vančīt
vànčît 2 Vīt., -u (?), -ĩju, fest binden, wickeln (z. B. ein Kind in Windeln). vančka "?": tu tik vančka vien esi! Frauenb.
Avots: ME IV, 469
Avots: ME IV, 469
vančīt
vànčît 2 , ‡
2) "?": vančī savus rukšus uz uolnīcas pusi Kraujiņš Spoka dzirn. 26. ‡ Subst. vančītājs P. W. Šis ar mani tiesāties? 11 "?".
Avots: EH II, 756
2) "?": vančī savus rukšus uz uolnīcas pusi Kraujiņš Spoka dzirn. 26. ‡ Subst. vančītājs P. W. Šis ar mani tiesāties? 11 "?".
Avots: EH II, 756