zemîgs,

1) Erde an sich habend
St.; mit Erde beschmutzt: neņem tuo kuoku, tas ir zemīgs (beschmutzt) Für. I;

2) niedrig
L.: tik labi zemīgie, kâ augstie Glück 49, 3;

3) demütig, unterwürfig:
pavalstnieki zemīgi klanījās karaļa priekšā Lapsa-Kūm. 3. pakaušus zemīgi luoka A. v. J. 1897, S. 378.

Avots: ME IV, 711

zemîgs,

1): auch Lange II, 294;

3): auch Getzel (3. IMM. 1934 I, 429), Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 215. gaita ir tev zemīga un gŗūta Rainis Dz. un d. II, 398, zemīgi uz ... ēzeļa mātes ... iejājis Manz. Post. I, 3.

Avots: EH II, 804