vẽtît (li. vétyti "worfeln"), -u (Baltinow, N.-Rosen, PS., Salis u. a.) od. -ĩju (U.), -ĩju, windigen, das Korn im Winde reinigen: labību vētīt. kuo vētīšu, kad nav vēja ? BW. 781. (fig.) dzīve vētī mūsu uzskatus A. XX, 73. Refl. -tiês, sich dem Winde aussetzen (?): es neiešu... vējiņā vētīties (Var,: vēdīties, vēdēties) BW. 8933. Subst. vẽtîšana, das Windigen; vẽtĩjums, das einmalige, beendete Windigen; das Resultat des Windigens; vẽtîtãjs, wer windigt: (fig.) man[a] auguma vētītāja BW. 8525. Nebst ai. vāta-ḥ "Wind", ahd. wadal "Wedel" u. a. zur Wurzel von vẽjš.

Avots: ME IV, 572

vẽtît: prs. vē̦tu AP., C., Ramkau, vētu Dunika, Grob., Iw., Kalnemois, Mahlup, N.-Laitzen, Siuxt, Stenden, vetīju Erlaa, Kaltenbr., Smilt., Trik. ar vētāmuo grābekli kritina graudus nuo salmiem Sassm. Subst. vẽtîtājs: auch BW. 35496.

Avots: EH II, 779