl. n. U.

Avots: ME IV, 31

skraģis: viņam tas jumta s. pazudis, kur skaidas liek virsū, kad sit jumtu Seyershof, kamuola tinamām tītavām ir skraģītis apakšā ebenda; "tītavu veids" Kaltenbr.

Avots: EH II, 506

skrĩpstinât Sassm., = skrīpât: skuolē̦ns skrīpstina ar grifeli uz tāfeles Sassm.

Avots: ME III, 896

‡ skūpstinât, küssen (?): skūpstina mīlīgās ruokas Pumpurs Raksti I, 258.

Avots: EH II, 517

šļakstinât Golg., plätschern Dr., spritzen, ins Wasser schlagen, dass es aufspritzt Drosth., Fest., Lub., (šļakstinêt) Warkl.; klatschen: ar ruoku šļakstināt ūdeni Dr. viņš šļakstina meitai ūdeni acīs A. XX, 861. vilnīši vienmuļīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84. zirgi šļakstina dubļus uz ratiem A. XX, 168. mēli šļakstinādams pie aukšlejām Kleinb. st. 33. šļakstinājis zuobus Etn. II, 86; LP. VII, 892, hat mit den Zähnen geknirscht. Refl. -tiês Bers., KL, einander bespritzen Fest.; energisch spritzen, plätschern: šļakstinuoties viens uotram sit virsū šļakatas Fest. ar mani laikam gribēsi šļakstināties Vīt. 80. kučieris tīrīja vāģus šļakstinādamies ar ūdeni A. v. J. 1899, S. 433. viņš pērās un šļakstinājās A. XX, 14.

Avots: ME IV, 62

šļakstins Lubn., einer, der plätschert, spritzt (šļakstina).

Avots: ME IV, 62

šļamstinât, (eine Flüssigkeit hörbar) durchrühren (mit am̂) Lubn.; schlürfend, saufend mit dem Maul gewisse Töne hervorbringen (mit àm ² ) Kl. (vom Pferd), Saikava, Sessw. (vom Schwein u. a.); (die Zähne hörbar) gegeneinanderschlagen (mit am̂) Saikava; kad kuiļi rejas, tad abi zuobus šļamstina, ka putas vien šķīst Saikava. kad kuili laiž pie cūkas, tad kuilis zuobus šļamstina ebenda; "mit der Zunge schmalzen" Ar. Refl. -tiês Saikava (mit am̂), mit dem Maul gewisse Töne hervorbringen: kad svešas cūkas tiek kuopā, tad šļamstinās Saikava.

Avots: ME IV, 63

šļapstêt, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Laut, der beim Schmatzen entsteht: muti šļapstinuot ruodas truoksnis, kuo, apzīmē par šļapstēšanu Salis. kustina lūpas, ka šļapst vien Wessen; "drusku šļakstēt" Nötk.

Avots: ME IV, 64

šlaukstêt,

1): ja sakustina trauku ar šķidrumu, tad šķidrums, sizdamies gar trauka malām, šlaukst (mit "aû") Aahof, Stom.; ‡

2) plappern
Lubn.

Avots: EH II, 642

‡ šļepstinât Frauenb., wie eine Katze lecken: kaķis šļepstina pienu. Refl. -tiês,

1) ohne Lust und Appetit essen
Salis;

2) trödelnd die Zeit verbringen
Orellen.

Avots: EH II, 645

šļirkstins,

1) s. šļirkste̦ns;

2) "kas šļirkstina" Saikava.

Avots: ME IV, 72

šļupstinât: auch Laud., Mar., Nötk.; "ilgi un klusi šļupstēt" Dunika; bē̦rns (zirgs Kokn.) dzeŗuot šļupstina Erlaa. zirgs, padzēŗies, šļupstina Bers.

Avots: EH II, 646

šļupstinât Adsel, Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Kl., Peb., Ogershof, Saikava, Schwanb., Widdrisch, Wolmarshof, = šļupstêt, (mit einem zahnlosen Munde) undeutlich sprechen: Ancītis šļupstināja ar mazuo, mīkstuo mutīti pa sauju D. Kleinb. J. 84. šļupstināja aizraudamies MWM. v. J. 1896, 5. Kaziņš šļupstināja (lallte) MWM. v. J. 1898, S. 30; von andern Lauten: šļupstina (šļipstina) arī karstu putru strebjuot Bers.

Avots: ME IV, 75

šļurkstinât, (den betreffenden Schall hervorrufend) saugen (an der Pfeife): pīpi šļurkstinādams MWM. VI, 658; beim Schlürfen gewisse Töne hervorbringen: viņš strebj šļur̃kstinādams AP., C., Dond., Stenden, (mit ùr ² ) Golg.; den durch šļurkstēt bezeichneten Laut hervorbringen: kuo tu te šļur̂kstini (cauruos, slapjuos zābakuos iedams)? Saikava; geräuschvoll spritzen (intr.): ūdens zem kājām šļurkstina Warkl.

Avots: ME IV, 76

šmakstêt AP., -u, -ẽju, šmakšķêt L., St., Salis n. U., -ẽju, šmakstinât AP., šmakšķinât Kokn. n. U., = smakšķinât, schmatzen: sivē̦ni ē̦d, ka šmakst vien AP. sivē̦ni šmakstina ē̦duot ebenda. "peles un putniņus!" lūpas laizīdami šmakstināja kaķi Veselis Netic. Toma mīlestība 27.

Avots: ME IV, 81

šmaũkstinât Papendorf, Salis, Sermus, Smilten, Stolben, (mit àu ²⁾ Aahof, Bers., Mar., Oppek., Odsen, Prl., Saikava, (mit aû) ² Schibbenhof, (mit den Lippen oder mit der Peitsche) klatschen, schmatzen Fest., Mar.: lūpām šmauk-stinât Mar., Meselau, Sessw. u. a. viņš ēda (runāja) šmaukstinādams Fest. šmaukstina sivē̦nus pie siles saucuot (Saikava) jeb zirgu skubinuot (Alswig,[mit aû ^2] Grünw., Stenden). zē̦ns šmaukstina ar pātagu Lasd., N.-Peb. vāverīte kuokā šmaukstina Celm., Laud., Meselau, (mit aũ) Nötk., (mit àu ²⁾ Adl., Adsel, Bers., Druw., Festen, Lös., Prl., Schwanb., Selsau, Stomersee.

Avots: ME IV, 82

‡ II šmaũkstulẽ̦ns Nötk. "sīks dzīvnieks, kas šmaukstina".

Avots: EH II, 648

šmĩkstinât AP., Nötk., Schibbenhof, (mit ì ²⁾ Kl., Gr.-Buschhof, Golg., Memelshof, Ogershof, Saikava, Selsau, Warkh., fakt. zu šmĩkstêt, (mit der Peitsche)knallen, klatschen machen Spr., Golg., Ramkau; schmatzen Etn. II, 61: šmīkstināt pātagu Golg., Schibbenhof. citi pīckas šmīkstināja (Var.: plaukšķināja, plīkšķināja u. a.) BW. 30049. pirku patādziņu, ka varēju tautu dē̦lu . . . šmīkstināt (knallend schlagen) 21794 var, jāšmīkstina ar muti Etn. II, 61.

Avots: ME IV, 85

šmīkstuoņa Ar., das Knallen, Schnalzen, Sausen, Pfeifen Wid.: spārnu šmīkstuoņu dzirduot duomā vēju šalcam Pūrs I, 116. apgrūtina ar spārnu šmīkstuoņu e̦lpuošanu Aps. V, 24.

Avots: ME IV, 85

šmiûkstinât ² , ‡

2) = šmiũkšinât (?): "gālda [für gārda] sula", šmiukstina Julcīte A. Brigadere Dievs, daba, darbs 37.

Avots: EH II, 649

šmiûkstinât ² Ahs., (mit iũ ) C., šmìukstinêt ² Warkl., šmiukšinât U., (mit iũ ) Salis, šmiukšķinât Wid., mit der Peitsche klatschen: kučieris šmiukstina ar pāte̦gu Ahs. n. RKr. XVII, 56. Vgl. smiukšķinât.

Avots: ME IV, 84

smukstinât,

1) "?": es savam kumeļam nagu nagus smukstināju (machte hübsch ?)
BW. 29732 var.;

2) schmatzen, schnalzen:
sivē̦ns ē̦zdams smukstina Bergfried. braucējs smukstina (ar lūpām) zirgu mudinādams Bauske. vāvere smukstina Laud. bē̦rns smukstina Bolwen.

Avots: ME III, 969

šmukstinât,

1): vāvere šmukstina Heidenfeld.

Avots: EH II, 649

šmûkstinât ² Ahs., (mit ù ²⁾ Lis., Sawensee, Vīt., šmūkšinât U., šmūkšķinât, = smūkstinât, šmukstinât, (mit den Lippen) schmatzen, schnalzen: aukle šmūkstina bē̦rnam ar lūpām, muti Ahs. n. RKr. XVII, 56. lūpas šmūkstinādama Vīt. 53. maizi jaucuot jāšmūkškina ar lūpām RKr. XIX, 89. Putniņš . . . priecīgi šmūkšķinādams tuo (naudu) nuoglabāja kabatā Purap, D. 212, 44; šmûkstinât ² od, šmūkšķinât Grünw., mit gewissen Lippenlauten ein Pferd antreiben.

Avots: ME IV, 87

šņakstinât: schmatzend (fr)essen: jē̦ri šņakstina zirnājus Seyershof.

Avots: EH II, 651

šņakstinât, die Zähne weisen, fletschen (von Hunden) U.; (beim Essen) schmatzen Freiziņ: (puiši) zuobus šnakstināja BW. 13098. suns gar stilbiem šņakstināja zuobiem Duomas I, 467. zuobu griešana un šņakstināšana Duomas I, 982. katrs šņakstināja pa savu šķīvi Skuju Fridis. kuo tā cūka tur šņakstina (= šņakā)? Lennew.

Avots: ME IV, 91

I snãtne: auch AP.; izņēma ... bē̦rnu nuo šūpuļa, ietina tuo palagā un snātnē Vanagu ligzda 183.

Avots: EH II, 542

šņukstinât, ‡

2) "schnaubend den Atem ausstossen"
Nötk.: cūkas šņukstina ap labības gubu, me̦klē̦damas graudus.

Avots: EH II, 653

šņukurs,

1) šņukurs Bers., U. (mit n), Drosth. n. Etn. II, 35; Prl. n. FBR. VI, 93, Fehteln, Kalz., Kokn., Gr.-Sessau, Lub., Nötk., Rutzau, Saikava, N.Peb., šņukuris, =snukurs, die Schnauze, der Rüssel; eine Rotznase L., U.: veprītis . . . kustina šņukuri Poruk. cūkganam jāieruokuot papuvē cūkas šņukurs Etn. II, 122. varīti ķūķi ar cūkas šnukuru 35. būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīt(i)s BW. 33278. lūpas gaŗas - gaŗu šņukuru Etn. IV, 4. šņukuru uzmest Biel. 1450, Schönberg n. Etn. I, 45, sich ärgern, sich empören Gold. n. Etn. I, 45. Sprw.: iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. sēdi, jaunā mārša, šnukuriņu (Var.: snukuriņu, šņuci u. a.) nuolaiduse BW. 18922 var.;

2) šnukurs, einer, der schluchzt und weint
U.;

3) šņukuris, ein Schnüffler
Mar. n. RKr. XV, 140: šņukuri, kuo tu šņukurē? Mar. n. RKr. XV, 140;

4) "Dachfirst, Turmspitze".

Avots: ME IV, 97, 98

spraude, ‡

2) ein Leuchter (für Kerzen)
A. Upītis Laikmetu griežos I, 212; ‡

3) eine Nadel zum Einstecken:
nuo apkaklītes viena stūŗa uz uotru izdurta misina adatina. arī tādu spraudīšu nemanīja zem citu pasažieru zuodiem Daugava 1934, S. 796. izskatīgāk iedara matu spraudi Sārts Str. 56; ‡

4) spraudīte, eine Reisszwecke.

Avots: EH II, 556

sprikstinât,

3): "dzīvi, dedzīgi mirkšķināt (acis)" Druw.;

4): vaguols sprikstina ("ātri le̦c") Wessen; ‡

5) (beim Plätten auf die Wäsche) spritzen
Sessw.

Avots: EH II, 559

sprikstinât,

1) prasseln machen
Mar.: ar urķi sprikstināt uogles C. sprikstināt ar sprāgstuošu sveci Nigr.; sprikstināt skalam uogli nuost, lai gaišāk de̦g Prl., Lasd.;

2) prasseln, knistern:
svece sprikstina Arrasch;

3) s. acis (Nigr.) oder s. ar acīm (Arrasch) liebäugeln:
viņa acis vien sprikstina uz vīriešiem;

4) auch sprikstinêt, "lē̦kāt" Wessen; wurzelgleich mit spriksiêt.

Avots: ME III, 1020

staĩgulis C., Karls.,

1) (f. -le), ein Unstätiger, der von einem Ort zum andern zieht
U.; der Nomade Konv. ² 1070; 1312; ein Umhertreiber: pasaules staigulis LP. VI, 895; Kaudz. M. 69. nakts staigulis B. Vēstn., einer, der sich in der Nacht umhertreibt. ielas staigule Stari II, 921, eine Dirne. starp šīs zemes staiguļiem Kronw. staiguļu tauta Konv. ² 3998, Wid., ein Nomadenvolk. neauglīguo zemes gabalu . . . apdzīvuojušas rupjas staiguļu ciltis Pūrs I, 9. staiguļu zivis RKr. IX, 94;

2) der Widder;

3) der Pendel (an der Uhr):
pulkstenis . . . kustina savu staiguli Purap. Kkt. 8.

Avots: ME III, 1039

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052