I tirpinât,

1) fakt. zu tirpt I, starr machen, vertauben
(tr.) Alswig, Kalleten, Lennew., Mar., Ruj., Serben, Sessw., Stolben, Wessen, (mit ir̃ ) Nötk.: bē̦rns smags auklēt, tirpina ruokas Kalleten u. a. pie darba dabūjām labi ruokas tirpināt Sessw. šausmas tirpināja viņas luocekļus Vēr. II, 4b0;

2) (ein vertaubtes, erstarrtes Glied langsam bewegend) wiederbeleben
Druw., Hirschenhof, Vīt., (mit ir̃) Jürg., (mit ìr ² ) Bers., Katnemois, Kalz., Meiran; "bewegen" Daudsewas, Kl.-Salwen, (mit ir̂ ² ) Schibbenhof; "erholen" Meselau: smagā darbā samāktuos luocekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt Druw. pagurušuos luocekļus tirpināt Druva I, 200, pastrādāja kādu pusstundu un sāka ruokas tirpināt Jürg. Peteris pēc katra sitiena tirpina kāju Aps. IV, 72. piecē̦lusies guovs tirpināja kāju Daudsewas, Kl.-Salwen. jāizbrauc zirgs, lai dabu kājas tirpināt Schibbenhof;

3) eine Zeitlang beunruhigen
Lubn. (mit ìr ² ). Refl. -tiês, seine Glieder durch Bewegung wiederbeleben: stīviem ple̦ciem un pacelēm kâ tirpinādamies gāja uz... dze̦rtuvi Dz. V.

Avots: ME IV, 196, 197

I tirpinât,

2): kājas t. (mit ir̂ ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 684

II tìrpinât ² Gr.- Buschhof, rächen, vergelten (in üblem Sinn): es tev gan tagad tirpināšu! Saussen. Eigentlich wohl identisch mit tirpindt I; zur Bed. vgl. čech, trápiti, klr. mopónumu "quälen", čech. trpký "widerwärtig".

Avots: ME IV, 197

III tir̂pinât "ausforschen" Kalz.

Avots: ME IV, 197

III tir̂pinât: "klaušināt" (mit ìr ² ) Saikava.

Avots: EH II, 684