vārša,

1) vā`ršs ² Mar., der (hölzerne
Ramkau [mit âr ² ]) Torriegel St., Oppek. n. U.; ein Riegel überhaupt: durvis bez e̦nģēm tik kuoka vāršā Vīt. aizbīdi durvīm priekšā vāršu! Mar. durvis aizme̦zdams šāve tas vāršu priekšā Stender Aus. Ehrn. 34. aizšauj tīnei vāršu Aps., Bers., Erlaa;

2) eine alte hölzerne Tür
Lub.; Plur. vāršas, die Pforte des Viehhofes;

3) eine Vorrichtung in der Sommerküche od. im Mantelschornstein, die den aufgehängten Kessel über den Herd od. von demselben fortschiebt
Vīt.: katls (puods) vāršā stāv (karājas) Lub. Wegen der Bedeutung (vgl. auch vārste

1) wohl eher nach Sommer Balt. 109 (aus *varsti̯ā) zu vãrstît I 3, als nach Leskien Abl. 357 zu vērst "wenden".

Avots: ME IV, 510

vārša;

1): (tīnei) vaŗa vāršu kaldināja BW. 16626, 6.

Avots: EH II, 765