I vil˜kât AP., Autz, Nötk., Popen, (mit il ² ) Fest., Laud., Meselau, N. Schwanb., -ãju, (wiederholt) schleppen, ziehen N.-Peb.: vilkāt ragutiņas nuo vienas vietas uz uotru Bers. vilkāt bē̦rnu pa istabu ebenda. sāka vilkāt mē̦slus Pas. VII, 430 (aus Rē̦zna). bē̦rni, jauni suņi vilkā, kuo tik aiz trāpdami: kuokus, drēbes u. t. t. Vīt. vilkājuši (akmeņus) pa ganībām FBR. IV, 82.

Avots: ME IV, 588

II vilkât "Wölfe jagen (in folgender Weise)": vilkājuot mednieki brauc ar ježiku, kur iekšā sivē̦ns, kuo kviecina; pa zemi ve̦lk salmu kūli, kam vilks brūk virsū, un tad šauj Schwanb.

Avots: ME IV, 588