tūmelēties

tũmelêtiês PS., -ẽjuôs, = tumulêtiês, (bei der Arbeit) zögern, saumselig sein: svešais gan tūmelējas, nestāsta, bet zaldāts uzstāv, kamē̦r šī visu uzstāsta Pas. IV, 232 (aus Serbigal). Zu tūma.

Avots: ME IV, 281