I tùo,

1) (li. tų̃) gen. pl. zu tas, tā;

2) (li. tą̃) acc. s. masc. et fem. gen. und (li. tuõ, tá) instr. s. masc. et fem. gen. zu tas, tã: šuo ruden[i], tuo ruden[i] BW. 13902. piekavis ne par šuo, ne par tuo LP. V, 344. saraudzīja šuo, tuo labāku mielastam BW. III, 1, S. 86. šuo tuo palīdzēt Kaudz. M. 95.

Avots: ME IV, 284

II tuo (verkürzt aus tuoju) [li. tuõ], sofort: kâ iešus pa vārtiem, tuo būšuot beigts LP. VI, 480.

Avots: ME IV, 284

II tuo: auch (mit uô) Marienhausen.

Avots: EH II, 709

‡ III tuo, desto: kuo tālāk tās gāja, t. neskaidrāk ... atdalījās cits nuo cita viņu drūmie ķermeņi Plūd. Selgā (1938) 34.

Avots: EH II, 709