uzblieķēt
I uzblieķêt, von neuem oder abschliessend (flach) schlagen: kuls diezgan jau ir blieķēts, bet vēl de̦r tuo uzblieķēt.
Avots: ME IV, 318
Avots: ME IV, 318
uzblieķēt
II uzbliẽķêt, bleichen (tr., perfektiv): uzblielzēt veļu (virsū lejuot karstu sārmu) Bauske.
Avots: ME IV, 318
Avots: ME IV, 318