I vaĩruôt,

1) (ver)mehren
U.: vairuot mantu;

2) - vairêt, vairît II, mehr verlangen
(mit aĩ ) Autz n. U.;

3) multiplizieren
Etn. III, 106. Refl. -tiês, sich (ver)mehren U., Spr.: lai telītes vairuojās kâ skudrītes pūlītē BW. 28960. ej, māsiņ, tautiņās, lai dzīvīte vairuojās! 17578 var.

Avots: ME IV, 443

II vairuôt,

1) bemerken, beachten, bedenken
U.;

2) "ссылаться, указывать" Spr. Wenn etwa urspr. "sehen (machen)",
etwa zu li. vairója "glitzert", vaĩros "flimmernde Giuthitze" Lit. Mitt. I, 71, vairus "bunt" V, 273 ?

Avots: ME IV, 443

III vaĩruôt RKr. XVI, 201 Anm., = vairît I, 1: vaiņadziņ, vairuo (Var.: vairā) mani šuoruden! ja tu mani nevairuosi, duoš(u) tautieša māsiņai BW. 6200. augumiņu vairuodama 13353 var.; 13372, 1 var. Refl. -tiês,

1) = vairîtiês: sunīt[i]s rēja, puisīt[i]s nāca, nezin[u], kura vairuoties (Var.: vairīties) BW. 6385 var. nenāce labi ļaudis, uz tevim vairuojās (Var.: nedrīkst vairs labi ļaudis tevis dēļ bildināt) 14847, 2 var. kuo, nelieti, vairuojies? atduod manu gredzeniņu! 6292, 1;

2) "?": kuo gar (Var.: ar) mani vairuojies? BW. 27402 var.

Avots: ME IV, 443

III vaĩruôt, ‡ Subst. vairuôtājs, der Abwehrende, vor etwas Behütende: visi man[i] šautri sviede ...; ... dievs, ... Laime - mani šautra vairuotāji Tdz. 40610.

Avots: EH II, 750