vajadzēt

vajadzêt, vajag(a), vajadzẽja, auch refl. -tiês A.-Kalzenau, Linden, unpers., nötig sein (mit dem Dat. der Person, die nötig hat, und dem Gen. dessen, das nötig ist): man vajaga naudas, ich habe Geld nötig U. Sprw.: kad nevajag, tad ir, kad vajag, tad nav RKr. VI, 551. mazam vīram vajaga mazas gultiņas Br. sak. v. 1430. zinu, kā vajag tīru rudzu malējam BW. 686, 1. ceļam vaj[a]ga laba zirga, sē̦tā gudras līgaviņas 11444, 4. vajaguot dabūt.., svecītes (man müsse Lichtchen bekommen) Etn. IV, 120. kam mums vairs liecinieku vajaga? Glück Matth. 26, 65. tev nevajagâ vaicāt Sirach 3, 21, kā tev vajagama (zur Form s. Le. Gr. 761 und § 773), was hast du nötig Pas. VII, 462. vajagana (dissimiliert aus vajagama?) izkast un atnest, man müsse ausgraben und herbringen III, 456. Das verbale vajadzêt ist aus dem nominalen vajaga umgebildet.

Avots: ME IV, 445


vajadzēt

vajadzêt: die 3. Pers. prt. dazu auch vajagāja in Pilda n. FBR. XIII, 43.; vajagana - auch Pas. VIII, 292 (aus Asūne).Refl. -tiês, nötig sein: tâ gan nevajadzējies Blaum. Raksti IV 5 (1937), 112.

Avots: EH II, 750