vadît (li. vadýti bei Būga KSn. I, 143, slav. voditi), -u, -ĩju,

1) führen, leiten
U.: kamē̦r spriguli vadījām, uz pirkšanu vien stāvam, seit der Dreschzeit müssen wir Korn kaufen U. vadīja gariņus LP. VII, 290;

2) das Geleite geben
L., geleiten, hinbringen U.; ciemiņš tuop vadīts L.;

3) = raidît 1 Siuxt: vadīt pie darba Siuxt. saimniece vadīja meitas linus plakt ebenda. vadi guovis dārzā! Mar. n. RKr. XV, 142;

4) "stopfen":
vadi sìenu šķūnī! Mar. n. RKr. XV, 142;

5) līdz Jurģiem mēs ar sìenu gan vadīsim, bis zu Georgi werden wir mit Heu ausreichen
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, begleiten:
labprāt e̦sat kuopā un vadāties Janš. Bandavā I, 120;

2) auskommen (?):
skuolniece ar šām . . , drēbēm vadījās vairāk gadus Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 82;

3) = vadâtiês 4, kalben L.;

4) von statten gehen (?)
St.: tas vadās, das geht an St. (mit hochle. a aus e̦?); nach U. ist dafür vesties zu lesen. Subst. vadîtãjs,

1) ein Führer
U., ein Begleiter;

2) = vadâtājs 2. U. Zu vest.

Avots: ME IV, 430

I vadît,

1): kâ pate vadīs (wie sie selbst ihr Leben einrichten wird),
tâ būs, tâ iznāks Tirsen. viņi samnājās vai ... dziedāja ..., tâ vadīdami (einrichtend und ausführend) darbu ar jautru ... prātu Anna Dzilna 98. viņš makšķerē un vada (verbringt planmässig?) dienas sev par prieku Jauns. Raksti VIII, 90. tâ viņš savu mūžu vadīja Frauenb. tādus kaŗus vadījis (= izkaŗuojis) ebenda;

2): mīļu Māru vadījuot Tdz. 38464. miglā ganus vadījuot BW. 5036, 6;

3): auch Lesten. Refl. -tiês, ‡

5) sich verabschieden
Liepna, Sonnaxt: vadās, vadās, nevar vien izšķirties; ‡

6) sich betätigen (?):
man ir tagad divi vīri un trīs sievietes uz lauka, ... bet māte vadās tikai pa māju Rūžu Kr. 136; "saimniekuot" Burtn. Subst. vadîtãjs,

1): gaŗām brauca sērdienīte, mīļā Māŗa - vadĩtāja BW. 5043. ‡ Subst. vadîšana, das Führen; Geleiten:
es tautieti pavadīju maģu lauka gabaliņu; maģa mana v. BW. 8440.

Avots: EH II, 746

‡ II vadît, = vaduôt I: es paliku juo nabags, nuovadiņu vadīdams BW. 3822, 1.

Avots: EH II, 746