ur̂ķêt C., Karls., PS., (mit ur̂) Gr.-Buschh., (mit ur̂ ² ) Dond., -ẽju,

1) (in der Erde) wühlen (von Schweinen gesagt)
U., stochern Salis (mit ur̃), (ur̃ķêt) Līn.: (ar kuoku) urķēt uguni plītē Wain. ar bīsteklu pa bedrīti ùrķē̦dams ² Vīt. 58;

2) anspornen, anstacheln
Dond.: viņu vajaga pastāvīgi urķēt, tad viņš tik strādās kâ pienākas Dond. Refl. -tiês,

1) wühlen
Dond., stochern (intr.): bitēm liec mieru! tā nav vis tāda vieta, kur tu apkārt vari urķēties Upīte Medn. laiki. ar pirkstu urķējies mē̦klē̦dams... ebenda; dazu das Subst. ùrķē̦tājies ² Vīt., ein Wühler;

2) sich abmühen
U.;

3) (wiederholt) anspornen, anstacheln:
viņš pastāvīgi urķējas, ka ne izturēt nevar Dond.;

4) "sich unruhig verhalten"
Talsen;

5) "ēsties, nīsties": tu uz mani vien ur̂ķējies ² Dond. n. RKr. XVII, 60. Abgeleitet von urķis.

Avots: ME IV, 306

ur̃ķêt,

1): auch AP.; u. krāsni ("izraušņāt uogles") Grenzhof (Mežmuiža); "rakt (kartupeļus); badīt, aiztikt" Salis; nicht in Ruhe lassen
AP., Salis: kuo tu mani vienmē̦r urķē? Refl. -tiês,

1): auch Salis;

4): auch Siuxt.

Avots: EH II, 715