viškāt

viškât, -ãju,

1) (Getreide) worfeln, schleudern
U., Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, 5.617. Nauksch., Ramkau, Wolm., wannen Dr.;

2) fegen (?):
brūder[a] staku viškādama (Var.: brāļa namu slaucīdama) BW. 7180, 3.

Avots: ME IV, 628