tostīties

tuôstîtiês C., -uos, -ĩjuôs,

1) zaudern
U., (mit ) Wessen; = tūļât 1 Spr., (mit ub) Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Kl., Kr., Saikava, Selsau, Sonnazt: kuo nu vēl tuosties? A. v. J. 1902, S. 133;

2) stottern
U., Mag. XIII, 2, 51, Ronneb., (mit uô) Oppek., Sessw. In der Bed. 1 zu tuošâties; in der Bed. 2 dissimiliert aus stuostīties.

Avots: ME IV, 287


tostīties

tùosîtiês 2 , -uos, -ījuos Auleja "cilāties, mēģināt piecelties".

Avots: EH II, 710


tostīties

tuôstîtiês,

1): auch Fehteln, Marzen.

Avots: EH II, 710