vaņķêt, -ẽju,

1) "labību, sienu mest" Rosenbeck;

2) = vaņķît I 1, hinaustreiben, -werfen (mit àņ ² ) Lubn.: vaņķēt aitas nuo kūts, vaņķēt dzērāju nuo kruoga;

3) "ar izstieptu ruoku zīmes rādīt" Wirgin.;

4) belauern
Depkin n. U.

Avots: ME IV, 474

I vaņķêt,

2): auch Wessen;

4): tuo vajadzēja nuovē̦ruot vai "vaņķēt" Bigauņc. 34. In dieser Bed. n. Sehwers Unters. 151 f. aus nd. wanken "suchend, prüfend, spionierend umhergehen".

Avots: EH II, 756

‡ II vaņ̂ķêt ² Wandsen "glabāt"; "sargāt" (mit aņ) Kaugurciems.

Avots: EH II, 756