vànčît ² Vīt., -u (?), -ĩju, fest binden, wickeln (z. B. ein Kind in Windeln).

Avots: ME IV, 469

vànčît ² , ‡

2) "?": vančī savus rukšus uz uolnīcas pusi Kraujiņš Spoka dzirn. 26. ‡ Subst. vančītājs P. W. Šis ar mani tiesāties? 11 "?".

Avots: EH II, 756