uzbilˆst, uzbilˆdêt, uzbilˆdinât, sagen (uzbilst) Bauske, Gr.-Buschh.; obenhin zu sprechen anfangen, eine Anspielung machen (uzbildêt, uzbildinât) Spr.; anreden L. (uzbildēt, uzbildināt), U., (uzbildêt, uzbildinât) Gr.-Buschh.; kurz fragen (uzbilst) Adsel, Golg., Sessw.; jem. um etwas angehen U.; werben, anhalten (uzbildinât) C., Golg., Gr.-Buschh., (uzbilst) Veselis Tīr. ļaudis: uzbilst kādu vārdu Bauske. viņš man uzbilda tādu vārdu, ka nezināju, kuo atbildēt Gr.-Buschh. viņi neiedruošinājās Laimu uzbildināt Veselis Tīr. ļaudis. varēji uzbilst viņam, vai viņš nāks, vai ne Adsel, Golg., Sessw. viņu kāds ... uzbilda, vai ... kungs vēl nee̦suot atnācis Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 138. ... palīdzības ziņā uzbildināts, atteica 143. (ķēniņģine) viņu ... uzbildināja, lai tas paliekus pie viņas par ķēniņģi Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau). tā tava laime, ka uzbildināji mani VI, 51.

Avots: ME IV, 317

uzbilˆst: Andreja līgava, kuo caur māti bija uzbildis Aps. J. Raksti I2, 77. vienīgās meitas, iegātni ņe̦mdamas, ... uzbilstuot vīrieti 116. pats u. kādu ... puisi par iegātni 127. ‡ Subst. uzbilˆdums, abgeschlossenes Werben od. Angehen um etwas: ne ik˙katrs gribēja būt nācējs, un kaunā krist ... Silmežs negribēja ar savu uzbildumu Aps. J. Raksti I ² , 127.

Avots: EH II, 718