I vilcîgs,

1) zäh, dehnbar
U., Bers., Lubn., N.-Peb., (mit il˜ ) Frauenb., Schibbenhof, Sehmen, (mit ìl ² ) Mahlup, (mit ilˆ ² ) Bauske, Swehthof: me̦dus ir vilcīgs Bers., Nötk. jārauga, vai ir jau piens vilcīgs Frauenb. vilcīgu mīklu Izgl. III, 16;

2) andauernd, gedehnt, gestreckt:
sāpes nav asas vairs, bet... dziļas un vilcīgas Domas III, 456. (duomas) bija neatlaidīgas, vilcīgas kâ bezgalīgi garas čūskas Veselis Saules kaps. 25. ārs liesmuoja dunē̦dams vilcīguos graudienuos Tīr. ļaudis;

3) "sich ohne Widerstand zie hen lassend" (von Stricken)
Wessen;

4) gut ziehend (von Pferden)
Pilten (mit ilˆ ² ),Ahswikken (mit il˜): v. zirgs;

5) gierig
(rijîgs) Sessw., habgierig Kalzenau; diebisch (mit ìl ² ) Saikava. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 586

I vilcîgs,

2): vilciens, gaŗi un vilcīgi nuopūties, apstājas Daugava 1937, S. 198; ‡

6) wachsen machend
(mit ilˆ ² ) Orellen: v. ("tāds, kas ve̦lk stādus uz augšu") laiks.

Avots: EH II, 782

II vilcîgs,

1) verleumderisch:
vilcīgs cilvē̦ks Kalzenau, Memelshof;

2) schmeichelnd:
vilcīgas acis ("kas grib pielabināties") Schibbenhof.

Avots: ME IV, 586