vîtuolãjs, vîtuoliêns, ein Ort, wo Weiden wachsen: saule pār vītuolāju mīt Vensku Edv. Jaunas dzejas 11. līdz laidara vītuolieniem Līgotnis Stāsti II, 11.

Avots: ME IV, 648

vītuôtãjs (?), der Zechbruder V.; mit i zu lesen?

Avots: ME IV, 648