vilkate,

1) die Wölfin:
dabūjis nuo vilkates vilcē̦nu LP. VI, 751. tâ ēde Anniņa kâ ve̦ca vilkate BW. 19424;

2) s. vilkacis;

3) ein Schimpfname:
kur tu skriesi kâ vilkate (zu einer Kuh)? Jürg.

Avots: ME IV, 587

‡ vilkatne, = vilkate: kas vairs nuo vilkatnes netikusi atpakaļ par cilvē̦ku Pas. XV, 103. viņš skrējis vilkatnēs 104.

Avots: EH II, 783