Paplašinātā meklēšana

gâzelêt, - ēju, freqn., tr., wiederholt kippen, wiederholt zum Wackeln bringen: papēdi nuo vienas puses uz uotru MWM. VI, 565. Refl. - tiês, wackeln: jau sāka gāzelēties uz klupšanu A. XII, 37. viņš gāzelējas kâ piedzēris Stari III, 229. iet tâ gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 619

‡ kŗudzelêtiês, sich krollen, kräuseln Dunika: dzive kŗudzelējas.

Avots: EH I, 665

‡ mêzelêt, -ēju Auleja, wiederholt ein wenig graben: tē̦vs staigāja, mēzelēja, kur labāk izmēzt aku.

Avots: EH I, 811

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

sagrezelêtiês "sagrìeztiês kâ ve̦ca grezele" Nötk., Planhof: sagrezelējies gruozs. ve̦cs, sagrezelējies cilvē̦ks Kleinb. st. 57; "sich zusammenkrollen" Rutzau, Kroppenh. bei Kokn.: dzijas sagrezelējas (sagriežas) Grundsahl; lapas sagrezelējas karstumā Fesfen; "runzlig werden" Vank.; sich sonderbar und übertrieben ankleiden (von alten Jungfern) N: Peb.

Avots: ME II, 629

svalbans: svàlbana ² (nicht drall) dzija Heidenfeld. sval˜bana (nicht fest zusammengezogen) virve Salis. svàlbani ² ("nuodzīti, kas gāzelējas") zirgi Lubn.

Avots: EH II, 611, 612

vañtarêtiês, wackeln: ritenis vañtarējas ("braucuot gāzelējas") Stenden.

Avots: ME IV, 473

zelêt (li. želė`ti "kauen, sabbern" Tiž. I, 409),

1) nur mit dem Gaumen, wie kleine Kinder, kauen, (etwas Zähes oder Hartes) kauen, sabbeln
AP., Bers., Gr.-Buschhof, C., Dunika, Erlaa, Festen, Gotthardsberg, Gramsden, Jürg., Kaugershof, Lub., Lubn., Nötk., A.Ottenhof, N.-Peb., Pernigel, Ramelshof, Salis, N.-Salis, Stockm., Trik., Widdrisch, Wolm., U., Wellig 34 (unbek. in Dond., Gotg., Heidenfeid, Kaitenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Oknist, Schnehpeln, Schwanb., Selsau, Selg., Sessw., Siuxt, wo dafür kuošļât resp. kuožļât): turēja tabakas klumšķi aiz lūpas un zelēja un sūca tuo Janš. Dzimtene ² 81;

2) lecken
U.; saugen Lubn.;

3) prügeln
Bauske, Bers., Dunika, Libau;

4) unablässig und sich wiederholend (dasselbe) sprechen:
kuo nu zele vienu un tuo pašu? Bers. met nu mieru! kuo vienmē̦r par viņu zelē? Festen, Lub. (hier in dieser Bed. auch das Reflexivum: nezelējies vairs!). vai atkal jau tev tik vien ir mutē kâ E,ze̦rmuižiņa, kuo zelēt? Jaunie mērn˙laiki I, 185; von Wäscherinnen: viņas zelē (waschen langsam Wäsche) tur visu dienu Lubn. Wohl zu gr. χελῡ´νη "Lippe, Kinnlade" an. giǫlnar, schwed. gäl "Kiefer", s. Bezzenberger BB. XXVII, 183.

Avots: ME IV, 703, 704