tuvināt
tuvinât U.,
tivinât Mag. XX, 3, 187; 207,
nähern: ja netuvināsim . . . rakstu valuodu mūsu tē̦vu valuodai RKr. VIII, 66.
juo vairāk viņš mani tuvināja savādajam līdumam Skalbe Kâ es 12. Refl.
-tiês, sich nähern: bads klāt tuvinājās Līgotnis.
neuzdrīksti man tuvināties!Avots: ME IV,
276
tuvināt
tuvinât,
Refl. -tiês, ‡
2) "klein beigeben" P. Alunāns.Avots: EH II,
707