tumelēties

tumelêtiês, -ẽjuôs,

1) bei der Arbeit unbeholfen, erfolglos sein:
laid tik tuo darbu mierā, kuo te tumelējies! Siuxt n. Etn. II, 1;

2) "stottern; (beim Erzählen) verheimlichen"
Alksnis-Zundulis: kuo nu tumelējies, runā skaidri! Alksnis-Zundulis. netumelējies, runā patiesību! ders. Vgl. tumaļa,

Avots: ME IV, 261