vīlicis

vīlicis Manz. Lettus, vīliča Kurl. n. U., vīliča kāts Kronw. n. U., der Pfeil; vĩliča Grünw., Ozolnieki, die Armbrust LKVv.; viličas Tittelmfinde, der Rogen (zum Schiessen): neizšauj tik ar tām vīličārn kādarn acis! Tittelmünde. Entlehnt nebst oder durch li. vỹlyčia "Pfeil"; nach Skardžius Die slav. Lehnw. m Altli. 237 (s. auch Būga KSn. I, 300) aus wruss. ви́лица.

Avots: ME IV, 639