I vuicît, -u, -ĩju,

1) lehren
Asūne, Bukmuiža, Warkl., (mit ùI ² ) Adl., Borchow, Dweeten, Golg., Lubn., Marienhausen, Meiran, Stom., Warkh., Zvirgzdine, (vuicêt) Cibla, Zaļmuiža, (mit ùi ² ) Pilda, Šķilbē̦ni: jāsāk puika vuicīt grāmatā Golg. es diezgan tiku viņu vuicījis Stom. sveša māte... nevuica mani darbeņa Ulanowska Łotysze 40. vuici, vuici, māmuļeņ! nebūs tavu vuicējumu, vuicēs mani sveša māte BW. 33691 ¹ vuicītu un izglītuotu vīru L. W. 1921, N 41, 4 -1;

2) antreiben, sich beeilen lassen
Wessen. Refl. -tiês, lernen Infl. n. U., Asūne, (mit ùi ² Borchow, Golg., Lubn Meiran, Watkh., Warkl., Zvirgzdine, (vùicēties ² ) Baltinov: daudzi... ir bē̦rnu, kuri... nezina, kur vuicēties L.W. 1921, N 41, 3 _3. In der Bed. 1 Kausativ zu *vuikt.

Avots: ME IV, 675, 676

I vuicît,

1): mit ùi ² Baltinow, Līvāni, Saikava, Skaista, Pas. XII, 212 (aus Preiļi), 293 (aus Welonen). Refl. -tiês: auch Saikava, Skaista, Višķi.

Avots: EH II, 798

II vùicît ² Golg., Mahlup, Mar., Sessw., -u, -ĩju, raufen, reissen: skuoluotājs vuicīja skuolniekam matus Mar. n. RKr. XV, 144.

Avots: ME IV, 676