uzlìkt (li. užliñkti "sich in die Höhe biegen"), auch refl. -tiês, sich (auf od. über etw.) beugen, bücken Spr.: uzlīkt uz galda, vītuols uzlīcies uz upes. uz celiņa uzlīkušuos cerinu zarus A. v. J. 1899, S. 260. iet uz˙līcis (uzlīcies Vēr. I, 1198). viņa staigāja uzlīkuse, it kâ vienmē̦r kaut kuo zemē me̦klē̦dama Latv.

Avots: ME IV, 353

uzlìkt: viņs tâ uzlīcis strādā Orellen. pār kalnu bij uzlīcis ... milzīgs, kumpains kalējs Skalbe Raksti IV (1938), 29. Refl. -tiês: u. kam virsū Meselau.

Avots: EH II, 728